Nevienu cilvēku, kas neizteic savas sirds patiesās jūtas, nevar saukt par patiesu. Nepatiesība labi iekļaujas pievilšanas nodomos, un tā var parādīties skatā vai vārdos. Pat patiesību var tā pārveidot un izteikt, ka rodas meli. Daži šajā darbā ir lietpratēji, un savu atkāpšanos no stingra taisnīguma viņi centīsies attaisnot. Daži, lai izpostītu citu cilvēku slavu vai lai tai kaitētu, tīši ļaunprātīgi par viņiem izdomās melus. Savtīgums melus izsaka tirdzniecībā, pērkot vai pārdodot lopus vai citu mantu. Uzpūtībā melo cilvēki, kam patīk izlikties savādākiem, nekā tie ir patiesībā. Ak, cik daudz pasaulē ir tādu darbu, kurus to darītāji reiz nevēlēsies būt darījuši. Bet vārdu un darbu pieraksti Debesu grāmatās vēstīs runāto un darīto melu bēdīgo stāstu. /336/
Katra nepatiesība un viltība ir grēks pret patieso un godīgo Dievu. Dieva Vārds šai ziņā runā skaidru galodu. "Neizturieties viltīgi; nemelojiet viens pret otru." "Visiem melkuļiem būs sava daļa tai zaņķī, kas deg ar uguni un sēru; tā ir otrā nāve." Dievs ir patiesības un skaidrības Dievs. Dieva Vārds ir patiesības Grāmata. Jēzus ir Uzticīgs un patiess Liecinieks. Draudzē, kas ir patiesības lieciniece, jāvalda patiesībai. Visi Visaugstākā priekšraksti ir patiesi un visi kopā taisni. Kā tad Viņš lai skatās uz izvairīšanos no patiesības, uz pārspīlējumiem un maldināšanu? Elīzas kalpu, kurš iekāroja pravieša atraidītās dāvanas, melu dēļ sodīja ar spitālību, kas beidzas tikai ar nāvi.
Pat dzīvību nevajadzēja pirkt, maksājot par to ar meliem. Ar vārdu vai galvas mājienu mocekļi varēja aizliegt patiesību un glābt savu dzīvību. Ja viņi būtu bijuši ar mieru mest kaut vienu vienīgu vīraka graudiņu uz elku dievu altāra, viņi būtu varējuši izglābties no spīdzināšanas, ešafota vai krusta. Tomēr viņi atteicās no nepatiesības vārdos vai darbos, kaut arī tā būtu saņēmuši pretī dzīvību. Ieslodzījums, mocības un nāve ar skaidru sirdsapziņu viņiem bija patīkamāka nekā atbrīvošanās, ko varēja saņemt ar viltu, meliem vai atkrišanu. Ar uzticību un ticību Kristum viņi nopelnīja neaptraipītas drēbes un
dārgakmeņu vainagus. Viņu dzīve Dieva skatījumā bija cēla un augsta, jo visnospiedošākajos un grūtākajos apstākļos viņi stipri stāvēja par patiesību.
Cilvēki ir mirstīgi. Viņi var būt patiesi dievbijīgi, tomēr viņu izpratnē var būt daudz kļūdu un raksturā daudz trūkumu; bet viņi nevar būt Kristus sekotāji un arī tai pašā laikā atrasties savienībā ar to, kurš "mīl un dara melus". Tāda dzīve ir krāpšana, pastāvīga nepatiesība, likte-nīga pievilšanās. Tieši ieraudzīt savus grēkus un vaļsirdīgi tajos atzīties - ir cieši skarošs pārbaudījums, kas no vīriem un sievām prasa drosmi. Lai pateiktu* "Par šo kļūdu man jāatbild," vajadzīgs spēks, kas nāk no sirdī valdošiem pamatlikumiem un kas pasaules cilvēkos atrodami pavisam /337/ ierobežotā mērā. Bet kam ir drosme to skaidri un atklāti pateikt, tas panāk izšķirošu uzvaru pār sevi un stipri aizver durvis pret ienaidnieku.
Uzticība visstingrākajiem patiesības pamatlikumiem bieži radīs neērtības tagadnē un var būt saistīta pat ar laicīgiem zaudējumiem; tomēr tāda rīcība palielina atalgojumu nākošajā dzīvē. Reliģija nepastāv vienīgi sausu mācības punktu virknējumā, bet praktiskā ticībā, kas svēto dzīvi, labo cilvēku uzvešanos ģimenes lokā un draudzē. Daudzi var dot desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un neievērot daudz nopietnākas lietas - žēlastību un dievišķo mīlestību. Kristīgā rakstura pārveidošanai svarīgi un nepieciešami ir pazemībā staigāt kopā ar Dievu. Dievs prasa nelokāmu turēšanos pie pamatlikumiem vissīkākajos dzīves darījumos. Kristus sacīja: "Kas vismazākajā lietā ir uzticīgs, tas arī lielākajā ir uzticīgs.”
Ne veikalniecisko darījumu lielums vai šķietamais mazsvarīgums nosaka to skaidrību vai neskaidrību, godīgumu vai negodīgumu. Ar vismazāko novēršanos no taisnības mēs sevi nostādām uz ienaidnieka zemes un varam soli pa solim noiet līdz kurai katrai netaisnības pakāpei. Liela daļa no kristīgās pasaules šķir reliģiju no saviem veikalnieciskajiem darījumiem.
Satiksmē ar līdzcilvēkiem praktizē tūkstošiem mazu blēdību un sīku negodīgumu, kas atklāj sirds patieso stāvokli, rādot tās samaitātību.
Tu, brāli AB, nedari godu patiesībai. Lai plūstošās straumes būtu tīras, tad jātīra avots. Tava sieva par daudz nododas traipu un vainu meklēšanai savu brāļu un māsu raksturā. Cenšoties izravēt nezāles sava tuvākā dārzā, viņa atstāj novārtā pati savējo. Viņai jāpieliek visnopietnākās pūles, lai izveidotu bezvainīgu raksturu. Ja tas neizdosies, tad viņai draud vislielākās briesmas. Pazaudējot Debesis, viņa pazaudē visu. Jums abiem jātīra dvēseles diev-nams, kas ir briesmīgi aptraipīts. Jūsu prāts ir ļoti samaitāts. "Kunga bijāšana ir gudrības iesākums." Ļoti uzmaniet sevi un neuzticieties sev un nekad neļaujieties lietot savu mēli, lai izteiktu savas sirds neuzticību pret citiem. Jums darāms liels darbs, lai tā pazemotos Dieva priekšā, /338/ ka Viņš pieņemtu jūsu grēku nožēlu. Līdz šim jūs esat bijuši klausītāji, bet ne neatlaidīgi Vārda darītāji. Jūs atkal un atkal esat atzinuši, ka jūsu rīcība nav pareiza; tomēr miesas prāts ir palicis neizmainīts. Jūtu iespaidā jūs mazliet esat mainījušies, bet nav notikusi reformācija jūsu dzīvi veidojošajos pamatlikumos. Es redzēju, ka tagad pilnīgi atnācis laiks, kad ar jums jāstrādā, līdz pilnīgi izmainās jūsu dzīve. Dieva draudzei nav jāsamierinās ar jūsu sliktajām gaitām un zemo kristietības līmeni.
Pietiek, ja kāda vietā no jums būtu tikai viens. Jūs pastāvīgi ķildojaties savā starpā, esat viens pret otru ļauni un naidīgi. Kaut arī esat palikuši par parunu pie pasaules cilvēkiem, ar kuriem jūs satiekaties, tomēr jūs atrodaties tik tālu no Dieva, ka sevi uzskatāt par taisniem. Katram no jums vajag tuvāk iepazīties ar Kristus raksturu, lai jūs skaidrāk izprastu, ko nozīmē būt Viņam līdzīgam. Ja jūs visi neizmaināt savu izturēšanos un pilnīgi nepārvarat savu augstprātīgo, pavēlniecisko, nelaipno rīcības veidu, tad, lai arī kur jūs atrastos, jūs apkaunosiet Dieva lietu; un tad būtu bijis labāk, ja jūs nekad nebūtu dzimuši. Jums pienācis laiks pagriezties vai nu pa labi vai pa kreisi. "Ja Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viļam, bet ja Baals, tad sekojiet tam." Sakropļotie raksturi, kādi jums attīstījušies, pazemo kristieša vārdu. Neviena draudze neplauks un nezels, atrodoties zem jūsu valdības vai vadības; jo jūs neatrodaties savienībā ar Dievu. Jūs esat lielīgi, lepni un iedomīgi un citus jūs gribētu veidot sev līdzīgus.
Ar saviem nekristīgajiem darbiem un izturēšanos jūs ilgi esat apgrūtinājuši Dieva draudzi. Kaut Dievs jums palīdzētu ieraudzīt un izprast, ka jūsu mūžīgās intereses prasa pilnīgu pārveidošanos. Jūsu
piemērs citus nomaldina no skaidrās, augstās svētuma tekas. Patiesi lieli vīri pastāvīgi ir vienkārši un pieticīgi. Pazemība viņiem ir rota, kas kā tērps viņiem dabīgi piestāv. Kas savā prātā ir uzkrājuši derīgas atziņas un kam ir patiesas zināšanas un patiesa smalkjūtība, tie būs vienmēr gatavi atzīt savas izpratnes vājumu. Viņi nav pašpaļāvīgi, ne ari lielīgi, bet, raugoties /339/ uz augstākiem sasniegumiem, līdz kuriem viņi sava saprāta lielumā varētu pacelties, viņiem pašiem liekas, ka viņi tik tikko sākuši kāpt augšup. Tikai sekls domātājs ar virspusējām un paviršām zināšanām iedomājas sevi gudru un pieņem pretīgu svarīguma izskatu.
Jūs šodien varētu būt goda un uzticības vīri; bet jūs visi tik ļoti esat bijuši apmierināti paši ar sevi, ka neesat izlietojuši gaismu un priekštiesības, ko Kunga laipnība jums dāvājusi. Kristietības rota nav attīstījusi jūsu prātu plašāku un iejūtīgāku, un savienība ar Dzīvības Devēju nav svētojusi jūsu jūtas. Maziskums un pasaulīgums iezīmējies jūsu ārīgi redzamajā raksturā, kas nešaubīgi parāda īstenību, ka jūs staigājat paši savas sirds ceļu, savu acu gaismā un ka jūs esat pildīti ar savām domam un plāniem.
Bet, savienojoties ar Dievu, sirsnīgi meklējot Viņa atzinību, cilvēks paceļas augstāk, kļūst cēlāks un svētāks. Sevis veidošanas (pacelšanas) darbs ir tas, kas cilvēkam pašam savā labā caur Jēzu Kristu ir jāpaveic. Debesis viņam var dot visādas priekšrocības, gan laicīgas, gan garīgas, bet tas viss ir veltīgi, ja cilvēks negrib šīs svētības izlietot un pats sev palīdzēt. Viņam jāpielieto pašam savi spēki, vai arī beidzot viņš tiks svaros svērts un atrasts par vieglu. Viņš piedzīvos neveiksmi šai dzīvē un pazaudēs nākošo dzīvi.
Visi, kas noteikti un neatlaidīgi meklēs palīdzību no augšienes, kas apspiedīs un sitīs krustā paši sevi, var gūt panākumus šinī pasaulē un var iemantot nākošo mūžīgo dzīvību. Šī pasaule ir cilvēka darba lauks. Viņa sagatavošanos nākošajai pasaulei nosaka veids, kādā viņš pilda savus pienākumus šinī pasaulē. Dievs grib, lai viņš būtu par svētību sabiedrībai; un viņš nevar, ja arī to gribētu, dzīvot un mirt pats sev. Dievs mūs savienojis kā vienas ģimenes locekļus, un ikvienam ir saistības kopt šo radniecību. Ir pakalpojumi, kurus mēs esam parādā citiem, un, turot Dieva baušļus, mēs nevaram tos atstāt neievērotus. Dzīvot, domāt un strādāt tikai sev nozīmē kļūt nederīgam kā Dieva kalpam. /34o/ Lai būtu tiešām labs
pilsonis un priekšzīmīgs kristietis, tad nav nepieciešami augsti skanoši tituli un lielas spējas vai dāvanas.
Mūsu rindās ir daudz nemierīgu, runātīgu cilvēku, kas paši sevi slavē un atļaujas nostāties priekšgalā, neparādot nekādu goddevību vecumam, piedzīvojumiem vai amatam. Draudze šodien cieš, tāpēc ka trūkst pretēja rakstura kalpotāju - vienkāršu, pazemīgu, pieticīgu, mierīgu, dievbijību cilvēku, kas nestu viņiem uzliktās nepatīkamās nastas ne vārda pēc, bet lai kalpotu savam Kungam, Kas miris par viņiem. Šāda rakstura cilvēki nedomā, ka viņu cieņa samazināsies, ja viņi piecelsies vecāka cilvēka priekšā un godās sirmus matus. Mūsu draudzēm vajadzīga tīrīšana. Par daudz locekļu vidū mājo pašpaaugstināšanās un pašapmierinātība.
Kas bīstas un godā Dievu, tos arī Viņš pagodinās. Cilvēks var stāvēt tik augstu, ka kļūst par savienojošu locekli starp Debesīm un zemi. No sava Radītāja rokas viņš iznāca ar līdzsvarotu raksturu, apveltīts ar tādām attīstības spējām, ka, savienojot dievišķo iespaidu ar cilvēcīgajām pūlēm, viņš varētu gandrīz līdzināties eņģelim. Tomēr, tāda veidā attīstīdamies, viņš nedomātu par savu labumu un lielumu.
Dievs cilvēkam devis prāta spējas, ko var attīstīt līdz visaugstākajai pakāpei. Ja brāļi būtu saskatījuši sava dabīgā rakstura raupjumu un neaptēstību un, uzcītīgi pūloties, būtu veidojuši un vingrinājuši savu prātu, stiprinot rakstura vājās īpašības un pārvarot savus visiem redzamos trūkumus, tad daži no viņiem būtu atzīti un pieņemti par Kristus vēstnešiem. Bet tādus, kādi viņi ir tagad, Dievs nevar pieņemt par Saviem pārstāvjiem. Viņi nav pietiekoši izpratuši sevis labošanas vajadzību, lai pēc tās tiektos. Viņu prāts nav vingrināts studijās, vērojumos, pārdomās un pastāvīgās pūlēs pamatīgi audzināt sevi dzīves pienākumiem. Attīstības iespējas ir visu cilvēku sasniedzamības robežās. Neviens nav tik nabags, ne arī tik ļoti aizņemts, lai ar Jēzus palīdzību nevarētu panākt savas dzīves un rakstura labojumu.