nekā kopēja ar tumsu un Kristum nav nekā kopēja ar Belialu, tā arī cilvēkam pilnīgi jāpieder vienam vai otram. Piekopjot sevis lu-tināšanu, mantkārību, viltību, krāpšanu vai kaut kāda cita veida grēku, cilvēks savā dvēselē veicina sātana pamatlikumu nostiprināšanos un aizver sev durvis uz Debesīm. Grēka dēļ no Debesīm izmeta sātanu; un tur nevar ieiet neviens cilvēks, kas pacieš un kopj grēku; jo tad sātanam atkal tur būtu vieta, kur nolikt savu kāju.
Kad cilvēks nopietni un dedzīgi dienu no dienas strādā sava rakstura trūkumu pārvarēšanai, tad viņš savas dvēseles templī ir ielaidis Kristu un kalpo Viņam; viņā mājo Kristus gaisma. No Kristus vaiga nākošās gaismas spožajos staros visa viņa būtne kļūst cēlāka un daiļāka. Viņa dvēselē mājo Debesu miers. Daudzi ļauj vaļu dusmām, kaislībām, skopumam, savtīgumam un viltībai, visu laiku atvainodami sevi un vainu uzkraudami apstākļiem, kas viņus nolikuši pārbaudījumos. Tā tas ir bijis ar tevi. Dievs pielaidis šos apstākļus rakstura izveidošanai. Tomēr tu varēji pārveidojoši ietekmēt savu apkārtni; pretojoties kārdināšanām vai tajās pastāvot, tu ar gribasspēku Jēzus vārdā valdi pār apstākļiem. Tas nozīmē: uzvarēt, kā Kristus uzvarējis. "Šī ir uzvarēšana, kas pasauli uzvar, proti, mūsu ticība.”
Brāli F, Dievs tev ir žēlīgs. Tava dzīve ir bijusi kļūda; tā varēja būt pavisam savādāka, kādai tai arī vajadzēja būt. Tevī nav bijis patiesas vīrišķības, patiesa cēluma un jūtu skaidrības. Tu pats sevi neesi patiesi cienījis un tāpēc neesi patiesi cienījis arī citus. Tu neesi patiesi paaugstinājis Kristu un Viņa žēlastības spēku. Tev visas dzīves laikā bija vajadzīgi sargi. Tā pati vieglprātība un nepastāvība, tā pati neapdomība un pašsavaldīšanās trūkums, tas pats savtīgums un tā pati nepacietība, kas bija redzama /347/ tavā jaunībā, pārejot dzīves puslaikā, ir vēl ievērojamā mērā attīstījusies. Tas nenotiktu, ja tu būtu nolicis bērna jūtas un dabu un būtu apvilcis vīra stingrību. Tu esi izpaticis pats sev, vienmēr sev par sliktu. Tavas mokas un nespēks ir palielinājušies. Tu to redzi un sūdzies, bet tu neuzlūko
Jēzu. Domā par to, cik maz tu vēl ciet un cik maz tu panes, salīdzinot ar Kristus ciešanām; bet Viņš bija bez grēka, - Taisnais cieta par netaisniem.
Labs koks nenesis sliktus augļus. Labu sirdsapziņu pavadīs labas un derīgas sarunas tikpat droši, kā labs koks nesīs labus augļus. Ja kāds ir nepieklājīgs vai rupjš savā ģimenē un pret citiem, ar kuriem viņš ir saistīts, tad nevienam nav jājautā, kā viņš izturēsies draudzē. Viņš atklās to pašu untumaino, pavēlniecisko garu, kāds redzams mājas dzīvē. Nav iespējams, ka kādam cilvēkam, kas nekļūst labāks visas dzīves pienākumos un attiecībās, būtu Kristus Gars un prāts. Kurnēšana, sūdzēšanās un īgnas dusmas nav labu pamatlikumu augļi. Tev vajadzēs pastāvīgi atrasties lūgšanas stāvoklī, jo tu neesi stiprinājies augstās, cēlas, tikumiskās rakstura īpašībās. Tas tagad tev ir jādara. Darbs būs grūts, bet tas noteikti ir nepieciešams.
Atrodoties Teksasā, tu biji pazaudējis cerību un juties, Dieva un cilvēku atstāts; bet tagad, kad tu atkal esi sakustējies, tad lai tava reformēšanās ir pilnīga, lai tava grēku nožēla ir tāda, kuru savukārt nebūtu jānožēlo. Tavas labākās dienas, cik tālu tas attiecas uz veselību un enerģiju, ir jau aizgājušas; tomēr ar pareiziem ieradumiem, priecīgu prātu un skaidri apzinoties savu tagadējo izturēšanos, tu zaudējumu vari pārvērst uzvarā. Tu nedrīksti zaudēt laiku. Tava sieva tev var palīdzēt visās tavās pūlēs pļaujas laukā. Atļaujot patiesībai sevi svētot, viņa ar savu sabiedriskumu un sarunās ar citiem var būt par svētību tev un ari Dieva darbam. /348/
Daudzi streipuļo un krīt, kalpodami savai samaitātajai dabai. Aleksandrs un Cēzars atzina, ka vieglāk ir uzvarēt kādu valsti, nekā valdīt pār sevi. Pēc tautu uzvarēšanas vieni tā saucamies lielie vīri krīt kā nesātības upuri, apmierinot ēstkāri un savas tieksmes, citi - caur iedomību un godkāri.
Dievs tevi aicina atstāt lepnumu un stūrgalvību un ļaut, lai Viņa miers valda sirdī. Ir jākopj kluss un lēns gars. Visā savā darbā nes līdzi Kristus lēnprātību. Uzbudinātība un asa pelšana neiespaido ļaudis un arī nemantos viņu simpātijas. Ja mums ir patiesība, tad mēs varam atļauties būt mierīgi un nesatraukti. Mūsu valodai jābūt vienkāršai un cēlai. Gars, kuru tu esi kopis savā sirdī, atstājis iespaidu uz taviem sejas vaibstiem. Ja atļausi Kristum valdīt dvēseles templī, tad Viņš izdzēsīs šo neapmierināto, īgno un nelaimīgo izteiksmi; un kad daudzi liecinieki vēros Kristus līdzību atstarojošu cilvēku, tad viņi atzīs, ka viņu apņem patīkama atmosfēra. Pasaule redzēs, ka vētru un zaimu vidū viņš paliks neizkustināms kā slaidais ciedru koks. Tāds cilvēks ir viens no Dieva varoņiem. Viņš uzvarējis pats sevi.
Lielākā daļa no dzīves sarežģījumiem, pastāvīgi mokošās rūpes, sirdi plosošās sāpes un sarūgtinājumi ir
neapvaldīta garastāvokļa rezultāts. Ģimenes saskaņu bieži izposta viens pārsteidzīgs vārds un apvainojoša valoda. Cik daudz labāk būtu, ja tos atstātu neizteiktus. Viens atzinīgs smaids, mierīgs, uzmudinošs vārds, izteikts pazemīgā garā, būtu bijis stiprs un spēcīgs mierināt, iepriecināt un svētīt. Sevis valdīšana ir vislabākā valdīšana pasaulē. Uzliekot klusa un lēnprātīga gara rotājumu, no simts nepatikšanām, kas tik briesmīgi sarūgtina dzīvi, deviņdesmit deviņas varētu tikt aiztaupītas. Daudzi atvaino savus pārsteidzīgos vārdus, satraukumu sacīdami: "Es esmu jūtīgs; man ir karsta daba." Tas tomēr nekad nedziedinās pārsteidzīgu, satrauktu vārdu sistās rētas. Daži tiešām no dabas ir straujāki nekā citi; tomēr šis gars nekad nevar harmonēt ar Dieva Garu. Dabīgajam /349/ cilvēkam jāmirst un dvēselē jāvalda jaunajam cilvēkam, Kristum Jēzum, tā kā Kristus sekotāji patiesi un godīgi var sacīt: "Es dzīvoju, tomēr vairs ne es, bet manī dzīvo Kristus.”
Sevi uzvarēt ir grūti. Visāda veida cilvēcīgo samaitātību nav viegli pakļaut Kristus Garam, tomēr visiem jāsaprot patiesība, ka, ja šo uzvaru Kristū neiegūst, tad viņiem nav nekāda cerību. Uzvaru var sasniegt, jo ar Dievu nekas nav neiespējams. Ar Viņa palīdzošo žēlastību var uzvarēt katru ļaunu rakstura īpašību, katru cilvēcīgu samaitātību. Katram kristietim jāmācās no Kristus, Kurš "lamāts neatlamāja".
Tevi negaida viegls darbs. Tā nebūs bērna spēle. Tev nav izdevies iet uz priekšu pretī pilnībai; bet tagad tu vari sākt no jauna. Ar savu dzīvi tu vari parādīt, ko spēj darīt Dieva spēks un Viņa žēlastība dabīga cilvēka pārveidošanā garīgā cilvēkā - Kristū Jēzū. Ja tu gribi, tu vari būt uzvarētājs. Kristus vārdā ķeries izšķirīgi pie darba.
Jūsu sirdīs es vēlētos ierakstīt svinīgu patiesību: ja cilvēki padevušies sātana viltīgajiem plāniem un tādā veidā nostājušies uz viņa zemes un ja tad viņi grib Dieva žēlastības spēkā izrauties no viņa cilpām, tad viņiem jāstājas ciešā savienībā ar Dievu, ik dienas jāsit sevi krustā
un pilnīgi jāpārveidojas, lai panāktu uzvaru un iegūtu mūžīgo dzīvību. Jūs abi esat aizgājuši tālu prom no Dieva. Jūs ļoti esat apkaunojuši Viņa lietu. Tagad jums jābūt sevišķi centīgiem, lai visā nopietnībā uzvarētu katru sava rakstura trūkumu un dzīvotu pazemīgi, pastāvīgi paļāvīgi lūgšanās griežoties pie Dieva. Ticībā jums jālūdz, lai Dievs Kristus dēļ svītro jūsu pagātni, lai jūsu sētā ļauna sēkla neizplatītos un netiktu sakrāta par dusmību uz dusmības dienu.
Turpinot iet līdzšinējā virzienā, atļaujoties ātri saskaisties, lutinot sevi un bērnišķīgi runājot pār savām kaitēm, plaši izklāstot savas sajūtas un kavējoties pie tumšajām pusēm, jūs kļūstat arvien vājāki un nedzīvāki. Šo iemeslu dēļ jūs viegli pakļaujaties sātana izdomājumiem. Ja jūs atkal turpināsiet jau ieto ceļu, kur jūsu kājas sāka slīdēt, tad jūsu lieta būs bezcerīga. Bet, ja jūs nožēlojot /350/ atstāsiet savus grēkus un, uzticoties Pestītāja aizlūgšanām, izvairīsieties no briesmīgajām sekām, nopietni izlūdzoties no Dieva Svēto Garu, lai tas jūs vadītu, mācītu un iepriecinātu, tad jūs varēsiet pļaut mūžīgi paliekošo dzīvību. Nepielaidiet neveiksmi vienotības, pazemības meklēšanā; ar savām bezpalīdzīgajām dvēselēm ticībā pieķerieties Kristus nopelnam.