Trīs gadus atpakaļ Kungs man rādīja lietas, kas skar pagātni, tagadni un nākotni. Es redzēju jaunus cilvēkus sludinām patiesību, no kuriem daži to paši vēl nebija pieņēmuši. Viņi centās vadīt citus, lai gan paši tikai nesen patiesību bija satvēruši. Man norādīja uz tevi, br. I. Tava pagātnes dzīve neliecina, ka tu būtu gājis prom no sevis un pacēlies pāri sev. Tu pēc dabas esi savtīgs un apmierināts ar sevi, pilnīgi uzticoties pats saviem spēkiem. Šīs īpašības kavēs tevi iegūt vajadzīgos piedzīvojumus, kas nepieciešami, lai tu kļūtu par pazemīgu un spējīgu Kristus kalpu.
Darbā saistījušies daudz tādi, kuru stāvoklis ir līdzīgs tavam. Viņi var pasludināt patiesības teoriju, bet viņiem trūkst patiesas dievbijības. Ja pašreiz evaņģēlija laukā strādājošie sludinātāji, tevi ieskaitot, izjustu nepieciešamību ik dienas sevi pārbaudīt un ik dienas būt vienotiem ar Dievu, tad viņi spētu saņemt vārdus no Dieva, ko pasniegt ļaudīm. Tavi vārdi un ikdienas dzīve tad būtu dzīvības smarža uz dzīvību vai nāves smarža uz nāvi.
Tu varbūt saprātīgi un godīgi tici patiesībai, tomēr vēl tevi gaida darbs - katru tavas dzīves rīcību un katru sirds izjūtu saskaņot ar tavu ticību. Kristus tieši pirms krusta /372/ nāves lūdza par Saviem mācekļiem: "Svētī tos Tavā patiesībā, Tavs Vārds ir patiesība." Patiesības iespaidam jāskar ne tikai saprāts, bet arī sirds un dzīve. Patiesa, praktiska ticība vadīs tās īpašnieku uz savu jūtu pārbaudi. Patiesībai jāsvēto viņa ārējais izturēšanās veids.
Es tev apliecinu Dieva priekšā, ka tev ir nopietni trūkumi praktiskā dievbijībā. Sludinātājiem nevajadzētu uzņemties ļaužu skolotāja atbildību, atdarinot Kristu, Lielo Priekšzīmi, kamēr viņi paši vēl nav svētoti šim lielajam darbam, lai varētu būt par piemēru Dieva ganāmpulkam. Nesvētojies sludinātājs var nodarīt neaprēķināmu ļaunumu. Tāpēc ka viņš sevi apliecina par Kristus sūtni, citi atdarina viņa piemēru; un, ja viņam trūkst patiesa kristieša rakstura, tad viņa kļūdas un trūkumi atkārtojas viņa rakstura atdarinātājos.
Cilvēki var būt spējīgi tekoši atkārtot lielās patiesības, kas tik pilnīgi un pamatīgi izklāstītas mūsu rakstos. Viņi var dedzīgi un saprātīgi runāt par ticības samazināšanos draudzēs. Viņi ļoti iespaidīgi var norādīt ļaudīm uz evaņģēlija standartu (paraugu), kamēr kristiešu dzīves ikdienas pienākumus, kuri prasa tiklab attiecīgu rīcību, kā arī attiecīgas izjūtas, viņi var uzskatīt par nesvarīgiem. Tev draud šīs briesmas. Praktiskās ticības prasības vienlīdzīgi skar sirdi, prātu un ikdienas dzīvi. Mūsu svētā ticība nesastāv vienīgi no jūtām vai arī vienīgi no darbības, bet kristiešu dzīvē jāapvienojas jūtām ar darbību. Nav praktiskas ticības bez Svētā Gara darbības. Tev nepieciešama šī palīdzība, mans brāli, un tā vajadzīga visiem, kas strādā, pārliecinot grēciniekus par viņu pazudušo stāvokli. Šī Svētā Gara darbība neatbrīvo mūs no vajadzības lietot savus spēkus un spējas, bet tā mūs pamāca, kā to visu izlietot Dievam par godu. Cilvēcīgās spējas, pakļautas sevišķai Dieva žēlastības vadībai, var izlietot vislabākajiem mērķiem virs zemes, un tās lietos arī nākotnē, nemirstīgajā dzīvē. /373/
Mans brāli, es redzēju, ka tu vari izveidoties par ļoti sekmīgu skolotāju, ja tu darbam būsi pilnīgi svētojies, bet, ja tu nesvētosies, tad būsi ļoti nožēlojams strādnieks. Tu negribi līdzināties pasaules Pestītājam, pieņemot kalpa stāvokli, grūtāko evaņģēlija sludinātāja pienākumu daļu, un šinī ziņā vēl
daudzi ir tikpat nepilnīgi kā tu. Viņi saņem algu, gandrīz nedomājot, kam viņi vairāk kalpojuši - sev vai Dieva lietai; vai savu laiku un spējas pilnīgi atdevuši Dieva darbam vai arī tikai runājuši no katedras un savu pārējo laiku veltījuši paši savām interesēm, tieksmēm vai priekiem.
Kristus, Debesu Majestāte, nolika Savas ķēnišķīgās drēbes un nāca uz šo lāsta notrulināto un aptraipīto pasauli, lai mācītu, kā cilvēkiem dzīvot pašaizliegšanās un pašuz-upurēšanās dzīvi un kā praktiski īstenot ticību ikdienas gaitās. Viņš nāca, lai evaņģēlija sludinātājiem dotu pareizu piemēru. Viņš pastāvīgi strādāja, viena mērķa vadīts; visus Savus spēkus Viņš izlietoja cilvēku glābšanai, un šim mērķim bija pakļauta katra viņa dzīves rīcība. Viņš ceļoja kājām un pārgājienu laikā mācīja Savus sekotājus. Viņa drēbes bija putekļainas un ceļā kļuvušas netīras, un Viņa izskats nebija pievilcīgs. Bet vienkāršās, skaidrās patiesī-bas, kas atskanēja no Viņa lūpām, drīz vien klausītajiem lika aizmirst Viņa izskatu un izjust ne cilvēka, bet gan Viņa mācīto mācību jaukumu. Visu dienu mācījis, Viņš bieži vien naktis veltīja lūgšanām. Savas pazemīgās lūgšanas Tēvam Viņš pienesa smagās nopūtās un asarās. Viņš nelūdza par Sevi, bet par tiem, kurus Viņš bija nācis atpestīt.
Maz ir sludinātāju, kas līdzīgi mūsu Pestītājam visu nakti lūdz Dievu vai arī dienā veltī stundas lūgšanām, lai varētu būt derīgi evaņģēlija kalpi un spēcīgi darbā, liekot ļaudīm ieraudzīt patiesības skaistumu un glābšanās iespēju Kristus nopelnā. Daniels lūdza trīs reizes dienā; bet daudzi, kas vārdos tik vareni apliecina savu ticību, pat reizi dienā nepazemojas Dieva priekšā lūgšanā. Dārgais Pestītājs Jēzus visiem ir mācījies pazemību, bet sevišķi evaņģēlija kalpiem. Savas pazemošanās laikā, kad Viņa darbs virs zemes gandrīz jau bija nobeigts un Viņš ar visu varu Savās /374/ rokās un pilnīgas godības vainagotu galvu gatavojās atgriezties pie Sava Tēva troņa, no kurienes Viņš bija nācis, sniedzot pēdējās pamācības Saviem mācekļiem, vienā Viņš norādīja uz pazemības svarīgumu. Kad mācekļi strīdējās, kurš no viņiem būs vislielākais apsolītajā valstībā, Viņš apjozās kā kalps un mazgāja kājas tiem, kas Viņu sauca par Kungu un Meistaru.
Viņa kalpošanas darbs gandrīz jau bija pabeigts; vajadzēja līdzdalīt vēl tikai nedaudzas mācības. Un, lai viņi nekad neaizmirstu skaidrā un bezvainīgā Dieva Jēra pazemošanos, tad cilvēka labā pienestais lielais un visu pārspējošais Upuris noliecās, lai mazgātu kājas Saviem mācekļiem. Tev un vispār mūsu sludinātājiem nāktu par labu biežāk atskatīties uz mūsu Pestītāja dzīves noslēdzošajām ainām. Viņu tāpat kā mūs apstāja kārdināšanas. Un no Viņa mēs visi varam mācīties mums vissvarīgākās mācības. Būtu labi katru dienu kādu stundu pavadīt pārdomās, apskatoties uz Kristus dzīvi no silītes līdz Golgātai. Mums to vajadzētu mācīties punktu pēc punkta un domās dzīvi satvert katru ainu, sevišķi tās, kas noslēdza Viņa zemes dzīvi. Tā aplūkojot Viņa mācības un ciešanas, Viņa bezgalīgo upuri cilvēces atpirkšanai, mēs stiprinātu ticību, atdzīvinātu mīlestību un arvien dziļāk mūs piepildītu tas Gars, kas uzturēja mūsu Pestītāju. Ja gribam beidzot tikt izglābti, tad mums visiem krusta pakājē
jāmācās mācība par grēku nožēlu un ticību. Kristus panesa pazemojumus, lai glābtu mūs no mūžīgas nežēlastības. Viņš ļāvās nievāšanai, izsmieklam un zaimiem, lai aizsargātu mūs. Tie bija mūsu pārkāpumi, kas savilka tumsas plīvuru pār Viņa dievišķo dvēseli un izspieda kliedzienu no Viņa kā no Dieva sasistā un atstāta. Viņš nesa mūsu sāpes un bēdājas mūsu grēku dēļ. Viņš Sevi darīja par grēku upuri, lai caur Viņu mēs varētu tikt taisnoti Dieva priekšā. Aplūkojot Kristu pie krusta, cilvēkā pamodīsies viss, kas viņā ir cēls un augstsirdīgs.
Es vēlētos redzēt mūsu sludinātājus vairāk kavējamies pie temata par Kristus krustu, lai līdz ar to Pestītāja nesalīdzināmā mīlestība, kas Viņu pamudināja pienest bezgalīgo upuri, pašu sludinātāju sirdis padarītu maigākas un /375/ iejūtīgākas. Ja blakus patiesības teorijai mūsu sludinātāji vairāk kavētos pie praktiskas dievbijības, runājot no sirds, kuru piepildījis patiesības gars, tad mēs redzētu daudz vairāk dvēseļu pulcējamies zem patiesības karoga; viņu sirdis būtu skārusi Kristus krusta aizstāvniecība, bezgalīgā Jēzus augstsirdība un līdzcietība, ciešot cilvēku dēļ. Šie ļoti svarīgie (vitālie) temati, savienoti ar mūsu ticības mācības punktiem, padarītu daudz laba ļaužu vidū. Bet skolotāja sirdij jābūt piepildītai ar praktiskām atziņām par Kristus mīlestību.
Varenais krusta pierādījums pārliecinās par grēku. Dieva brīnišķīgā mīlestība uz grēciniekiem, kas parādīta Viņa Dēla atdošanā kaunam un nāvei, lai tikai cilvēkus varētu pacelt un apdāvināt ar mūžīgo dzīvību, jāpētī visā dzīves laikā. Es tevi lūdzu, no jauna mācies un pētī Kristus krustu. Ja visi lepnie un lielīgie cilvēki, kuru sirdis slāpst pēc aplausiem un ilgojas pacelties pāri saviem biedriem, varētu pareizi novērtēt visaugstāko pasaulīgo godu, salīdzinot ar Dieva Dēla vērtību, Kuru atmeta, nicināja un
apspļaudīja tieši tie, kurus Viņš bija nācis glābt, cik nenozīmīgs tad liktos viss gods, ko nīcīgais cilvēks var dāvāt.
Mīļais brāli, tu savā nepilnīgajā izglītībā jūties piemērots gandrīz katrai vietai. Tomēr tu vēl nespēj pats sevi pietiekoši savaldīt. Tu jūties spējīgs pavēlēt pieredzējušiem cilvēkiem, lai gan tev pašam vajadzētu vēlēties būt skolniekam un ļauties vadīties. Jo mazāk tu domāsi par Kristu un Viņa nesalīdzināmo mīlestību un jo mazāk tu līdzināsies Viņa tēlam, jo labāks tu izskatīsies pats savās acīs un jo lielāka būs tava pašpaļāvība un pašapmierinātība. Pareizi pazīstot Kristu, pastāvīgi lūkojoties uz mūsu ticības Iesācēju un Pabeidzēju, tu tā sapratīsi patiesu kristieša raksturu, ka nekļūdīsies savas dzīves un rakstura pareizā novērtēšanā, salīdzinot to ar Lielā Parauga dzīvi. Tad tu ieraudzīsi pats savu nespēku, nezināšanu, mīlestību uz ērtībām un nevēlēšanos aizliegt sevi.
Tu tagad tikai esi sācis mācīties Dieva svēto Vārdu. /376/ Tu esi pacēlis dažus patiesības dārgumus, kurus ar lielām pūlēm un daudz lūgšanām ir izrakuši citi; bet Bībele ir pilna ar tādiem; dari šo grāmatu par savas dzīves studiju priekšmetu un savas dzīves mērauklu. Tev vienmēr draudēs briesmas nicināt citu padomus un vērtēt sevi augstāk, nekā Dievs tevi vērtē. Daudz ir tādu, kas vienmēr ir gatavi glaimot un slavēt sludinātāju, kurš spējīgs runāt. Jaunam sludinātājam vienmēr draud lutināšanas un aplausu briesmas, kas viņam tikai kaitēs, jo tanī pašā laikā viņš var būt nepilnīgs vissvarīgākajā, ko Dievs prasa no ikviena, kurš sevi apliecina par Viņa domu izteicēju. Tu vēl tikai esi iestājies Kristus skolā. Sagatavošanās un piemērošanas darbam ir visas dzīves uzdevums, ikdienišķa, grūta tuvcīņa ar nostiprinājušamies ieradumiem, tieksmēm un iedzimtību. Sevis uzmanīšana un savaldīšana, turot Jēzu savā priekšā un no redzes aploka pazaudējot sevi, prasa pastāvīgas nopietnas un modras pūles.