Pēdējā sanāksmē, kad Kristus ar mācekļiem bija pie jūras, Pēteris, pārbaudīts ar trīskārtīgo jautājumu: “Vai tu Mani mīli”, tika atkal iecelts savā vietā starp divpadsmitiem. Viņam uzdeva savu darbu, Viņam bija jāgana Kunga ganāmpulks. Tad kā pēdējo personīgo rīkojumu Kristus sacīja viņam: “Tu seko Man!” (Jāņa 21:17,22)
Tagad viņš varēja novērtēt šos vārdus. Pēteris tagad labāk varēja saprast mācību, ko Kristus deva, kad Viņš ieveda kādu mazu bērnu savu mācekļu vidū un pavēlēja tiem tapt tādiem kā tas. Pilnīgāk atzinis savu paša vājumu un Kristus spēku, viņš bija gatavs uzticēties un paklausīt. Viņš spēja sekot sava Mācītāja spēkā.
Un savu piedzīvojumu beigās pēc darba un upuriem šis māceklis, kas reiz tā negribēja uzņemties krustu, uzskatīja par prieku nodot savu dzīvību par evaņģēliju, sajuzdams vienīgi to, ka viņam, kas bija aizliedzis Kungu, nomirt tādā pašā veidā, kā mira viņa Mācītājs, ir pārāk liels gods.
Pētera pārveidošana bija dievišķīgās mīlestības brīnums. Tā ir dzīves mācība visiem, kas cenšas staigāt lielā Mācītāja pēdās.
__________
Jēzus norāja savus mācekļus, Viņš tos biedināja un pamācīja. Bet Jānis, Pēteris un viņu brāļi Viņu neatstāja, Neskatoties uz rājienu, viņi izvēlējās būt ar Jēzu. Un Pestītājs viņu kļūdu dēļ tos neatstāja. Viņš ņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir, ar visām viņu kļūdām un vājībām un sagatavo tos savai kalpošanai, ja viņi ļaujas no Viņa audzināties un pamācīties.
Bet bija viens no divpadsmitiem, uz ko Kristus, gandrīz līdz pašām sava darba beigām nesacīja nevienu tiešu pārmetuma vārdu.
Ar Jūdu mācekļu starpā ieviesās naidīgs elements. Viņš bija Jēzum pievienojies tādēļ, ka to bija pievilcis Jēzus raksturs un dzīve. Viņš bija sirsnīgi vēlējies piedzīvot sevī pārmaiņu un cerēja to panākt satiksmē ar Jēzu. Bet šī vēlēšanās neguva virsroku. Viņu pārvaldīja cerība uz savtīgiem labumiem laicīgajā ķēniņvalstī, kuru viņš gaidīja, ka Kristus uzcels. Atzīdams Kristus mīlestības dievišķīgo spēku, Jūda tomēr nepadevās tā visvarenībai. Viņš turpināja izkopt savus paša spriedumus un ieskatus, viņš neatsacījās no savas tieksmes kritizēt un nosodīt. Kristus motīvi un rīcība” kas bieži bija tik daudz augstāki par viņa izpratni, izsauca šaubas un nepiekrišanu, un viņa šaubu jautājumi un godkārīgie centieni pielipa mācekļiem. No Jūdas izgāja daudzi viņu strīdi par to, kas augstākais un daudzkārt arī neapmierinātība par Kristus rīcību.
Jēzus redzēdams, ka pretī stāties nozīmētu tikai apcietināt, atturējās no tieša strīda. Šaursirdīgo egoismu Jūda dzīvē Kristus mēģināja izdziedināt liekot tam sajust savu pašaizliedzīgo mīlestību. Savās mācībās Viņš atklāja pamatlikumus, kas skāra pašās saknēs mācekļu pašlabuma meklēšanu. Tā tika sniegta mācība pēc mācības, un dažu labu reizi Jūda saprata, ka bija ticis attēlots viņa raksturs un ticis norādīts viņa grēks; bet viņš negribēja padoties.
Kad žēlastības aicinājumu atvairīja, tad tieksme uz ļaunu beidzot guva virsroku. Netiešu rājienu sakaitināts un būdams izmisis par savu godkārīgo sapņu nepiepildīšanos, viņš nodeva savu dvēseli mantkārības velnam un nolēma nodot savu Mācītāju. No Pashā mielasta telpas, no Kristus klātbūtnes prieka un nemirstīgās cerības gaismas, viņš aizgāja pie sava ļaunā darba — galējā tumsībā, kur nav cerības. “Jēzus no paša sākuma zināja, kas ir tie, kas netic, un kas ir tas, kas Viņu nodos.” (Jāņa 6:64) Tomēr, visu zinādams, Viņš neatrāva nedz žēlastības aicināšanu, nedz arī mīlestības dāvanu.
Redzēdams briesmas, kas draud Jūdam, Jēzus bija vilcis viņu tuvu pie sevis, ievedis savu izredzēto un uzticamo mācekļu tuvākā pulciņā. Dienu no dienas, kad nasta jo smagāk gūlās uz Viņa pleciem, Viņš bija panesis pastāvīgās satiksmes mokas ar šo stūrgalvīgo, neuzticīgo un neapmierināto garu. Viņš bija liecinājis un darbojies, lai iznīcinātu savu mācekļu vidū šo pastāvīgo, apslēpto un viltīgo nenotveramo naidīgo garu. Un visu to Viņš darīja, lai apdraudētajai dvēselei no pestījošās ietekmes nekas nepaietu garām!
Lieli ūdeņi mīlestību nevar apdzēst,
Nedz upes viņu apslīcināt,”
“Mīlestība ir stipra kā nāve.” (Augstā dz. 8:7,6)
__________
Uz Jūdu, Kristus mīlestības darbs bija veltīgs. Bet tā tas nebija ar pārējiem mācekļiem. Tiem tā bija mācība, ko viņi neaizmirsa visu mūžu. Viņa maigās mīlestības un pacietības piemēram bija uz visiem laikiem jāveido viņu izturēšanās pret kārdinātiem un maldīgajiem. Bet tās nebija vienīgās mācības, kuras mācekļi ieguva. Pie iesvētīšanas kalpošanai mācekļi ļoti vēlējās, lai Jūda ietilptu viņu skaitā, un viņi rēķināja, ka viņa pievienošanās ir daudzsolītais notikums viņu apustuļu pulciņam. Jūda pazina pasauli labāk nekā viņi. Viņš bija vīrs ar labu uzvešanos, spriešanas spējām un veiksmi. Un tā ka viņš bija augstās domās par savām paša spējām, viņš bija pamudinājis mācekļus domāt par sevi to pašu. Bet tie paņēmieni, ko viņš gribēja ievest Kristus darbā, balstījās uz pasaulīgiem principiem un tika pārvaldīti no pasaulīgas politikas. Viņi raudzījās uz pasaulīgās atzinības un goda nodrošināšanu — centās pēc šīs pasaules ķēniņvalsts uzcelšanas. Šī dziņu izpausme Jūdas dzīvē palīdzēja mācekļiem saprast plaisu starp pašpaaugstināšanās principu un Kristus uzupurēšanās principu — garīgās valsts principu. Jūdas liktenī viņi redzēja galu, pie kāda noved kalpošana sev.
Priekš šiem mācekļiem Kristus misija beidzot sasniedza savu mērķi. Maz pamazām Viņa piemērs un pašaizliedzības mācības veidoja viņu raksturus. Viņa nāve iznīcināja cerības uz laicīgo varenību. Pētera krišana, Jūda atkāpšanās, viņu pašu neveiksme, kad viņi atstāja Kristu tā ēdās un briesmās, izgaisināja viņu paļaušanos sev. Viņi redzēja savu paša vājumu. Viņi pa daļai saskatīja tiem uzdotā darba lielumu; viņi izjuta, ka uz katra soļa tiem vajadzīga Mācītāja vadība.
Viņi zināja, ka Kristus personīgi vairs nebūs pie tiem, un viņi atzina, kā tie nekad vēl nebija atzinuši, cik liela vērtība bija viņu izdevībām staigājot un sarunājoties ar Dieva Sūtīto. Daudzas Viņa mācības, kad Viņš tiem tās sacīja, viņi nebija novērtējuši un sapratuši; tagad viņi ilgojās atsaukt šīs mācības, atkal dzirdēt Viņa vārdus. Kāds prieks bija atcerēties Viņa apsolījumu:
“Tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis, Es to sūtīšu pie jums.” “Visu, ko esmu dzirdējis no sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.” Un Aizstāvis, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, tas jums visu mācīs, un atgādinās jums visu, ko es jums esmu sacījis,” (Jāņa 16:7; 15:15; 14:26)
“Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man.” “Bet kad nāks viņš, Patiesības Gars, tas jūs vadīs visā patiesībā... Viņš ņems no tā, kas ir mans, un jums to darīs zināmu.” (Jāņa 16:15,14,13)
Uz Eļļas kalna mācekļi bija redzējuši no viņu vidus Kristu uzbraucam, un kad debesis Viņu uzņēma, tie atcerējās šķiršanās apsolījumu: “Redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)
Viņi zināja, ka Viņš vēl arvien jūt tiem līdz. Viņi zināja, ka tiem ir pārstāvis, aizstāvis Dieva troņa priekšā. Jēzus vārdā viņi izsacīja savas lūgšanas, izteikdami Viņa apsolījumu, “ja jūs ko Tēvam lūgsiet, Viņš jums to dos Manā vārdā.” (Jāņa 16:23)
Augstāk un augstāk viņi izstiepa ticības roku ar vareno liecību: “Tas ir Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv.” (Rom. 8:34)
Uzticīgs savam solījumam, Dievišķīgais, paaugstināts Debess pagalmos, sniedz no sava pilnuma saviem sekotājiem zemes virsū. Par Viņa paaugstināšanu tronī pie Dieva labās rokas liecināja Svētā Gara izliešana uz Viņa mācekļiem.
Caur Kristus darbu šie mācekļi bija mācījušies izjust Svēta Gara vajadzību. Svētā Gara pamācīti viņi tika pilnīgi sagatavoti un izgāja piepildīt savu uzdevumu.
Viņi vairs nebija neprašas un nemācīti. Viņi vairs nebija neatkarīgu vai nesaderīgu īpatņu kopojums. Viņu cerības vairs nebalstījās uz laicīgo lielumu. Viņi bija vienprātīgi, “viena sirds un viena dvēsele”. Kristus pildīja viņu domas. Viņa valstības veicināšana bija viņu mērķis. Savās domās un raksturā viņi bija kļuvuši līdzīgi savam Mācītājam, un cilvēki “uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu”. (Ap.d. 4:13)
Tad notika tāda Kristus godības atklāsme, kādu mirstīgi cilvēki vēl nekad nebija piedzīvojuši; veseli pulki, kas bija zaimojuši Viņa vārdu un nicinājuši Viņa spēku, atzina sevi par Krustā Sistā mācekļiem. Pateicoties Dieva Gara līdzdarbībai, vienkāršu, neizglītotu, bet Kristus izvēlētu cilvēku darbība sakustināja visu pasauli. Evaņģēliju aiznesa vienas paaudzes laikā visām tautām zemes virsū.
__________
To pašu garu, kas bija sūtīts Kristus dienās par pamācītāju Viņa pirmajiem līdzstrādniekiem, Kristus ir pilnvarojis būt par Viņa līdzstrādnieku pamācītāju šodien. Viņa apsolījums skan: “Un redzi, Es esmu pie jums ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt. 28:20)
Tā paša Vadoņa līdzdalība audzināšanas darbā izsauks tos pašus panākumus kā senatnē, Tas ir tas mērķis, uz ko tiecas īsta audzināšana; tas ir tas darbs, ko Dievs grib lai audzināšana paveic.