No devītā līdz četrpadsmitajam augustam es savas meitas Mērijas K. Vaitas pavadībā piedalījos telts sanāksmē Indianā. Mans vīrs domāja, ka viņam nav Iespējams atstāt Betlkrīku. Šinī sanāksmē Kungs mani stiprināja visnopietnākajam darbam. Viņš man deva domu skaidrību un spēku uzrunāt ļaudis. skatoties uz vīriem un sievām, kas te bija sapulcēju-šies, cēli izskatā un iespaidīgi izturēšanas veidā, es salīdzināju viņus ar mazo pulciņu, kas te sanāca sešus gadus atpakaļ, kas vairākumā bija nabadzīgi un neizglītoti, un nevarēju neizsaukties: "Ko Kungs ir darījis!”
Pirmdienā man ļoti sāpēja krūtis, jo biju stipri saaukstējusies, bet es lūdzu Kungu stiprināt mani, lai vēlreiz varētu strādāt dvēseļu glābšanas labā. Es tiku pacelta pāri savam vājumam un svētīta ar lielu brīvību un spēku. Es uzaicināju ļaudis atdot savu sirdi Dievam. Apmēram piecdesmit cilvēku iznāca uz priekšu, lai lūgtu Dievu. Bija redzama visdziļākā ieinteresētība. Sanāksmes rezultāta piecpadsmit cilvēki tika aprakti ar Kristu kristībās.
Mās bijām nodomājuši piedalīties Ohaio un Austrumu telts sanāksmēs; bet, tā kā mūsu draugi domāja, ka manā tagadējā veselības stāvoklī tāda rīcība būtu pārdroša, tad mēs nolēmām palikt Betlkrīkā. Mani ļoti mocīja sāpes kaklā un krūtīs, kā arī sirds vēl nebija vesela. Tā kā daudz laika vajadzēja pavadīt lielās ciešanās, tad es paliku sanatorijā ārstēties.