“Jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.” (Jāņa 3:17) Raudzīdamies uz cilvēkiem viņu ciešanās, viņu pazemotā un pagrimušā stāvoklī, Kristus atrada iemeslu cerībai tur, kur likās tikai bezcerība un bojā eja. Kur vien bija vajadzības izjūta, tur Viņš arī redzēja iespēju palīdzēt. Kārdinātās, neveiksmi cietušās dvēseles, kas jutās pazudušas, kas bija tuvu bojā ejai, Viņš saņēma nevis ar apsūdzību, bet ar svētīšanu.
Svētību vārdi bija Viņa sveiciens visai cilvēcei. Raudzīdamies uz lielo pulku, kas bija sanācis, lai noklausītos kalna svētrunā, Viņš likās, uz brīdi aizmirsdams, ka neatrodas debesīs, lietoja gaismas pasaules parasto sveicienu. No Viņa lūpām plūda svētības kā ilgi aizturēta avota plūsma.
Novērzdamies no šīs pasaules godkārīgajiem pašapmierinātajiem lutekļiem, Viņš pasludināja svētīgus tos, kas saņems Viņa gaismu un mīlestību, lai cik lielas arī nebūtu viņu vajadzības. Uz garā nabagajiem, apbēdinātiem, vajātiem rokas izstiepis Viņš sacīja: “Nāciet pie Manis... Es jūs gribu atvieglināt.” (Mt. 11:28)
Katrā cilvēcīgā būtnē Viņš saredzēja bezgalīgas iespējamības. Viņš redzēja cilvēkus tādus, kādi tie varēja būt Viņa žēlastības pārvērsti — “Kunga mūsu Dieva skaistumā.” (Ps. 90:17) (angļu tulk.) Skatīdamies uz tiem ar cerību, Viņš iedvesa cerību. Nākdams tiem pretī ar uzticību, Viņš iedvesa uzticību. Parādīdams sevī cilvēka patieso ideālu, Viņš pamodināja vēlēšanos un arī ticību šī stāvokļa sasniegšanai. Viņa klātbūtnē nicinātās un kritušās dvēseles saprata, ka viņām arvien vēl ir cilvēcīga vērtība un viņas ilgojās pierādīt, ka tās ir Viņa ievērības cienīgas. Dažā labā sirdī, kas likās mirusi visam svētam, pamodās jaunas dziņas. Dažam labam izmisušam atvērās jaunas dzīves iespējas.
Kristus saistīja cilvēkus pie sevis ar mīlestības un nodošanās saitēm, un ar tām pašām saitēm Viņš piesaistīja tos viņu tuvākiem. Pie Viņa mīlestība bija dzīvība, un dzīvība bija kalpošana. “Bez maksas jūs esat dabūjuši,” Viņš sacīja, “bez maksas dodiet.” (Mat. 10:8)
Ne vien pie krusta Kristus upurēja sevi cilvēcei. Kad Viņš “gājis apkārt labu darīdams” (Ap.d. 10:38), katras dienas piedzīvojums bija Viņa dzīves atdošana. Tikai vienā vienīgā veidā šāda dzīve varēja tikt uzturēta. Jēzus dzīvoja atkarībā no Dieva un satiksmē ar Viņu. Visaugstākā apslēptās vietās, Visvarenā paēnā cilvēki laiku pa laikam atspirgst, viņi tur kavējas kādu laiku, un iznākums atklājas cēlos darbos; bet tad viņu ticība apsīkst, satiksme ar Dievu tiek pārtraukta, un mūža darbs samaitāts. Bet Jēzus dzīve bija pastāvīgas uzticēšanās dzīve, uzturēta ar nepārtrauktu satiksmi ar Dievu un Viņa kalpošana debesīm un zemei bija bez vainas un svārstīšanās.
Kā cilvēks Viņš nāca pie Dieva troņa lūgšanās tik ilgi, kamēr Viņa cilvēcība saņēma debesu straumi, kas savienoja cilvēcību ar dievišķību. Saņemdams dzīvību no Dieva, Viņš sniedza dzīvību cilvēkiem.
“Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” (Jāņa 7:46) Šī liecība par Kristu būtu bijusi patiesība, ja Viņš būtu mācījis tikai fizikas un prāta valstībā, vai vienīgi teorijas un prātniecību. Viņš būtu varējis atklāt noslēpumus, kuru izpētīšana prasījusi gadu simtus. Viņš būtu varējis dot zinātnes nozarēs ierosinājumus, kas līdz laikmetu beigām būtu devuši vielu pārdomām un ierosinājumus izgudrojumiem. Bet Viņš to nedarīja. Viņš nesacīja nekā, lai apmierinātu ziņkāri vai ierosinātu patmīlīgu centību. Viņš nerīkojās ar abstraktām teorijām, bet ar to, kas nepieciešams rakstura attīstībai; ar to, kas palielina cilvēka spējas atzīt Dievu un pavairo viņa spēkus darīt labu. Viņš runāja par patiesībām, kas saistās ar dzīves veidošanu un kas savieno cilvēku ar mūžību.
Viņš nemācīja ļaudis pētīt cilvēku teorijas par Dievu, Viņa Vārdu, vai Viņa darbiem, bet Viņš mācīja skatīt Dievu kā tas atklājas savos darbos, savā Vārdā un savā aizgādībā. Viņš vadīja viņu prātus saskaņā ar Bezgalīgā prātu.
“Ļaudis ļoti brīnījās par Viņa mācību.” (Lūk. 4:32) Nekad vēl neviens nebija runājis ar tādu spēku, kas ierosinātu domas, iededzinātu sajūsmu un pamodinātu katru miesas, prāta un dvēseles spēju.
Kristus mācība, tāpat kā Viņa līdzjūtība aptvēra visu pasauli. Nevar būt dzīvē apstākļa, nevienas krīzes cilvēku piedzīvojumos, ko Viņš nebūtu paredzējis savā mācībā un priekš kuriem Viņa pamatlikumi nesaturētu mācību. Viņa, visu skolotāju virsvadoņa, vārdi būs vadītājs Viņa līdzstrādniekiem līdz laika beigām.
Viņam tagadne un nākotne, tuvais un tālais bija viens un tas pats. Viņš raudzījās uz visas cilvēces vajadzībām. Viņa gara acu priekšā bija atklāta katra cilvēcīgo pūļu un sasniegumu, kārdinājumu un cīņas, samulsumu un briesmu ainas. Viņam bija pazīstamas visas sirdis, visas ģimenes, katra laime, prieks un ciešanas.
Viņš runāja ne vien par, bet uz visu cilvēci. Uz mazo bērnu viņa priecīgā dzīves rītā, uz dedzīgo nerimstošo jaunatnes sirdi, uz vīriem spēka gados, kas nes atbildību un rūpes, uz vecajiem viņu nespēkā un nogurumā— visiem skanēja Viņa vēsts — uz katru cilvēku cilts bērnu katrā zemē un katrā laikmetā.
Viņa mācībā bija ietvertas laicīgas, un mūžīgās lietas — redzamās lietas viņu attiecībās pret neredzamajām, ikdienas dzīves pārejošie notikumi un nākotnes dzīves svinīgais iznākums.
Šīs dzīves lietām Viņš ierādīja viņu īstās attiecības, pakārtotas mūžības interesēm, bet Viņš nenoliedza šo lietu svarīgumu. Viņš mācīja, ka debesis ir saistītas kopā ar zemi, un dievišķīgās patiesības atzīšana sagatavo cilvēku labāk izvest savus ikdienas pienākumus.
Viņam nekas nebija nenozīmīgs. Bērna rotaļāšanās, vīra darbi, dzīves prieki, rūpes un bēdas, tie visi bija līdzekļi vienam mērķim — Dieva atklāsmei, kas paceltu cilvēci.
Dieva Vārds no Viņa mutes atgriezās cilvēku sirdīs ar jaunu spēku un jaunu nozīmi. Viņa mācības nostādīja vēlreiz radītās lietas jaunā gaismā. Dabā vēlreiz atspīdēja spožuma stari, ko grēks bija apēnojis. Katrā dzīves darbībā un piedzīvojumos atklājās dievišķīgās mācības un iespēja sadraudzēties ar dievišķīgo. Dievs atkal dzīvoja uz šīs zemes, cilvēku sirdīs radās nojauta par Viņa klātbūtni. Pasaule bija Viņa mīlestības apņemta. Debesis nonāca pie cilvēkiem. Viņu sirdis Kristū pazina to, kas bija tiem atklājis mūžības zinātni. “Imanuels, Dievs ar mums.”
Viss patiesās audzināšanas darbs atrod savu vidus punktu no Dieva sūtītā skolotājā. Par šo darbu Pestītājs šodien tikpat tiešām saka vārdus, kā par to darbu, ko Viņš nodibināja 19 gadsimtus atpakaļ:
“Es esmu pirmais, pēdējais un dzīvais.” “Es esmu A un 0, sākums un gals.” (Jāņa atkl. 1:17; 21:6)
Šāda skolotāja klātbūtne, kur tādas izdevības gūt dievišķīgu audzināšanu, kas varētu būt vēl lielāks neprāts, kā meklēt audzināšanu, kas nav ar Viņu saistīta — meklēt gudrību aizejot no Gudrības, būt patiesam atmetot Patiesību, meklēt prāta gaismu šķiroties no Gaismas un dzīvību ārpus Dzīvības, novērsties no dzīvā ūdens Avota un izcirst cauras akas, kas nevar saturēt ūdeni.
Raugi, Viņš vēl arvien aicina: “Ja kam slāpst, tas lai nāk pie Manis un dzer. Kas Man tic kā Rakstos sacīts, no tā miesas dzīvas ūdens straumes tecēs.” (Jāņa 7:37,38) “Ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.” (Jāņa 4:1)