Kas ir savienojušies ar Kristu, tie, cik tālu tas atkarāsies no viņiem, strādās čakli un neatlaidīgi, kā Viņš strādāja, lai glābtu visapkārt ap viņiem bojā ejošās dvēseles. Ļaudis viņš aizsniegs ar lūgšanām, nopietnam, sirsnīgām lūgšanām, un personīgām pūlēm. Kas pilnīgi atgriezušies pie Dieva, tiem nav iespējams priecāties savienībā ar Viņu un tai pašā laikā būt nevērīgiem pret to cilvēku dzīvību skarošajām interesēm, kas bez Kristus iet bojā.
Sludinātājam nevajadzētu darīt visu darbu vienam pašam, bet viņam vajadzētu sev piesaistīt tos, kas jau ir satvēruši patiesību. tā viņš darbam apmācīs citus, pirms viņam tie būs jāatstāj. Draudze, kas darbojas, vienmēr būs augoša draudze. Viņi vienmēr jutīsies aicināti un atradīs līdzekļus, kā palīdzēt citiem, un, to darot, paši kļūs stiprāki un drošāki.
Es lasīju par kādu vīru, kuru ziemas dienā, ejot pa dziļām sniega kupenām, draudēja pārvarēt lielais aukstums, kas gandrīz nemanāmi stindzināja viņa dzīvības spēkus. Un kad viņš jau gandrīz līdz nāvei bija nosalis sala ķēniņa apkampienos un bija jau gatavs atteikties no cīņas par dzīvību, viņš izdzirda kāda cita ceļinieka vaidus, kas līdzīgi viņam gāja bojā salā. Viņā pamodās cilvēcīga vēlēšanās glābt šo ceļinieku. Viņš berzējot sasildīja nelaimīgā vīra ledus aukstās rokas un pēc lielām pūlēm pacēla viņu uz kājām; bet, tā kā viņš nespēja nostāvēt, tad viņš viņu līdzcietīgi nesa uz rokām tieši caur tām pašām kupenām, kur iziet viņam vienam pašam iepriekš bija licies neiespējami. Un kad viņš savu līdzgājēju bija nonesis drošā vietā, viņš pēkšņi saprata, ka, glābjot līdzcilvēku, viņš bija izglābis arī pats sevi. Viņa nopietnās pūles glābt citu atdzīvināja viņa vēnās stingstošās asinis un radīja veselīgu siltumu viņa paša ķermeņa locekļos.
Šo mācību pastāvīgi vajadzētu iespiest jauno ticīgo prātā, ne tikai ar priekšrakstiem, bet arī ar piemēru, lai viņi savos kristīgajos pienākumos gūtu līdzīgus rezultātus. Lai izmisušie, kas grib domāt, ka ceļš uz dzīvību ir pārāk nosēts pārbaudījumiem un grūtībām, ķeras pie darba un cenšas palīdzēt citiem. Šāda veida pūlēs, vienotās ar lūgšanām pēc dievišķas gaismas, viņu pašu sirds sāk pukstēt Dieva žēlastības dzīvinošajā iespaidā; viņu pasu
mīlestības jūtas iekvēlosies dievišķā dedzībā, un visa viņu kristīgā dzīve kļūs patiesāka, nopietnāka un lūgšanām bagātāka.
Kristus kalpam vajadzētu būt lūgšanu vīram un dievbijīgam vīram, priecīgam, bet nekad nevajadzētu kļūt asam, rupjam, vieglprātīgam un jokdarim. Vieglprātības garu var piekopt klauni un teātra aktieri; bet tas nepavisam nav tāda vīra cienīgi, kas aicināts stāvēt starp dzīvajiem un mirušajiem un būt par Dieva muti.
Dieva grāmatās uzticīgi pieraksta katras dienas darbu. Kā cilvēki, kas tiecaties pēc garīga apgaismojuma, jūs atstāsiet morālu iespaidu uz visu cilvēku raksturu, ar kuriem nāksiet saskarē. Kā uzticīgiem evaņģēlija kalpiem jums vajadzētu atdot visas savas prāta spējas un izmantot visas dzīves iespējamības, lai savu darbu padarītu pilnīgi sekmīgu un nostādītu katru cilvēku pilnīgu Kristū Jēzū. Lai to panāktu, jums nopietni jālūdz. Evaņģēlija kalpā jāiemājo tam spēkam, kurš tik brīnišķīgi pārveidoja vienkāršos Galilejas zvejniekus.
Vajadzīgs garīgs un morāls spēks, lai uzticīgi izpildītu uz jums gulstošos svarīgos pienākumus. Bet tie spēki jums var arī būt, tomēr pastāvēt liels dievbijības trūkums. Lai jūs gūtu panākumus lielajā darbā, tad pāri par visu nepieciešama Svētā Gara dāvana. Kristus sacīja: "Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt." Bet, Kristū stiprināti, jūs varat darīt visas lietas.