“Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu man no pasaules esi devis.”
Vispilnīgākais piemērs par Kristus metodēm, kur Viņš parādās kā skolotājs, ir Viņa pirmo divpadsmit mācekļu audzināšana. Uz šiem vīriem vajadzēja gulties lielai atbildībai. Viņš izvēlēja tos kā vīrus, lai varētu tos pildīt ar savu garu un kas būtu sagatavoti turpināt Viņa darbu zemes virsū, kad Viņš to atstās. Vairāk kā visiem citiem Viņš tiem piešķīra priekštiesību atrasties Viņa sabiedrībā. Personīgā satiksmē šiem izredzētajiem līdzstrādniekiem Viņš uzspieda savu zīmogu. “Dzīvība ir parādījusies,” saka mīļotais māceklis Jānis, “mēs esam redzējuši un apliecinām.” (1. Jāņa 1:2)
Vienīgi caur šādu satiksmi — prāta satiksmi ar prātu un sirds satiksmi ar sirdi, cilvēcīgā satiksmi ar dievišķīgo — var tikt sniegts tas dzīvinātājs spēks, kuru dot ir patiesais audzināšanas darbs. Tikai dzīvība var radīt dzīvību.
Savu mācekļu audzināšanā Pestītājs pieturējās pie tā audzināšanas plāna, ko iekārtoja pašā sākumā. Divpadsmit izredzētie kopā ar nedaudziem citiem, kas kalpodami viņu vajadzībām, laiku pa laikam nāca ar tiem satiksmē, izveidoja Jēzus ģimeni. Tie bija kopa ar Viņu mājā, pie galda, kambarī un laukā. Viņi pavadīja Viņu ceļojumos, dalījās ar Viņu pārbaudījumos un grūtībās, un tik daudz, cik viņi varēja, piedalījās Viņa darbā.
Dažreiz Jēzus mācīja tos, kad viņi sēdēja kopa kalna nogāzē, citreiz jūrmalā vai arī no zvejnieku laivas, dažkārt ejot pa ceļu. Vienmēr, kad Viņš runāja uz laužu pulkiem, mācekļi izveidoja ap Viņu iekšēju loku. Viņi spiedās ciešāk pie Tā, lai nezaudētu nekā no Viņa pamācībām, Viņi bija uzmanīgi klausītāji, degdami saprast patiesības, kuras tiem bija jāmāca visās zemēs un laikmetos.
Savus mācekļus Jēzus izraudzīja no vienkāršās tautas vidus. Šie Galilejas zvejnieki bija vienkārši, nemācīti vīri, kas nebija skoloti rakstu mācītāju zinībās un ierašās, bet audzināti pūļu un grūtību skarbajā skolā. Tie bija vīri ar iedzimtām spējām un centīgu garu, vīri, kurus varēja pamācīt un veidot Pestītāja darbam. Dzīves ikdienas tekās ir dažs labs censonis, kas pacietīgi iet savu dienas uzdevumu gaitās, neapzinādamies tos apslēptos spēkus, kas pamodināti darbībai, ierindotu viņu starp pasaules lielākajiem vadoņiem. Tādi bija vīri, ko Pestītājs aicināja kļūt par saviem līdzstrādniekiem. Viņiem bija priekštiesība trīs gadus tikt audzinātiem no vislielākā audzinātāja, kādu šī pasaule jebkad pieredzējusi.
Šajos pirmajos mācekļos iezīmējās liela dažādība. Viņiem bija lemts kļūt par pasaules skolotājiem, un viņi pārstāvēja dažādus rakstura tipus. Tur bija muitnieks Matejs, kuru aicināja prom no veikalnieciskās rosības un atkarības Romai, dedzīgais Sīmanis, nepiekāpīgais ķeizara, varas pretinieks, un impulsīvais, pašapmierinātais un sirsnīgais Pēteris ar Andreju, savu brāli; Jūda, izveicīgs, spējīgs, bet zemsirdīgs; Filips un Toms, uzticīgi un nopietni savās sirdīs, tomēr kūtri ticēt, Jēkabs jaunākais un Jūda — mazāk ievērojami starp brāļiem — bet spēka vīri, tik pat noteikti savās kļūdās, kā savos tikumos, Nātanaēls, bērns sirsnībā un uzticībā, godkārīgie un aizrautīgie Cebedeja dēli.
Lai varētu sekmīgi virzīt uz priekšu darbu, kam viņi bija aicināti, šiem mācekļiem, kas tik loti atšķīrās raksturā, audzināšanā un dzīves ierašās, vajadzēja nākt, sakust vienībā, jūtās, domās un rīcībā. Nodrošināt šo vienību bija Kristus mērķis. Šī mērķa dēļ Viņš centās tos vienot ar sevi. Nasta, kādu Viņš izjuta, pie viņiem strādādams, izsacīta Viņa, lūgšanā Tēvam: “Lai visi ir viens, it kā Tu, Tēvs, manī, un Es Tevī, lai arī viņi ir viens Mūsos... lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis, un viņus esi mīlējis, tāpat kā Tu Mani esi mīlējis.” (Jāņa 17:21-23)
No divpadsmit mācekļiem četriem bija jāieņem vadošā loma, katram savādā veidā. Sagatavodams uz to, Kristus mācīja viņus visu paredzēdams. Jēkabs nolemts ātrai nāvei caur zobenu, Jānis, visilgāk no visiem brāļiem sekot savam Mācītājam darbā un vajāšanās, Pēteris, kam bija lemts kā celmlauzim iziet cauri gadsimteņa žogiem un mācīt pagānu pasauli, Jūda, spējīgs kalpošanā ieņemt augstāku vietu par saviem brāļiem, bet kas tomēr savā dvēselē perināja nodomus, par kuru sekām viņš pats nesapņoja — tie bija tie, kuriem Kristus nodevās ar vislielāko rūpību un kas visbiežāk saņēma no Viņa pamatīgas pamācības.
Pēteris, Jēkabs un Jānis izmantoja katru izdevību nākt ciešākā satiksme ar savu Mācītāju, un viņu vēlēšanās piepildījās. No visiem divpadsmitiem viņu attiecības ar Kristu bija visciešākās. Jānis varēja apmierināties tikai ar vēl lielāku tuvību, un to viņš arī panāca. Pirmajā sanāksmē pie Jordānas, kad Andrejs, dzirdējis Jēzu, aizsteidzās ataicināt savu brāli, Jānis sēdēja kluss, aizgrābts un iegrimis brīnišķīgo mācību pārdomās. Viņš sekoja Pestītājam un bija vienmēr aizrautīgs un uzmanīgs klausītājs. Tomēr Jāņa raksturs nebija bez kļūdām. Viņš nebija maigs, sapņains un jūsmotājs. Viņš ar savu brāli ir nosaukti par “pērkona dēliem.” (Mark. 3:17) Jānis bija lepns, godkārīgs, cīņas kārs; bet zem visa tā dievišķīgais Mācītājs saskatīja dedzīgu, patiesu un mīlošu sirdi. Jēzus norāja viņa patmīlību, neattaisnoja viņa godkārību un pārbaudīja ticību. Bet Viņš atklāja viņam to, pēc kā viņa dvēsele ilgojās — svētuma skaistumu un Viņa paša pārveidotāju mīlestību. “Es Tavu vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis,” (Jāņa 17:6) sacīja Viņš uz savu Tēvu.
Jānis pēc savas dabas ilgojās pēc mīlestības, līdzjūtības un draudzības. Viņš spiedās cieši pie Jēzus, sēdēja pie Viņa sāniem, dusēja pie Viņa krūts. Kā zieds uzsūc sauli un rasu, tā viņš uzņēma sevī dievišķīgo gaismu un dzīvību. Pielūgsmē un mīlestībā viņš raudzījās uz Pestītāju tik ilgi, kamēr līdzība Kristum un sadraudzība ar Viņu kļuva par viņa vienīgo karsto vēlēšanos, un tā raksturā atspoguļojās viņa Meistara raksturs.
“Redziet,” viņš sacīja, “kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni, un mēs tādi arī esam. Pasaule mūs tāpēc neatzīst, ka tā Viņu nav atzinusi. Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir. Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1. Jāņa 3:13)
__________
Neviena cita mācekļa piedzīvojumi neraksturo Kristus audzināšanas metodi tik labi, kā stāsts par Pēteri. Drošsirdīgs, agresīvs, pašpaļāvīgs, tāds, kas ātri uztver un ātri rīkojas, ātrs atmaksāt un tomēr augstsirdīgs piedošanā, Pēteris bieži kļūdījās un saņēma rājienus. Bet tādēļ viņa sirsnīgo uzticību un nodošanos Kristus ne mazāk atzina un uzteica. Pacietīgi ar sapratīgu mīlestību Pestītājs rīkojās ar savu straujo mācekli, lūkodams ierobežot viņa pašpaļāvību, un mācīt viņam pazemību, paklausību un uzticību.
Bet šo mācību viņš iemācījās tikai pa daļai. Pašpaļāvība netika izravēta ar saknēm.
Bieži Jēzus, sajuzdams savā sirdī nastas smagumu, mēģināja atklāt mācekļiem savu grūtību un ciešanu ainas. Bet viņu skats bija aizplīvurots. Atziņa bija nepatīkama, un viņi neredzēja. Sevis žēlošana, kas baidās no ciešanām līdz ar Kristu, izsauc Pētera iebildumu: “Lai Dievs pasarga, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” (Mat. 16:22) Viņa vārdi izsacīja pārējo mācekļu domas un jūtas.
Tā tas turpinājās, kamēr tuvojās krīze; viņi ķildodamies, lielīgi, jau iepriekš sadalīja karalisko godu, nemaz nesapņodami par krustu.
Priekš viņiem visiem Pētera piedzīvojums bija mācība. Pašpaļāvībai grūtības nozīmēja neveiksmi. Kristus nevarēja aizkavēt tā ļaunuma noteikto iedarbību, kamēr ļaunums vēl nebija atmests. Bet tā kā Viņa roka bija izstiepta glābt, kad viļņi draudēja aprīt Pēteri, tā Viņa mīlestība sniedzās pretī izglābt to, kad dziļi ūdeņi vēlās pāri viņa dvēselei. Paša bezdibeņa malā, atkal un atkal Pētera lielīgie vārdi veda viņu arvien tuvāk bezdibenim. Atkal un atkal skanēja atgādinājums: “Tu... būsi noliedzis, ka tu mani pazīsti.” (Lūk. 22:34) Tā bija mācekļa apbēdinātā mīlestības pilnā sirds, kas izplūda apgalvojumā: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.” (Lūk. 22:33) Un Viņš, siržu manītājs, deva Pēterim vēsti, kuru tas tomēr maz vērtēja, bet kas ātri uznākošā tumsā viņam nesa cerības staru: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam loti iegribējies jūs sijāt kā kviešus. Bet Es esmu lūdzis par tevi, lai tava ticība nemitētos; un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus!” (Lūk. 22:31,32)
Kad tiesas zālē liegšanās vārdi bija izrunāti; kad Pētera mīlestība un uzticība bija pamodusies no Pestītāja skumjā, taču mīlestības un bēdu pilnā skata, un tas bija aizvadījis viņu uz dārzu, kur Kristus bija raudājis un lūdzis, kad viņa nožēlas asaras ritēja zemē, kas bija slacīta ar Kristus cīņas asins lāsēm, tad Pestītāja vārdi: “Es esmu lūdzis par tevi,... un kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus,” bija stiprums viņa dvēselei, Lai gan Kristus paredzēja viņa grēkus, Viņš nepameta to izmisumam.
Ja skats, ko Jēzus viņam raidīja, žēlastības vietā ainotu nosodīšanu, ja Viņš iepriekš pasacīdams grēku, nebūtu izteicis arī cerību, cik dziļa tad būtu bijusi tumsa, kas apņēma Pēteri, cik briesmīgs būtu bijis sagrauztās dvēseles izmisums! Šinī sāpju un sevis nicināšanas stundā, kas būtu varējis viņu atturēt no tā ceļa, ko mina Jūda?
Tas, kas nevarēja aiztaupīt sava mācekļa sāpes, nepameta viņu vienu sāpju rūgtumam. Viņa mīlestība neatstāj un nepamet.
Cilvēcīgas būtnes, pašas padotas ļaunumam, sajūt tieksmi izturēties cietsirdīgi pret tiem, kas kārdināti, un kas maldās. Tās nespēj lasīt sirdīs, tās nezina viņu cīņas un ciešanas. Viņiem jāmācās rājiens, kā pamatā ir mīlestība, sitiens, kas ievaino, lai dziedinātu, un brīdinājums, kas izsaka cerību.
Nevis Jānis, kas bija ar Jēzu nomodā tiesas zālē, kas bija stāvējis pie Viņa krusta, un kas no divpadsmitiem bija pirmais pie kapa — nevis Jānis, bet Pēteris tika nosaukts vārdā pirmajā vēstījumā, ko Kristus sūtīja mācekļiem pēc savas augšāmcelšanās. “Sakiet to Viņa mācekļiem un Pēterim,” sacīja eņģelis, “ka Viņš jūsu priekšā noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsiet.” (Marka 16:7)