Sludinātāji bieži ziņo, ka, iesākot darbu jaunos laukos, viņi iepriekšējā vietā ir atstājuši lielu interesi. Tas ir nepareizi. Iesākot darbu viņiem vajadzētu nobeigt, jo, atstājot to nepabeigtu, viņi izdara vairāk ļauna kā laba, tāpēc ka ir samaitājuši lauku nākošajam darbiniekam. Nav nepateicīgāka lauka par to, kas apstrādāts tikai tik daudz, lai tajā raženāk augtu nezāles.
Jaunos laukos vajadzīgs daudz lūgšanu un gudra darba. /266/ Vajadzīgi Dieva vīri; ne tikai vīri, kas var runāt, bet tādi, kas dievbijības noslēpumu pazīst no piedzīvojumiem un kas var apmierināt ļaužu spiedošās vajadzības; vīri, kas visā svinīgumā izprot, cik liela atbildība ir būt Jēzus kalpiem, un kas priecīgi grib uzņemties krustu, ko nest Viņš viņiem mācījis.
Kad uzbrūk kārdināšana nošķirties un nodoties lasīšanai un rakstīšanai laikā, kad citi pienākumi prasa tūlītēju uzmanību, tad viņiem jābūt pietiekoši stipriem aizliegt sevi un nodoties darbam, kas atrodas tieši viņu priekšā. Šī, bez šaubām, ir viena no vis apdraudošākām kārdināšanām, kas jāiztur pētošam garam.
Dvēseļu gana pienākumi bieži vien kaunpilnā kārtā tiek atstāti novārtā, tāpēc ka sludinātājiem trūkst spēka upurēt savas personīgās tieksmes uz nošķiršanos un studijām. Dvēseļu ganam savā ganāmpulkā jāiet no mājas uz māju, pamācot, sarunājoties, lūdzot kopā ar ģimenēm un rūpējoties par viņu dvēseļu labklājību. Kas apliecinājuši vēlēšanos iepazīties ar mūsu ticības pamatmācībām, tos nevajag atstāt novārtā, bet gan pilnīgi iepazīstināt ar patiesību. Modram un darbīgam Dieva kalpam nevajadzētu
palaist garām izdevību darīt labu.
Daži no sludinātājiem, kurus ģimeņu galvas ielūguši savās mājās, nedaudzās apmeklējuma stundas pavadījuši, noslēdzoties kādā istabā, lai atdotos savai lasīšanas un rakstīšanas tieksmei. Ģimene, kas viņus uzņēma, neieguva no apmeklējuma nekāda labuma. Sludinātāji pieņem viņiem parādīto viesmīlību, nepūloties dot pretī neko līdzvērtīgu, kas tik ļoti bija vajadzīgs.
Saviesīgā dzīvē ļaudis ir viegli aizsniedzami, tomēr daudzi sludinātāji baidās no apmeklējuma grūtībām. Viņi nav attīstījuši sabiedrisku, sadraudzīgu garu, nav piesavinājušies sirsnību, kas atrod ceļu pie cilvēku sirdīm. Sludinātājiem - ganiem ļoti svarīgi bieži sastapties ar saviem ļaudīm, lai iepazītos ar cilvēcīgās dabas dažādajām attīstības pakāpēm, viegli izprastu domu gājienus, piemērotu /267/ savas mācības ļaužu izpratnei un iemācītos to lielo un labu vēlošo mīlestību, kura piemīt tikai tiem, kas mācās dziļi izprast cilvēku dabu un viņu vajadzības.
Kas atraujas no cilvēkiem, tas nekad nevar viņiem palīdzēt. Labam ārstam ir jāizprot dažādo slimību daba un pilnībā jāpazīst cilvēka ķermeņa uzbūve. Ārstējot slimniekus, viņam jābūt ātram un noteiktam; viņš zina, ka vilcināties ir bīstami. Kad viņš savu pieredzējušo roku ir uzlicis uz slimnieka pulsa un rūpīgi vēro slimības īpatnējās pazīmes, tad viņa iepriekšējās zināšanas dara viņu spējīgu aptvert slimības raksturu un tās apturēšanai nepieciešamo ārstēšanu. Kā ārsts cīnās ar miesas slimībām, tā dvēseles ganam jākalpo grēku slimajai dvēselei. Un viņa darbs ir tik daudz svarīgāks par ārsta darbu, cik mūžīgā dzīvība ir vērtīgāka par šīs zemes dzīvi. Dvēseļu ganam jāsastopas ar bezgalīgi daudziem atšķirīgiem raksturiem; un viņa pienākums ir iepazīties ar ģimenes locekļiem, kas klausās uz viņa mācībām, lai izprastu, kādā veidā viņus vislabāk iespaidot pareizā virzienā.
Ņemot vērā šo nopietno atbildību, radīsies jautājums: "Kas ir piemērots šim darbam?" Uzlūkojot savus daudzos un grūtos pienākumus, darbiniekiem gandrīz vai jāzaudē drosme, tomēr Kristus vārdi stiprina viņa dvēseli ar iepriecinošo apsolījumu: "Redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." Grūtībām un briesmām, kas draud Viņa mīļajiem, vajadzētu darīt darbinieku piesardzīgu un uzmanīgu savā rīcībā ar viņiem un uzturēt modru, atceroties, ka viņš ar viņiem atbildīgs Dieva priekšā. Savu iespaidu viņam vajadzētu izlietot, ar gudrību mantojot dvēseles Kristum un iespiežot patiesības atziņu meklējošos prātos. Viņam vajadzētu rūpēties, lai pasaule ar savu maldinošo pievilšanas spēku viņus neattālinātu no Dieva un nenozagtu viņu sirdis Dieva žēlastības iespaidam.
Sludinātājam nav augstprātīgi un pavēloši jāvalda pār /268/ viņa gādībai uzticēto ganāmpulku, bet jābūt tam par priekšzīmi un jārāda ceļš uz Debesīm. Sekojot Kristus priekšzī-mei, viņam vajadzētu aizlūgt par viņa gādībai uzticētajiem ļaudīm, līdz viņš redz, ka viņa lūgšanas ir paklausītas. Jēzus parādīja cilvēkiem cilvēcīgu un dievišķu līdzjūtību. Viņš ir visās lietās mūsu priekšzīme. Dievs ir mūsu Tēvs un Valdnieks, un kristīgais sludinātājs ir Viņa Dēla pārstāvis šeit virs zemes. Virs zemes, cik tālu vien tas iespējams, vajadzētu parādīt tādu pat mīlestību, kādā priecājas eņģeļi, tādu pat skaidrību un svētumu, kādi valda Debesīs. Dievs tur sludinātāju atbildīgu par viņam dotās varas izlietošanu, bet Viņš neattaisno Savus kalpus, ja viņi šo varu izlieto nepareizi, patvaldnieciski izturoties pret viņu gādībai izticēto ganāmpulku.
Dievs Saviem kalpiem devis dārgas atziņas par Savu patiesību, un Viņš vēlas, lai viņi cieši saistītos ar Jēzu un līdzjūtībā tuvotos saviem brāļiem, ka varētu viņiem darīt tik daudz laba, cik vien ir viņu spēkos. Pasaules Pestītājs neņēma vērā Savu prieku, bet gāja apkārt, darīdams labu. Viņš cieši saistījās ar Tēvu, lai kopējiem spēkiem iedarbotos uz cilvēku dvēseli, glābjot viņu no mūžīgās bojāejas. Ja Viņa kalpi vēlas gūt panākumus savā darbā, tad viņiem līdzīgā veidā jākļūst arvien garīgākiem.
Jēzus sajuta pret nabaga grēciniekiem tik lielu līdzjūtību, ka atstāja Debesu pagalmus un nolika ķēnišķīgās drēbes, pazemojoties līdz cilvēcībai, lai iepazīstos ar cilvēka vajadzībām un palīdzētu viņam pacelties no krišanas pazemojuma. Ja Viņš cilvēkam devis tik neapšaubāmu pierādījumu par Savu mīlestību un vismaigāko līdzjūtību, cik svarīgi tad, lai Viņa pārstāvji atdarinātu Viņa priekšzīmi, stājoties ciešā saskarē ar citiem cilvēkiem un palīdzot viņiem izveidot patiesi kristīgu raksturu. Tomēr daži pārāk labprātīgi ir ķērušies pie grūtību novēršanas draudzē, nododami asu, nelīdzjūtīgu liecību pret maldīgajiem. Tā rīkojoties, viņi padevušies dabīgajām tieksmēm, kuras vajadzētu stingri apspiest. Tas nav kristieti apliecinošais mierīgais taisnīgums, bet gan pārsteidzīgās dabas asā kritika. /269/
Draudzēm vairāk vajadzīga audzināšana nekā pārmetumi. Sludinātājiem nevajadzētu tās pārāk bargi nosodīt par garīguma trūkumu un nepildītajiem pienākumiem, bet gan ar vārdiem un ar priekšzīmi tās pamācīt, kā pieaugt žēlastībā un patiesības atzīšanā. "Tai es esmu palicis par kalpu, kā Dievs man to priekš jums ir novēlējis, lai Dieva Vārdu pilnīgi pasludinātu; to noslēpumu, kas ir bijis paslēpts no mūžīgiem laikiem un no dzimumu dzimumiem, bet tagad skaidri ir parādīts Viņa svētajiem; tiem Dievs ir gribējis darīt zināmu, kāda šim noslēpumam bagāta godība starp tautām, tas ir Kristus jūsos, godības cerība; to mēs pasludinām, pasku-binādami ikvienu cilvēku un mācīdami ikvienu cilvēku visā gudrībā, lai mēs ikvienu cilvēku varam nostādīt pilnīgu Jēzū Kristū; ar to es arī darbojos, cīnīdamies pēc Viņa spēcības, kas mani strādā ar spēku.”
Mūsu sludinātājiem, kas aizsnieguši četrdesmit vai piecdesmit gadu vecuma, nevajadzētu domāt, ka viņu darbs ir mazāk iespaidīgs kā agrāk. Vecie un piedzīvojušie vīri ir tieši tie, kuriem spēcīgi jāturpina darbs pareizā virzienā. Šinī laikā viņi sevišķi ir vajadzīgi; draudzes nevar pieļaut šķiršanos no viņiem. Viņiem nevajadzētu runāt par fizisku un garīgu nespēku, ne arī domāt, ka viņu lietderības laiki ir pagājuši.
Daudzi no viņiem ir cietuši stipras garīgas piepūles dēļ, neatvieglojot to ar fizisku darbu. Rezultātā ir samazinājušies viņu spēki un radusies tieksme izvairīties no atbildībām. Viņiem vajadzīgs vairāk kustēties un strādāt. Tas neattiecas tikai uz tiem vien, kuru galvas laika plūsmā ir kļuvušas baltas, bet arī gados jauni cilvēki ir nonākuši tādā pat stāvoklī un kļuvuši garīgi nespēcīgi. Viņiem ir noteikts priekšnesumu saraksts, bet, tiklīdz viņi iziet no šīm robežām, tā viņi pazaudē pamatu sev zem kājām.
Veclaicīgajiem dvēseļu ganiem, kas ceļoja uz zirga muguras un sava ganāmā pulka apmeklēšanai izlietoja daudz laika, bija daudz labāka veselība, neskatoties uz grūtībām un
pakļautību dažādiem laika apstākļiem, nekā šī laika sludinātājiem, kuri, cik vien iespējams, izvairās no katras /270/ fiziskas piepūles un norobežojas ar savām grāmatām.
Vecajiem un piedzīvojušajiem sludinātājiem, apzinoties, ka Dievs viņus aicinājis, vajadzētu izjust savu pienākumu iet uz priekšu, ik dienas attīstoties, topot spējīgākiem savā darbā un pastāvīgi meklējot jaunu vielu priekš ļaudīm. Ikkatrām pūlēm izskaidrot evaņģēliju vajadzētu būt labākām par iepriekšējām. Gadu no gada viņiem vajadzētu attīstīt dziļāku dievbijību, maigāku garu, lielāku garīgumu un iegūt arvien pilnīgākas zināšanas par Bībeles patiesību.
Jo lielāks viņu vecums un vairāk viņiem piedzīvojumu, jo ciešāk viņiem vajadzētu spēt tuvoties cilvēku sirdīm, tā kā viņi ir ar tām pilnīgāk iepazinušies.
Šodien ir vajadzīgi vīri, kuri nebītos pacelt savu balsi par taisnību, lai arī kas viņiem stātos pretī. Viņiem vajadzētu stingri stāvēt taisnīguma un godīguma pusē, un viņu drosmei vajadzētu būt pārbaudītai. Draudze ilgojas pēc tādiem darbiniekiem, un Dievs darbosies ar viņu pūlēm, lai uzturētu visus evaņģēlija pasludināšanas darba nozarojumus.