“Ņem viņu vērā.”
“Viņa vārds top saukts: Brīnums, Padomdevējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Lielskungs.” (Jes. 9:6)
No Dieva sūtītajā skolotājā debesis deva cilvēkiem savu labāko un lielāko. Tas, kas bija stāvējis Visuaugstākā padomēs, kas bija runājis Mūžīgā svētnīcas vissvētākajā vietā, bija Tas, ko izvēlēja, lai cilvēcei savā personā atnestu Dieva atziņu.
Caur Kristu bija nācis katrs dievišķīgās gaismas stars, kas visos laikos bija sasniedzis mūsu kritušo pasauli. Tas bija Viņš, kas visos laikmetos bija runājis caur katru, kas bija pasludinājis Dieva vārdu cilvēkam. Viss tas labais un cēlais, kas parādījies, šīs zemes vislielākajās un viscēlākajās dvēselēs, bija atspoguļojums no Viņa. Jāzepa skaidrība un labdarība, Mozus ticība un pacietība, Elīsas pastāvība, Daniēla cēlā skaidrība un noteiktība, Pāvila dedzība un pašuzupurēšanās, intelektuālās un garīgās spējas, kas parādījās minētajos vīros un visos citos, kas kādreiz dzīvojuši uz šīs zemes, bija tikai atspulgs no Viņa starojošās godības, Viņā ir atrodams pilnīgais ideāls.
Kristus nāca pasaulē, lai parādītu šo ideālu kā vienīgo patieso mērķi, pēc kā censties, lai rādītu, (76) par ko var kļūt katra cilvēcīga būtne un par ko var kļūt visi, kas uzņēmuši Viņu caur dievišķīgā iemājošanu cilvēkā. Viņš nāca, lai rādītu, kā cilvēkiem jātop audzinātiem, lai tie būtu pienācīgi Dieva bērni, kā tiem zemes virsū jāpilda debesu pamatlikumi un jādzīvo debesu dzīve.
Dievs deva lielāko dāvanu, lai piepildītu cilvēka lielāko vajadzību. Gaisma atspīdēja tad, kad tumsība pasaulē bija visdziļākā. Nepareizas mācības jau ilgi bija cilvēku prātus novērsušas no Dieva. Pastāvošās audzināšanas sistēmās cilvēcīgā filozofija bija ieņēmusi dievišķīgās atklāsmes vietu. Debesu dotās patiesības vietā cilvēki, bija pieņēmusi pašu atrastu mērauklu. Viņi bija novērsušies no Dzīvības gaismas, lai staigātu pašu sakurtas uguns dzirksteļu gaismā.
Kad tie bija atšķīrušies no Dieva, un kad viņu vienīgā paļaušanās bija uz cilvēcīgām spējām, tad viņu spēks bija tikai vājums. Pat to mērķi, ko viņi paši bija uzstādījuši, viņi nespēja sasniegt. Patiesās vērtības trūkumu viņi aizpildīja ar ārēju izlikšanos un apliecinājumu. Tukša līdzība aizņēma īstenības vietu.
Laiku pa laikam radās skolotāji, kas noradīja cilvēkiem patiesības avotu, izskaidroja patiesos pamatlikumus, un cilvēku dzīves liecināja par viņu spēku. Bet šīm pūlēm nebija paliekami iespaidi. Tas gan uz īsu laiku aizturēja ļaunuma vilni, bet lejup gāšanās netika apturēta;. Reformatori bija gaisma, kas spīdēja tumsībā, bet viņi to nevarēja izklīdināt. Pasaule mīlēja “tumsību. vairāk nekā gaismu. (Jāņa 3:19) (77)
Kad Kristus nāca zemes virsū, cilvēce likās ātri tuvojamies savam viszemākajam stāvoklim. Paši sabiedrības pamati bija sašķobīti. Dzīve bija kļuvusi neīsta un mākslota. Jūdi, kuriem trūka Dieva Vārda spēks, sniedza pasaulei prāta aptumšotājas un dvēseli nāvētājas tradīcijas un spekulācijas. Dieva pielūgšana “garā un patiesībā” bija atvietota ar cilvēka pagodināšanu bezgalīgo, cilvēku iecelto ceremoniju virknējumā, Vispār pasaulē visas reliģijas sistēmas zaudēja savu varu par prātu un dvēseli. Apnikuši teikas un maldības, mēģinādami apslāpēt domu, cilvēki pievērsās neticībai un materiālismam. Izmezdami no saviem aprēķiniem mūžību, viņi dzīvoja tagadnei.
Beiguši atzīt dievišķīgo, viņi beidza cienīt arī cilvēcīgo. Pasaulē zuda taisnīgums, godprātība, skaidrība un līdzjūtība. Nežēlīga mantrausība un visu apslāpētāja godkārība radīja vispārēju neuzticību. Kā sapni vai kā teiku aizmeta projām jēdzienu par pienākumu, domu par to, ka stiprais ir parādā vājam, ideju par cilvēcīgo cieņu un cilvēcīgām tiesībām. Vienkāršos ļaudis uzskatīja kā nastu nesējus lopiņus, kā darba rīkus, vai ari kā kāpnes godkārībai. Pēc bagātībām, varas, ērtībām un baudkāres dzinās kā pēc augstākajiem labumiem. Laikmetu raksturoja fiziska deģenerācija, prāta stulbums un garīga nāve.
Kā ļaunās kaislības un cilvēku centieni izdzina no viņu domām Dievu, tā Viņu aizmirstot viņi vēl vairāk slīdēja uz ļaunu. Sirds, iemīlējusi ļaunu, piešķīra Viņam savas pašas īpašības, un šis uztvērums stiprināja grēka varu. Sekodami savām iegribām, cilvēki uzskatīja Dievu sev līdzīgu — par būtni, kā mērķis ir pašpagodināšanās, kā prasības pieskaņotas viņu pašu patikai, par būtni, kas cilvēku paceļ vai nogrūž, skatoties pēc tā, vai tie veicina vai traucē Viņa patmīlīgos mērķus. Zemākās šķiras domāja, ka augstākā Būtne gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņu apspiedējiem, izņemot to, ka tā ir pārāka par tiem varā. Šīs idejas bija veidojušas visu reliģiju formas. Katra no tām bija prasību sistēma. Ar dāvanām un ceremonijām pielūdzēji mēģināja pielabināt dievību, lai tā nodrošinātu šīs dievības labvēlību savu pašu mērķu izvešanai. Šāda reliģija, kurai nebija varas par sirdi un sirdsapziņu, varēja būt tikai formu virknējums, kas apgrūtināja cilvēkus, un no kuras tie ilgojās tikt brīvi, atskaitot labumus, kādus tā varēja sniegt. Tā neierobežotais ļaunums kļuva stiprāks, kamēr cieņa un vēlēšanās pēc labā mazinājās. Cilvēki zaudēja Dieva līdzību, un dēmoniskās varas, kas tos pārvaldīja, uzspieda tiem savu zīmogu. Visa pasaule maz pamazām kļuva par samaitāšanas zaņķi.
Bet cilvēcei bija tikai viena cerība — ka šo nesaderīgo un samaitāto elementu masā tiktu iesviests jauns raugs, ka cilvēcei tiktu atnests jaunas dzīves spēks, ka dievatziņa tiktu atjaunota pasaulē.
Kristus nāca atjaunot šo atziņu. Viņš nāca nobīdīt pie malas neīstās mācības, ar kurām tie, kas teicās Dievu pazīstam, bija Viņu attēlojuši nepareizi. Viņš nāca parādīt Dieva likumu dabu, atklāt savā paša raksturā svētuma skaistumu.
Kristus nāca pasaulē ar mūžībā uzkrātu mīlestību. Nobīdīdams pie malas sagrozījumus, kas apgrūtināja Dieva bauslību, Viņš rādīja, ka bauslība ir mīlestības bauslība — dievišķīgās laipnības izteiksme. Viņš rādīja, ka paklausībā tās pamatlikumiem slēpjas cilvēces laime, un līdz ar to paši cilvēces sabiedrības pamati un balsti.
Neuzstādot nekādas patvaļīgas mācības, Dieva likums cilvēkiem dots par aizsargu un vairogu. Ikviens, kas pieņem tā pamatlikumus, ir pasargāts no ļaunuma. Uzticība Dievam ieslēdz sevī uzticību cilvēkam. Tā likums pasargā katras cilvēcīgās būtnes tiesības un īpatnību. Tas attur augstāko no apspiešanas un padoto no nepaklausības. Tas nodrošina cilvēkam labklājību šinī un arī nākamajā pasaulē. Paklausīgam tas ir mūžīgās dzīvības ķīla, jo tas izsaka pamatlikumus, kas pastāv mūžīgi.
Kristus nāca parādīt dievišķīgo pamatlikumu vērtību, atklājot viņu spēku cilvēces atjaunošanā. Viņš nāca mācīt kā šos pamatlikumus attīstīt un pielietot.
Tā laikmeta ļaudīm visu lietu vērtību noteica ārējais izskats. Kad reliģijas spēks bija mazinājies, tad bija pavairojusies viņas ārējā greznība. Tā laika audzinātāji centās iedvest godbijību caur greznību un teatrāliskumu. Visam tam Jēzus dzīve bija noteikts pretstats. Viņa dzīve parādīja, ka visas tas lietas, ko cilvēki uzskatīja par dzīves vislielāko nepieciešamību ir bezvērtīgas. Dzimis visvienkāršākos apstākļos, dzīvodams zemnieku mājā, apmierinādamies ar viņu pārtiku, amatnieka nodarbošanos, dzīvojot neievērojama cilvēka dzīvi, pielīdzinādamies pasaules neatzītiem nastu nesējiem — šādos apstākļos un apkārtnē — Jēzus paklausīja dievišķīgajam audzināšanas plānam. Viņš nemeklēja sava laika skolas, kas palielināja mazās lietas un padarīja lielās lietas mazas. Viņš ieguva audzināšanu tieši no debesu noteiktiem avotiem: no lietderīga darba, no Svēto Rakstu un dabas pētīšanas un no dzīves piedzīvojumiem — Dieva mācību grāmatām, kas pilnas pamācībām visiem tiem, kas nāk pie tiem ar čaklu roku, redzīgu aci un saprātīgu sirdi. “Bet bērns auga un tapa stiprs garā, pilns gudrības un Dieva žēlastība bija ar Viņu.” (Lūk. 2:40)
Tā sagatavots Viņš ķērās pie sava uzdevuma. Katru brīdi satiksmē ar cilvēkiem Viņš izstaroja uz tiem tādu pārveidotāju spēku, kādu pasaule nekad nebija pazinusi.
Tas, kas grib cilvēci pārveidot, tam arī cilvēce jāsaprot. Cilvēkus var sasniegt un pacelt vienīgi ar līdzjūtību, ticību un mīlestību. Šeit Kristus parādās kā vislielākais skolotājs no visiem, kas kādreiz dzīvojuši virs zemes, Viņš vienīgais pilnīgi saprot cilvēka dvēseli.
“Mums nav augsts priesteris”, paraug skolotājs, jo priesteri bija skolotāji — “mums nav augsts priesteris, kas nevarētu iežēloties par mūsu vājībām, bet kas kārdināts visās lietās tāpat kā mēs.” (Ebr. 4:15)
“Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.” (Ebr. 2:18)
Vienīgi Kristum bija piedzīvojumi visās bēdas un kārdināšanās, kas uzbrūk cilvēkiem. Nekad neviens no sievas dzimis nav tik stipri kārdināts, nekad neviens nav nesis tik smagu pasaules grēku un sāpju nastu. Nekad vēl nav bijis kāds, kura līdzjūtība būtu bijusi tik pilnīga un tik maiga. Kā visu cilvēces piedzīvojumu dalībnieks Viņš spēja just ne vien priekš katra, bet kopā ar katru, kas nospiests, kārdināts un kas cīnās. Ko Viņš mācīja, to Viņš arī izdzīvoja.
“Jo es jums priekšzīmi esmu devis,” Viņš sacīja saviem mācekļiem, “lai jūs darītu, kā es jums esmu darījis.” (Jāņa 13:15)
“Es esmu turējis sava Tēva baušļus.” (Jāņa 15:10) Tā Kristus dzīvē Viņa vārdi atrada pilnīgu apgaismojumu un atbalstu. Un vēl vairāk, ko Viņš mācīja, tas Viņš bija. Viņa vārdi bija ne vien Viņa paša dzīves piedzīvojumu izteiksme, bet arī Viņa paša raksturs. Viņš ne vien mācīja patiesību, bet Viņš bija patiesība. Tas bija tas, kas deva Viņa mācībām spēku.
Kristus bija uzticīgs norājējs. Vēl neviens nav dzīvojis, kas būtu tā ienīdis ļaunu; nekad vēl neviens nav bijis tik bezbailīgs ļaunuma norāšanā. Jau pati Viņa klātbūtne bija pārmetums visam, kas bija nepatiess un zems. Viņa skaidrības gaismā cilvēki paši redzēja, ka viņi ir netīri, ka viņu dzīves mērķis zems un neīsts. Tomēr Viņš tos pievilka, Viņš, kas bija cilvēku radījis, saprata cilvēcības vērtību. Viņš paskaidroja, ka ļaunums ir ienaidnieks tiem, ko Viņš centās svētīt un izglābt. Katrā cilvēcīgā būtnē, cik zemu tā arī nebūtu kritusi, Viņš saskatīja Dieva bērnu, ko varētu pacelt līdz savas dievišķīgās radniecības priekšrocībām.