“Kunga bijāšana ir gudrības noslēpums”;
“Meklē Viņa draudzību.”
Mūsu audzināšanas ideāli ir par šauriem un zemiem. Ir nepieciešams plašāks vēriens un augstāks mērķis. Patiesa izglītība nozīmē vairāk, nekā zināma mācību kursa izņemšanu. Tā nozīmē vairāk nekā sagatavošanos tagadnes dzīvei. Audzināšana aptver visu cilvēka personību un tā iespējamās eksistences periodu. Tā ir harmoniska fizisko, prāta un garīgo spēju attīstīšana. Tā sagatavo audzēkni kalpošanas priekam šinī pasaulē un augstākam kalpošanas priekam tajā pasaulē, kas vēl nāks.
Šādas audzināšanas avots ir parādīts tajos Svēto Rakstu vārdos, kas norāda uz Mūžīgo: Viņā “ir apslēpta visa gudrības un atzīšanas bagātība,” (Kol. 2:3) “Viņam ir padoms un prāts.” (Ijāb. 12:13)
Pasaulē ir bijuši lieli skolotāji, gara milži, izcili pētnieki, vīri, kuru izteicieni ir ierosinājuši domas un atvēruši skatu uz ārkārtīgi plašiem zināšanu laukiem; šos vīrus ir godinājuši kā vadoņus un cilvēces labdarus; bet vēl ir Viens, kas stāv augstāk par viņiem. Mēs varam izsekot pasaules audzinātāju rindai tik tālu, cik tālu sniedzas cilvēku ziņojumi; [14] bet Gaisma ir bijusi pirms viņiem. Kā mēness un citas mūsu saules sistēmas planētas spīd ar atstarotu saules gaismu, tā pasaules lielākie domātāji ir taisnības saules staru atstarotāji. Katrs domu stars, katrs prāta uzliesmojums nāk no pasaules Gaismas.
Mūsu dienās plaši pārrunā “augstākās izglītības” būtību un svarīgumu. Patiesa “augstākā izglītība” ir tā, ko sniedz Tas, kam pieder “godība un spēks” (Ijāb. 12:13) un no kura mutes nāk “atzīšana un saprašana. (Sal.pam. 2:6)
Dieva atziņa ir visas patiesās zināšanas un attīstības avots. Kurp mēs arī negrieztos, fizikas, prāta vai gara valstī; visā, ko mēs redzam, atskaitot grēka nāves dvesmu, atklājas šī atziņa. Kādai pētīšanas nozarei mēs arī nenodotos, ar sirsnīgu vēlēšanos nākt pie patiesības, mēs nākam sakarā ar neredzamo, visspēcīgo Garu, kas darbojas visā un caur visu. Cilvēka prāts tiek vadīts sakarā ar Dieva prātu, galīgais ar bezgalīgo. Šādas satiksmes ietekme uz miesu, garu un dvēseli ir nenovērtējama. Patiesa
Šinī satiksmē atrodama augstākā audzināšana. Tā ir paša Dieva izraudzītā attīstības metode. “Meklē Viņa draudzību”, (Ijāb. 22:21) skan Viņa vēsts cilvēcei. Šajos vārdos ietērptā metode bija metode, pēc kuras noritēja cilvēces pirmtēva audzināšana. Kad savas bezgrēcīgās cilvēcības cēlumā Ādams atradās svētajā paradīzē, tad Dievs viņu tādā veidā pamācīja.
Lai saprastu, kas domāts ar audzināšanas darbu, mums jāaplūko kā cilvēka daba, tā arī Dieva nodoms pie cilvēka radīšanas. Mums jāaplūko tā pārmaiņa cilvēka stāvoklī, [15] kas radās caur ļaunā atziņas ienākšanu, kā arī Dieva plāns izvest savu vareno nodomu cilvēces audzināšanā.
Mūžīgā rokas veidots, Ādams sava fiziskā, intelektuālā un garīgā dabā nesa sava Radītāja līdzību. “Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, (1.Moz. 1:27) un tas bija Viņa nodoms, ka, jo ilgāk cilvēks dzīvotu, jo pilnīgāk viņš arī parādītu šo līdzību — jo pilnīgāk atstarotu Radītāja godību. Visas viņa dotības bija attīstības spējīgas; dāvanu apjomam un spēkam bija pastāvīgi jāpavairojas. Ļoti plašas iespējas bija dotas darbībai; krāšņs bija lauks, kas bija atvērts viņu pētīšanai. Redzamās pasaules noslēpumi — “Visuzinātāja brīnuma darbi” (Ijāb. 37:16) ierosināja cilvēku uz pētīšanu. Viņam bija augstā priekštiesība vaigu. vaigā satikties un sirsnīgi sarunāties ar savu Radītāju. Ja viņš būtu palicis uzticīgs Dievam, tā būtu palikusi viņa neatņemamā daļa. Laikmetu laikmetos viņš būtu turpinājis iegūt jaunus atziņu dārgumus, atklājis jaunus laimes avotus, un būtu ieguvis skaidru un arvien skaidrāku Dieva gudrības, visspēcības un mīlestības izpratni. Arvien pilnīgāk viņš būtu tuvojies savas radīšanas mērķim un arvien pilnīgāk viņš būtu atstarojis sava Radītāja varenību. un godību.
Bet nepaklausības dēļ viss tas zuda. Grēks dievišķīgo līdzību sakropļoja un gandrīz izdzēsa. Cilvēka fiziskie spēki samazinājās, gara spējas sašaurinājās un viņa garīgais skats aizplīvurojās. Viņš tika padots nāvei. Tomēr cilvēci neatstāja bez cerības. Bezgalīgā mīlestība un žēlastība atrada pestīšanas plānu un piešķīra dzīvi, ka pārbaudes laiku cilvēkam. Atjaunot cilvēkā Radītāja līdzību, atvest viņu atpakaļ pie pilnības, [16] kurai viņš bija radīts, veicināt miesas, prāta un dvēseles attīstību tā, ka dievišķīgais radīšanas nodoms varētu piepildīties — tādam bija jābūt pestīšanas darbam. Tas ir audzināšanas mērķis — lielais dzīves mērķis.
Mīlestība — radīšanas un atpestīšanas pamats — 1 ir arī patiesas audzināšanas pamats. Skaidri tas ir izsacīts Dieva baušļos, kurus Dievs devis par dzīves vadoni. Pirmais un lielākais bauslis skan: “Tev būs Dievu, savu Kungu mīlēt no visas savas sirds, ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu.” (Lūk.10:27) Mīlēt to, kas ir mūžīgs un visuzinātājs, ar visu spēku, saprašanu un sirdi, nozīmēs ikvienas spējas augstāko attīstību. Tas nozīme, ka visa. būtne — miesā prātā un dvēselē — tiks atjaunota Dieva līdzībā. Pirmajam bauslim ir līdzīgs otrais, — “Tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Maqt. 22:39) Mīlestības bauslība uzaicina nodot miesu, saprašanu un dvēseli Dieva un mūsu līdzcilvēku kalpošanai, Šī kalpošana, kas padara mūs par svētību citiem, atnes ari mums pašiem lielākas svētības. Nesavtīgums ir vasas patiesas attīstības pamats, Nesavtīgā kalpošana mēs iegūstam ikvienas spējas augstāko kultūru. Tā mēs kļūstam arī par dievišķīgās dabas līdzdalībniekiem. Mēs esam sagatavoti debesīm, jo mēs uzņemam debesis savās sirdīs.
Kā redzējām, tad Dievs ir visas patiesās audzināšanas avots, tāpēc audzināšanas pirmais mērķis ir vadīt mūsu prātu uz to, ko Viņš pats par sevi mums atklājis. Ādams un Ieva ieguva atzīšanu tiešā satiksmē ar Dievu; viņi mācījās par to no Viņa darbiem. Visas radītas lietas savā pirmatnējā pilnības stāvoklī bija [17] Dieva domu izpausme. Ādamam un Ievai daba bija dievišķīgās gudrības pārpilna. Bet apgrēkošanās pārtrauca cilvēka mācīšanos no Dieva tiešā satiksmē ar Viņu, un liela mērā arī mācīšanos no Viņa darbiem. Grēka samaitātā un aptraipītā zeme tikai neskaidri atspoguļoja Radītāja godību. Ir gan patiesība, ka Viņa uzskatāmās mācības nav pilnīgi izdzēstas. Katrā Viņa radīto darbu lielā sējuma lapas pusē varam saburtot Viņa rokrakstu. Daba vēl arvien runā par savu Radītāju, tomēr šīs atklāsmes sniedz tikai fragmentāras daļas un ir nepilnīgas. Mūsu kritušajā stāvoklī mēs ar savām samaitātajām spējām un aprobežoto skatu neesam spējīgi tās pareizi iztulkot. Mums ir nepieciešama pilnīgāka Dieva atklāsme, ko Viņš pats devis savā rakstītajā vārdā.
Svētie Raksti ir pilnīga patiesības mēraukla, un kā tādiem, viņiem audzināšanā vajadzētu ierādīt visaugstāko vietu. Lai iegūtu audzināšanu, kas šī vārda cienīga, mums jāiegūst atziņa par Dievu kā Radītāju un par Kristu kā Pestītāju, kā tie atklāti svētajā vārdā.
Katra cilvēcīga būtne radīta pēc Dieva līdzības, ir apveltīta ar Radītājam radniecīgu spēku — ar īpatnību un ar spējām domāt un darboties. Vīri, kuros šīs spējas ir attīstītas, ir vīri, kas nes atbildības, kas uzņemas vadonību un kas ietekmē raksturu. Patiesas audzināšanas uzdevums ir šīs spējas attīstīt; audzināt jaunatni par patstāvīgiem domātājiem un ne par citu cilvēku domu atspoguļotājiem. Cilvēku izteikumu un rakstu pētīšanas vietā vajadzētu vest audzēkņus pie patiesības avotiem un vadīt tos plašajos dabas un atklāsmes pētījumu laukos. Lai viņi pārdomā par lielajām pienākuma un mērķtiecīgā likteņa patiesībām, un viņu prāts paplašināsies un nostiprināsies. [16] Izglītotu gļēvuļu vietā audzināšanas iestādes tad varēs izlaist vīrus, kas spējīgi domāt un darboties; vīrus, kas ir apstākļu kungi un ne vergi; vīrus, kam ir plašs skats, kam ir domu skaidrība un kam drosme stāvēt par savu pārliecību.
Tāda audzināšana sniedz vairāk nekā prāta disciplīnu; tā sniedz arī vairāk nekā fizisko spēku vingrumu. Tā nostiprina raksturu tā, ka patiesība un godprātība netiek upurētas patmīlīgām vēlēšanām un pasaulīgai godkārei. Tā nocietina prātus pret ļaunumu. Tur, kur parasti kāda visu pārvarētāja kaislība kļūst par postītāju spēku, tur tagad katra, tieksme, katra vēlēšanās tiek pieskaņota lielajiem patiesības principiem. Kad pārdomā par Dieva rakstura pilnību, tad atjaunojas saprašana, un dvēsele atdzimst Dieva līdzībā.
Kāda izglītība varētu būt augstāka par šo? Kas varētu līdzināties viņai vērtīguma?
“Zeltu par viņu nevar dot,
Nedz sudraba maksu par viņu iesvērt.
To nevar uzsvērt ar Ovīra zeltu,
Nedz ar dārgiem onika un zavīra akmeņiem.
To neatsver ne zelts, ne spīdoši akmeņi,
To nevar izmīt pret zelta glītumiem.
Par pērlēm un kristālu nav ko runāt
Jo gudrību mantot ir pārāki par pērlēm.”
(Ijāb. 28:15-18)
Augstāk, nekā spēj sniegties visaugstākās domas, sniedzas Dieva ideāls priekš Viņa bērniem. Dievišķīgums — Dieva līdzība — ir mērķis, kas jāsasniedz. Audzēkņa priekšā atveras nebeidzamas attīstības ceļš. Viņam ir mērķis, pēc kura censties, ideāls, kuru var sasniegt, un kas satur sevī visu labo un cēlo. Viņš iet uz priekšu katrā patiesā zinātnes nozarē tik ātri un tik tālu, cik tas iespējams. Bet viņa cenšanās būs pievērsta mērķim, [19] kas ir augstāks par patmīlīgām un laicīgām interesēm, cik debesis ir augstākas par zemi.
Tas, kas darbojas pēc dievišķīgā nodoma, sniegdams jaunatnei Dieva atziņu, un veidodams tās raksturu saskaņā ar dievību, tas dara augstu un cēlu darbu. Kad viņš pamodina vēlēšanos sasniegt Dieva ideālu, viņš sniedz audzināšanu, kas ir tik augsta kā debesis un tik plaša kā pasaules visums; audzināšanu, kas nevar tikt pabeigta šinī dzīvē, bet kas turpināsies nākošajā dzīvē; audzināšanu, kas nodrošinās sekmīgam audzēknim pāreju no Šīs zemes sagatavošanas skolas uz augstāko pakāpi — skolu augstībā.