1879. gada 23. oktobrī, apmēram pulksten divos no rīta Kunga Gars pārņēma mani, un es redzēju nākošās tiesas dienas skatus. Man trūkst vārdu, lai pilnīgi aprakstītu visas ainas, kas slīdēja man garām, un atstāto iespaidu.
Likās, ka bija pienākusi lielā Dieva tiesas izpildīšanas diena. Desmit tūkstoš reiz tūkstoši bija sapulcējušies lielā troņa priekšā, uz kura sēdēja kāda majestātiska izskata persona. Tās priekšā atradās vairākas grāmatas, un uz katras grāmatas vāka ar zelta burtiem, kas līdzinājās degošām liesmām, bija rakstīts: "Debesu ierakstu grāmata". Tad atvēra vienu no šīm grāmatā, kurā bija rakstīti to vārdi kuri apliecina ticību patiesībai. Acumirklī es vairs neredzēju neskaitāmos miljonus ap troni, un manu uzmanību saistīja tikai tie, kas sevi atzina par gaismas un patiesības bērniem. Kad vienu pēc otra nosauca šo cilvēku vārdus un pieminēja viņu labos darbus, tad viņu sejas iemirdzējās svētā priekā, kas izstarojās uz visām pusēm. Tomēr likās, ka tas uz mani neatstāja visstiprāko iespaidu.
Tad atvēra citu grāmatu, kur bija pierakstīti to cilvēku grēki, kas atzina patiesību. Galvenajā nodalījumā zem virsraksta "savtīgums" sekoja visi citi grēki. Arī katrai ailei bija virsraksts, un zem tiem pretī katram vārdam attiecīgās ailēs bija ierakstīti viņu mazākie grēki. Zem mantkārības stāvēja nepatiesība, zādzība, laupīšana, krāpšana un /385/ skopums; zem godkārības - lepnums, ārišķība un izšķērdība; greizsirdība bija rakstīta virs ļaunprātības, skaudības un ienaidības; nesātība ievadīja garu briesmīgu noziegumu sa-rakstu, kā miesas kārību, laulības pārkāpšanu, dzīvniecisku kaislību piekopšanu utt. Redzot
to, mani pārņēma neizsakāmas bailes, un es izsaucos: Kas var tikt izglābts? Kas stāvēs taisnots Dieva priekšā? Kas ir bezvainīgs šķīstā, svētā Dieva acis?
Kad Svētais lēnām šķīra ierakstu grāmatas lappuses un Viņa skats uz brīdi apstājās pie katra atsevišķa cilvēka, tad likās, ka tas iespiežas viņu dvēseles dziļumos, un tanī pašā mirklī viņi atcerējās katru savā dzīvē teikto vārdu un darīto darbu tik skaidri, it kā tas ugunīgiem burtiem būtu rakstīts viņu skata priekša. Viņi sāka drebēt, un sejas viņiem nobālēja. Sākumā, stāvot ap troni, viņi izskatījās bezrūpīgi un vienaldzīgi. Bet kā tagad izmainījās viņu izskats! Drošības sajūta bija zudusi, un tās vietā stājās neizsakāmas šausmas. Katru dvēseli pārņēmušas bailes, ka tikai viņu neatrastu starp tiem, kuri ir par viegliem. Visu acis cieši raugās Tā vaigā, Kas atrodas uz troņa; un kad Viņa svinīgi nopietnais, pārmeklējošais skats skar šo sabiedrību, tad visu sirdis dreb; jo viņi paši sevi ir notiesājuši, bez kā būtu teikts kāds vārds. Lielās dvēseles mokās katrs atzīst savu vainu un briesmīgā skaidrībā redz, ka grēkojot ir aizmetuši prom dārgo mūžīgās dzīvības balvu.
Vienu ļaužu šķiru atzīmēja kā tādu, kas velti apgrūtinājusi zemi. Tiesneša caururbjošajam skatam apstājoties pie viņiem skaidri atklājās viņu nolaidības grēks. Bālām trīcošām lūpām viņi atzina, ka nodevīgi izturējušies pret viņiem uzticēto svēto patiesību. Viņi bija saņēmuši brīdinājumus, un viņiem bija dotas priekštiesības, bet viņi tās nebija ņēmuši vērā, nedz arī izmantojuši. Tagad viņi varēja redzēt, ka par daudz ir paļāvušies uz Dieva žēlastību. Tiesa, viņiem nebija jāatzīst tādi grēki kā zemiskajiem un dziļi samaitātajiem cilvēkiem; bet viņi bija nolādēti līdzīgi vīģes kokam, tāpēc ka nebija nesuši augļus, tāpēc ka nebija /386/ izlietojuši viņiem uzticētos podus.
Šie cilvēki pirmajā vietā bija stādījuši paša es un bija strādājuši tikai savām interesēm. Viņi nebija bagāti pie Dieva un nebija atsaukušies Viņa prasībām. Apliecinādami sevi par Kristus kalpiem, viņi Viņam nebija pieveduši nevienu dvēseli. Ja Dieva darbs būtu atkarīgs no viņu pūlēm, tad tas būtu iznīcis; jo viņi bija atturējuši ne tikai Dieva viņiem aizdotos līdzekļus, bet arī paši sevi. Tagad viņi varēja redzēt un saprast, ka, ieņemot Dieva darbā bezatbildīgu nostāju, viņi paši sevi bija nostādījuši pa kreiso roku. Viņiem bija dotas izdevības, bet viņi negribēja darīt labu, kuru viņi varēja un kuru viņiem vajadzēja darīt.
Pieminēja visu to cilvēku vārdus, kas apliecināja ticību patiesībai. Dažus norāja par viņu neticību, citus par to, ka bijuši kūtri kalpi. Viņi bija ļāvuši citiem strādāt Kunga vīnkalnā un nest vissmagākās atbildību nastas, paši savtīgi kalpodami savām laicīgajām interesēm. Ja viņi būtu attīstījuši Dieva dāvinātās spējas, tad viņi būtu varējuši būt uzticami nastu nesēji, strādādami Kunga interesēm. Tiesnesis sacīja: "Ikviens tiks taisnots pēc savas ticības un tiesāts pēc saviem darbiem." Cik skaidri tad atklājās viņu nolaidība un Dieva gudrība, dodot katram cilvēkam darbu, lai sekmētu Dieva lietu un glābtu savus līdzcilvēkus. Katram bija jāparāda dzīva ticība savā ģimenē un kaimiņu priekšā, sniedzot laipnību nabagiem, līdzjūtību apbēdinātiem, strādājot misijas darbu un ar saviem līdzekļiem atbalstot Dieva lietu. Bet uz viņiem kā uz Merosu gūlās Dieva lāsts par to, ko viņi nebija darījuši. Viņi bija mīlējuši darbu, kas varēja sniegt vislielāko labumu šinī dzīvē. Un pret viņu vārdiem labajiem darbiem veltītajā Ierakstu grāmatā rēgojās bēdīgs tukšums.
Viņiem teiktie vārdi bija vissvinīgākie: "Jūs esat svaru kausos svērti un atrasti par viegliem. Jūs atstājāt novārtā garīgās atbildības, tāpēc ka bijāt ļoti aizņemti ar laicīgām lietām, kamēr tieši jūsu uzticības stāvoklim bija /387/ nepieciešama gudrība, kas augstāka par cilvēcīgo, un sprie-šanas spējas, kas pārspēj cilvēcīgi ierobežotās. Tās jums bija vajadzīgas pat sava darba mehāniskās daļas veikšanai: savā ikdienas darbā izslēdzot Dievu un Viņa godu, jūs novērsāties no Viņa svētībām.”
Tad atskanēja jautājums; "Kāpēc jūs nemazgājāt savas rakstura drēbes un nebalinājāt tās Jēra asinīs? Dievs sūtīja Savu Dēlu pasaulē, ne lai pasauli sodītu, bet lai caur Viņu to varētu glābt. Mana mīlestība pret jums bija pašaizliedzīgāka par mātes mīlestību. Lai varētu izdzēst jūsu tumšo noziegumu sarakstu un likt pie jūsu lūpām pestīšanas kausu, Es izcietu nāvi pie krusta un nesu jūsu vainas smagumu un lāstu. Es panesu nāves balles un kapa tumsas šaus-mas, lai uzvarētu to, kam bija nāves vara, atslēgtu cietumu un atvērtu jums dzīvības vārtus. Es pakļāvos apkaunojumam un briesmīgām ciešanām un mokām, jo Es jūs mīlēju ar bezgalīgu mīlestību un Savas stūrgalvīgās klīstošās avis gribēju atgriezt Dieva paradīzē pie dzīvības koka. Šo laimes un līksmības pilno dzīvi, kuru Es jums pirku par tādu maksu, jūs neesat cienījuši, Jūs esat izvairījušies no kauna, negoda un pārmetumiem, ko visu jūsu Kungs panesa jūsu dēļ. Priekšrocības, kuru dēļ Viņš mira, lai tās noliktu jūsu sniedzamības robežās, jūs neesat vērtējuši. Jūs negribējāt būt līdzdalībnieki ar Viņu Viņa godībā." Tad izteica šos svinīgos vārdus: "Kas ir netaisns, lai joprojām ir netaisns, un, kas ir apgānīts (netīrs), lai paliek tāds;
un, kas ir taisns, lai joprojām ir taisns, un, kas ir svēts, lai paliek tāds." Grāmatu tad aizvēra, un aizsegs nokrita no uz troņa atrodošās Būtnes, Atklājot Dieva Dēla briesmīgo godību.
Šis skats tad aizslīdēja, un es sapratu, ka vēl atrodos virs zemes. Jutos neizsakāmi pateicīga, ka Dieva diena vēl nav nākusi un ka mums vēl ir dāvāts dārgais pārbaudes laiks, lai sagatavotos mūžībai.