Brāli B, kā tu esi valdījis savu temperamentu? Vai tu esi centies uzvarēt savu karsto, pārsteidzīgo garu? Ar noskaņojumu un izjūtām, kādas tevi tagad pārvalda, tu tikpat droši nenonāksi Debesis, cik droši mēs zinām, ka tādas Debesis vispār ir. Savas dvēseles dēļ, Kristus dēļ, Kas tev devis nepārprotamu pierādījumu par Savu bezgalīgo mīlestību, ej tuvāk Viņam, lai tevi apņemtu Viņa Gars. Attīsti /39/ modrības un lūgšanas garu, lai tu pareizi pārstāvētu svēto ticību, kuru tu apliecini kā mūsu mīļā Pestītāja sekotājs; Viņš Savā dzīvē ir atstājis priekšzīmi. Atdarini mūsu Glābēju! Mācies no Kristus! Panes grūtības kā labs Jēzus Kristus karavīrs; pārvari sātana kārdināšanas, kā Viņš ir pārvarējis, un iznāc kā uzvarētājs pār visiem sava rakstura trūkumiem.
Kristus bija pilnīgs uzvarētājs; un mums ir jābūt pilnīgiem un veseliem, kuriem nekā netrūkst, bez vainas un traipa. Kristus veiktais cilvēka atpestīšanas darbs Viņam maksāja bezgalīgi dārgi. Uzvara, kuru gūsim pār mūsu pašu ļaunajām sirdīm un pār sātana kārdināšanām, maksās mums lielu piepūli, pastāvīgu modrību un neatlaidīgas lūgšanas; un tad mēs ne tikai pļausim kā algu mūžīgas dzīvības dāvanu, bet ari mūsu laime virs zemes pieaugs, apzinoties izpildītos pienākumus un ap mums esošo cilvēku lielākas cieņas un mīlestības dēļ.
Man rādīja, ka draudzē pastāv vispārīgs dievbijības, kā arī sirsnīgu un nopietnu pūļu trūkums. Daudz ir tādu, kuriem vēl jāatgriežas. Br. C nav atbalsts un stiprums draudzei. Viņš vairs neiet uz priekšu dievišķajā dzīvē kā iepriekšējos gados. Viņš patiesību apliecina jau daudz gadu, tomēr ir bijis par kūtru mācīties un īstenot dzīvē tās pamatlikumus; tāpēc patiesība viņu nav svētojusi. Viņš atrodas stāvoklī, kur sātans viņu var kārdināt. Piedzīvojumu ziņā viņš vēl ir pilnīgi bērns. Viņš uzmana citus un vēro viņu kļūdas, lai gan vajadzēja čakli pārmeklēt pašam savu sirdi. Gatavību apšaubīt un redzēt kļūdas brāļos
un stāstīt par tām citiem Kristus norāj ar vārdiem, kas sacīti kādam, kurš tāpat kā viņš vairāk interesējās par brāļu rīcību, nekā bija modrs un lūdza Dievu, lai sātans viņu pasu neuzvarētu: "Kas tev par to? Seko tu Man!”
Viss, ko br. C var darīt sava rakstura vājumā, ir sargāt savu dvēseli un noslēgt katru pieeju, pa kuru sātans var ienākt, lai iedvestu šaubas par citiem. Viņam /40/ draud lielas briesmas pazaudēt savu dvēseli, pārbaudes laikā nepanākot kristīga rakstura pilnveidojumu. Viņš kūtri seko Kristum. Liekas, ka viņa prāts ir aptumšots un gandrīz vai paralizēts, tā kā svētās lietas viņš nespēj pareizi novērtēt. Pat vēl tagad viņš var izlabot savas kļūdas un uz-varēt trūkumus, ja viņš strādās Dieva spēkā.
N. draudzē ir vairāki, kuru vārdus es nevaru nosaukt, kam jāpanāk uzvara pār ēstkāri, stiprām tieksmēm un kaislībām. Daži par daudz runā; viņus var raksturot ar vārdiem: "Pasa-ki man, un es teikšu tālāk." Tiešām nožēlojams ir šāds stāvoklis! Ja visi tenkotāji vienmēr atcerētos, ka viņiem seko eņģelis, pierakstīdams viņu vārdus, tad viņi mazāk runātu, bet vairāk lūgtu.
Ir tādi Sabata turētāju bērni, kas no savas jaunības ir mācīti ievērot Sabatu. Daži no viņiem ir ļoti labi bērni, uzticīgi pienākumos, cik tālu tas attiecas uz laicīgām lietām; tomēr viņos nav dziļas grēku atziņas, un viņi neizjūt nekādu vajadzību atgriezties no grēkiem. Tādi atrodas bīstamā stāvoklī. Viņi vēro to cilvēku izturēšanos un darbus, kuri sevi sauc par kristiešiem. Viņi redz daudzus, kas vareni savā apliecībā, bet kas tomēr nav apzinīgi kristieši, un viņi salīdzina savus uzskatus un rīcību ar šiem piedauzības akmeņiem; un tā kā viņu pašu dzīvē nav ārēji redzamu grēku, tad viņi glaimo, ka ar viņiem viss kārtībā.
Šiem jauniešiem es esmu pilnvarota teikt: nožēlojiet un atgriezieties, lai jūsu grēki tiek izdeldēti. Nezaudējiet laiku. Debesis un nemirstīgā dzīve ir dārgas mantas, kuras nevar iegūt bez piepūles no jūsu puses. Nav no svara, cik nevainojama varētu būt jūsu dzīve, kā grēciniekam jums jāsper solis uz priekšu. No jums prasa: nožēlot, ticēt un tikt kristītiem. Kristus bija pilnīgi taisns; tomēr Viņš - pasaules Pestītājs cilvēkam deva priekšzīmi, pats sperot
soļus, kādus Viņš prasa no grēciniekiem, lai viņi varētu kļūt par Dieva bērniem un Debesu mantiniekiem.
Ja Kristus., bezvainīgais un pilnīgais cilvēku Pestītājs, bija ar mieru darīt to, kas atgriežoties nepieciešams grēciniekam, kāpēc tad kādam no tiem, uz kuru ceļa spīd /41/ patiesības gaisma, vajadzētu vilcināties pakļaut savu sirdi Dievam un pazemībā atzīties, ka viņi ir grēcinieki, parādot vārdos un darbos ticību Kristus salīdzinošajam upurim, pilnīgi savienojoties ar tiem, kas sevi atzīst par Viņa sekotājiem? Vienmēr būs daži, kas nedzīvos saskaņā ar savu apliecību, kuru ikdienas dzīve rāda, ka viņi ir kaut kas, tikai ne kristieši; bet vai tas ir pietiekošs iemesls kādam, lai atteiktos caur kristību apvilkt Kristu, ticot Viņa nāves un augšāmcelšanās notikumam?
Pat kad Jēzus pats dzīvoja virs zemes un staigāja ar Saviem mācekļiem, viņus mācīdams, starp divpadsmitiem viens bija velns. Jūdas nodeva savu Kungu. Kristus pilnīgi pazina Jūdasa dzīvi. Viņš zināja, ka Jūdas nav uzvarējis mantkārību. Jēzus sniedza Jūdasam šajā jautājumā daudz pamācību. Izturoties pret šo rakstura vilcienu iecietīgi, Jūdas tam atļāva augt un tik dziļi iesakņoties sirdi, ka tas izspieda no viņa sirds labo patiesības sēklu; ļaunums guva virsroku, līdz viņš mīlestībā uz naudu par nedaudz sudraba gabaliem varēja pārdot savu Kungu.
Tas, ka Jūdasa sirds nebija taisna, ka viņš tā bija savtīguma un mantkāres samaitāts, ka spēja izdarīt lielu noziegumu, nav pierādījums, ka tad nebūtu bijis uzticīgu kristiešu, patiesu Kristus mācekļu, kas mīlēja savu Pestītāju un centās atdarināt Viņa dzīvi un piemēru un paklausīt Viņa mācībām.
Man rādīja, ka Jūdasa pieskaitīšana pie divpadsmitiem ar visām viņa kļūdām un rakstura trūkumiem ir pamācošs notikums, viens no tiem, kura pētīšana var nākt kristiešiem par labu. Kad mūsu Kungs izvēlējās Jūdasu, tad viņa stāvoklis nebija bezcerīgs. Viņam bija daudzas labas īpašības. Savienojoties ar Kristu Viņa darbā un klausoties Viņa pamācības, viņš ieguva labu izdevību ieraudzīt savas kļūdas un iepazīt savā raksturā trūkumus; ja tikai viņš vēlējās būt patiess māceklis. Mūsu Kungs viņu ielika pat tādā vietā, kur viņš varēja izvēlēties, vai nu attīstīt savu mantkārīgo tieksmi vai arī to ieraudzīt un izlabot. Viņš glabāja nedaudzos savāktos līdzekļus nabagu vajadzībām un Kristus un Viņa mācekļu nepieciešamajiem izdevumiem sludināšanas darbā. /42/
Jūdasam šī neliela naudas summa bija pastāvīgs kārdinājums, un reižu reizēm, kad viņš ar kaut ko pakalpoja Kristum vai arī nedaudz laika veltīja reliģiskiem mērķiem, viņš pats sev samaksāja no nelielā krājuma, kas bija savākts evaņģēlija gaismas izplatīšanai. Beidzot viņš kļuva tik skops, ka izteica rūgtus pārmetumus, kad pār Jēzus galvu izlēja dārgas svaidāmās zāles. Viņš atkal un atkal par to domāja, aprēķinādams naudas daudzumu, kas varēja nonākt viņa rokās izdevumu segšanai, ja šīs zāles būtu pārdotas. Viņa savtīgums auga, līdz viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka kase tiešām cietusi zaudējumu, nesaņemot naudā svaidījuma vērtību. Beidzot viņš atklāti izteica neapmierinātību par šī Kristum pienestā dārgā upura neprātību. Mūsu Pestītājs norāja viņa alkatību. Tas grauza Jūdasa sirdi, līdz viņš par mazu naudas summu bija ar mieru nodot savu Kungu. Starp Sabata turētājiem būs tādi, kas savā sirdī nav uzticīgāki par Jūdasu; tomēr viņu stāvoklis neatbrīvo citus no sekošanas Kristum.
Dievs mīl brāļa D bērnus, bet viņiem draud lielas briesmas justies pilnīgi veseliem, kam nav vajadzīgs ārsts. Uzticēšanās savai taisnībai nekad viņus neizglābs. Viņiem jāizjūt Pestītāja vajadzība. Kristus nāca, lai glābtu grēciniekus. Jēzus sacīja: "Es neesmu nācis taisnos aicināt uz atgriešanos no grēkiem, bet grēciniekus." Farizeji, kas jutās taisni un paļāvās uz saviem labajiem darbiem, neizjuta nekādu vajadzību pēc Pestītāja. Viņi jutās pietiekoši labi arī bez Kristus.
Mīļajiem brāļa D bērniem ļoti vajadzētu lūgt Jēzu, lai Viņš viņiem atklāj viņu grēcīgumu, un pēc tam lūgt Viņu atklāties kā viņu grēkus piedodošajam Pestītājam. Šiem dārgajiem bērniem nevajadzētu ļauties piekrāpties un pazaudēt mūžīgo dzīvību. Ja viņi neatgriezīsies, tad viņi nevar ieiet Debesu valstībā. Viņiem savas rakstura drēbes jāmazgā Jēzus asinīs. Jēzus viņus aicina spert grēciniekiem nepieciešamos soļus, lai kļūtu par Viņa bērniem. Viņš Savā /43/ dzīvē ir devis piemēru, pakļaudamies kristības iestādījumam. Viņš ir mūsu priekšzīme visās lietās.
Dievs prasa, lai šie bērni atdod Viņam savas sirds vislabākās un svētākās jūtas. Viņš viņus ir atpircis pats ar Savām asinīm. Viņš prasa no viņiem kalpošanu. Viņi nepieder paši sev. Kristus viņu dēļ ir pienesis bezgalīgi lielu upuri. Līdzcietīgais, mīlošais Pestītājs grib viņus pieņemt, ja viņi nāks pie Viņa tieši tādi, kādi viņi ir, un paļausies uz Viņa taisnību, bet ne uz saviem nopelniem.
Dievs žēlo un mīl jauniešus, un Viņš vēlas, lai viņi atrastu laimi Viņā. Viņš mira, lai viņus atpirktu. Viņš viņus svētīs, ja viņi pie Viņa nāks sirsnīgi un pazemīgi. Viņš ļausies atrasties, ja viņi Viņu meklēs no visas savas sirds.