Uz koledžu Betlkrīkā, lai baudītu tās labumus, atsūta jaunieti no tālu prom esoša štata. Viņš aiziet no mājas, vecāku svētību pavadīts. Viņš ik dienas ir dzirdējis nopietnas lūgšanas, upurētas pie ģimenes altāra, un viņš, šķiet, sāk skaidru un cēlu apņēmības pilnu dzīvi. Atstājot mājas, viņa pārliecība un nodomi ir labi. Betlkrīkā viņam jāsastopas ar dažādiem biedriem. Viņš iepazīstas ar tādiem, kuru priekšzīme ir par svētību visiem, kas nonāk viņu iespaida robežās. Viņš sastopas arī ar tādiem, kas ir šķietami laipni un interesanti un kuru inteliģence viņu valdzina; tomēr viņu morāliskais līmenis ir zems, un viņiem nav skaidras dievbijīgas ticības. Kādu laiku viņš pretojas katrai tieksmei, katram pamudinājumam padoties kārdināšanai; tomēr, redzot, ka tie, kas sevi sauc par kristiešiem, priecājas šo neticīgo cilvēku sabiedrībā, arī viņa nodomi un augstie apņēmieni sāk svārstīties. Viņam sagādā prieku šo jauniešu dzīvā atjautība un jautrība, un gandrīz nemanāmi viņu arvien vairāk piesaista to sabiedrība. Liekas, ka viņa cietoksnis sabrūk; viņa līdz šim drosmīgā sirds pagurst. Viņu uzaicina uz kopēju pastaigu, un tad biedri viņu ieved restorānā. Pasūta austeres vai kādus citus uzkožamos, un viņam kauns atrauties un atteikties no pacienājuma. Vienreiz pārkāpis robežu, viņš iet arvien tālāk un tālāk. Viena glāze alus, liekas, nav nekas izšķirošs, un viņš to /436/ pieņem; tomēr, tā rīkojoties, ir jāizjūt asi sirdsapziņas pārmetumi. Viņš atklāti nav nostājies patiesības, taisnības un Dieva pusē. Viņam patīk šo viltīgo, pavedinošo ļaužu sabiedrība, un viņš tiek vadīts atkal soli tālāk. Viņa kārdinātāji cenšas viņam iestāstīt, ka viena kāršu spēle nevienam neko ļaunu nevar nodarīt un ka nav kaitīgi vērot spēlētājus biljarda zālē, un tā viņš atkārtoti padodas kārdinā-jumam.
Mūsu koledžā atrodas jaunekļi, kuri vecākiem un aizbildņiem nemaz nenojaušot, staigā pa restorāniem, dzer alu un spēlē kārtis un biljardu. Šīs lietas studenti cenšas turēt kā dziļu savstarpēju noslēpumu. Profesori un skolotāji nemaz nepazīst šī sātaniskā darba gaitu. Kad šādu jaunieti vilina iet pa kādu ļaunu ceļu, kas turams noslēpumā, tad ir jāizcīna cīņa ar sirdsapziņu, tomēr virsroku ņem tieksmes. Nākot uz Betlkrīku, viņš vēlējās būt kristietis, tomēr neatlaidīgi un droši viņš tiek vests pa ceļu, kas iet uz leju. Ļaunie biedri un jauniešu pavedēji Sabata turētāju ģimenēs, no kurām dažas dzīvo Betlkrīkā, redz, ka viņu iespējams kārdināt, un slepenībā priecājas par savu spēku un par to, ka viņš ir vājš un tik labprātīgi padodas viņu pavedinošajam iespaidam. Viņi redz, ka viņš apjūk un kaunas to cilvēku priekšā, kuriem ir bijusi gaisma, bet kas savas sirdis ir nocietinājuši grēkos. Visur, kur jaunieši iet kopā, ir atrodams tieši šāds iespaids.
Tuvojas laiks, kad jaunietis, kas sava tēva māju atstājis skaidrs un godīgs un ar labiem nodomiem, aiziet bojā. Viņš ir mācījies mīlēt ļaunu un atmest labu. Neietērpies modrības un lūgšanas bruņās, viņš neaptver viņam draudošās briesmas. Viņš uzreiz sevi nenodeva draudzes aizsargājošām rūpēm. Viņam iedvesa ticību, ka būt neatkarīgam un neļaut ierobežot savu brīvību ir vīrišķīgi. Viņam mācīja, ka izaicinājumi un likumu neievērošana ir patiesas
brīvības baudīšana, ka pastāvīga drebēšana un baidīšanās no sliktiem darbiem ir verdzība. Viņš padodas bezdievīgu cilvēku iespaidam, kuri, lai gan viņu āriene liekas jauka, ir viltīgi, zemi un netaisni. Pēc tam viņu izsmej un izzobo, tāpēc /437/ ka tik viegli ļāvās piemuļķoties. Viņš gāja tur, kur nevarēja gaidīt neko tīru un labu. Viņš ir mācījies tādus dzīves ieradumus un tādu dzīves veidu, kam nav nekā augšup ceļoša un izdaiļojoša. Daudziem draud briesmas tādā veidā tikt aizvestiem prom pilnīgi nemanot, līdz viņi ir pazemoti paši savās acīs. Lai gūtu cietsirdīgo un bezdievīgo cilvēku atzinību, viņiem draud briesmas pazaudēt savu vīrišķīgo cēlumu un skaidrību un kļūt par sātana vergiem.