Mēs dzīvojam vissvinīgākajā laikā. Visiem ir jāstrādā rūpīgi un uzcītīgi. Bet sludinātājiem - ganiem ir sevišķs darbs - rūpēties un barot Dieva ganāmo pulku. Kam dots sevišķs uzdevums- ievadīt ļaudis patiesības ceļā, tam jābūt spēcīgam izskaidrot Dieva Vārdu un piemērot savas mācības ļaužu vajadzībām. Viņam jābūt tik cieši vienotam ar Debesīm, lai varētu kļūt par dzīvu gaismas kanālu, par Dieva muti.
Sludinātājam - ganam pareizi jāizprot Dieva Vārds un arī cilvēka raksturs. Mūsu ticību cilvēki neciena. Ļaudis negrib ļaut sevi pārliecināt, ka tik dziļi ir iestiguši maldos. Ir veicams liels darbs, tomēr pašlaik darītāju ir pavisam maz. Parasti viens cilvēks pilda darbu, kuru vajadzētu sadalīt starp diviem, jo evaņģēlista darbu nepieciešami savienot ar sludinātāja - gana darbu, kas darbiniekam uzliek divkārtīgu nastu.
Kristus kalpam jābūt Bībeles pētītājam, lai viņa atmiņā uzkrātos Bībeles liecības un pierādījumi, jo sludinātājs tikai tad ir spēcīgs, kad viņš apbruņots ar Svēto Rakstu patiesībām. Pierādījumi ir labi savā vietā, bet daudz vairāk var panākt, vienkārši izskaidrojot Dieva Vārdu. Kristus attēloja Savas mācības tik skaidri, ka tās viegli varēja saprast pat visvienkāršākie un visneizglītotākie ļaudis. Jēzus nerunāja gari un grūti izprotami, bet gan vienkārši, tautas saprašanai piemērotā valodā. Viņš Savus klausītājus neveda nekad tik tālu, ka viņi nespētu sekot Viņa domu gājumam.
Ir daudz izglītotu cilvēku, kas spēcīgi Rakstu zināšanās, tomēr viņu lietderība ļoti ierobežota viņu nepilnīgā /261/ darbības veida dēļ. Daži sludinātāji, kas strādā dvēseļu glābšanas darbā, neaizsniedz vislabākās sekmes tādēļ, ka ar lielu sajūsmu uzsākto darbu neizved pamatīgi līdz ga-lam. Citi nav labi strādnieki tāpēc, ka viņi sīksti turas pie saviem reiz pieņemtajiem ieskatiem, darot tos par noteicošajiem savā darbā. Šī iemesla dēļ viņu mācības netiek piemērotas ļaužu vajadzībām dotajā brīdī. Daudzi pavisam nesaprot vajadzību piemēroties apstākļiem un uzmeklēt ļaudis tur, kur viņi atrodas. Viņi nenostājas līdzās tiem, kuriem viņi vēlas palīdzēt un kurus viņi grib pacelt patiesā Bībeles kristīguma līmenī.
Lai varētu būt uzticams, panākumiem bagāts sludinātājs, nepieciešama pilnīga svētošanās dvēseļu glābšanas darbam. Sludinātājam ļoti svarīgi būt cieši vienotam ar Kristu, pastāvīgi meklēt Viņa padomu un paļauties uz Viņa palīdzību. Dažiem nav panākumu tāpēc, ka viņi paļaujas vienīgi uz pierādījuma spēku un nopietni nekliedz uz Dievu, lai viņus vadītu Viņa gudrība un Viņa žēlastība svētītu viņu pūles. Garas runas un nogurdinošas lūgšanas noteikti kaitē reliģiskajām interesēm un nepārliecina ļaužu sirdsapziņu. Tieksme spīdēt ar savām runas dāvanām bieži vien noslāpē reliģisko interesi tur, kur būtu bijis iespējams gūt lielus panākumus.
Patiess Kristus vēstnesis atrodas pilnīgā saskaņā ar To, Kura pārstāvis viņš ir, un viņa galvenais mērķis ir dvēseļu glābšana. Pasaules bagātība pazaudē savu nozīmi, ja to salīdzina ar vienas vienīgas dvēseles vērtību, kuras labā ir miris mūsu Kungs un Mācītājs. Viņš, Kas svaru kausā sver kalnus un pakalnus, bezgalīgi vērtē viena cilvēka dvēseli.
Sludināšanas darbā jāizcīna cīņas un jāiegūst uzvaras. Kristus sacīja: "Nedomājiet, ka Es esmu nācis atnest mieru virs zemes. Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu." Kristīgās draudzes darbību sākumā pavadīja grūtības un lielas bēdas, un pirmo apustuļu sekotāji redz, ka viņiem jāsastopas ar līdzīgiem pārbaudījumiem; savā darbā viņiem jāpiedzīvo trūkums, apmelojumi un visāda veida
pretestības. /262/ Viņiem jābūt tikumīgi stipriem un drosmīgiem vīriem, kuriem ir garīgs spēks.
Valda dziļa tikumiska tumsa, un vienīgi patiesības spēks var aizdzīt šīs ēnas no cilvēka prāta. Mums jācīnās ar spēcīgām maldībām un visstiprākajiem aizspriedumiem, un bez sevišķas Dieva palīdzības mūsu pūlēm nebūs panākumu ne dvēseļu atgriešanā, ne arī mūsu pašu tikumiskā stāvokļa pacelšanā. Cilvēcīgā prasme un vislabākās iedzimtās un iegūtās spējas ir bezspēcīgas atdzīvināt dvēseli, lai tā atzītu grēka briesmīgumu un izmestu to no savas sirds.
Sludinātājiem jābūt piesardzīgiem, lai par daudz negaidītu no cilvēkiem, kas vēl taustās maldu tumsā. Savs darbs viņiem jāpilda labi, paļaujoties uz Dievu, lai Viņš meklējošām dvēselēm dāvātu Sava Svētā Gara noslēpumaino, atdzīvinošo iespaidu, apzinoties, ka bez tā viņu darbam nebūs panākumu. Attiecībās ar cilvēkiem viņiem jābūt pacietīgiem un gudriem, pieminot apstākļu dažādību, kas katrā atsevišķā cilvēkā attīstījusi īpatnējus rakstura vilcienus. Viņiem noteikti jāsargās, lai pašu es neiegūtu virsroku un Jēzus nepaliktu ārpusē. Dažiem sludinātājiem nav panākumu, tāpēc ka darbam viņi neatdod visas savas intereses, jo ļoti daudz atkarīgs no neatlaidības un labi pārdomāta darba plāna. Daudzi vispār nav strādnieki; nogājuši
no katedras, viņi neturpina savu darbu. Viņi izvairās no pienākuma iet no mājas uz māju un gudri strādāt ģimenes lokā. Viņiem jāizkopj kristieša jaukā pieklājība, kas viņus darītu laipnus un uzmanīgus pret viņu gādībā nodotajām dvēselēm. Tad viņi to labā strādātu patiesā sirsnībā un ticībā, mācot tām dzīvības ceļu.
Sludinātāji var daudz darīt to cilvēku raksturu veidošanai, ar kuriem viņi bieži sastopas. Ja viņi ir asi, kritizējoši un daudz prasoši, tad viņi var būt droši, ka šīs nelaimīgās īpašības sastaps arī cilvēkos, pār kuriem viņu iespaids ir visstiprākais; ja rezultāts varbūt nav tāds, kādu viņi vēlējās, tad par to viņi var pateikties sava piemēra iespaidam.
Nevar sagaidīt, ka ļaudis baudīs mieru un priecāsies /263/ savstarpējā saskaņā, ja viņu reliģiskie skolotāji, kuru pēdās viņi min, paši nav pilnībā attīstījuši šīs pamatmācības un nav atklājuši tās savā dzīvē. Uz Kristus kalpu gulstas liela atbildība, ja viņš grib būt ļaudīm par priekšzīmi un pareizi izskaidrot sava Mācītāja mācības. Mūsu Pestītāja skaidrība un tikumiska cieņa pildīja ļaudis ar godbijību, kamēr Viņa pašaizliedzīgā mīlestība, laipnība un žēlsirdība iemantoja viņu sirdis. Viņš bija iemiesota pilnība. Ja Viņa pārstāvji grib redzēt savam darbam augļus līdzīgi tiem, kādi vainagoja Kristus kalpošanu, tad viņiem nopietni jācenšas atdarināt Viņa labās īpašības un jāattīsta tādi rakstura vilcieni, kas viņus darītu Viņam līdzīgus.
Vajadzīga liela apdomība un gudrība no Dieva, lai sekmīgi strādātu grēcinieku glābšanas darbā. Ja darbinieka dvēselē valda Dieva laipnība un Viņa žēlastība, tad viņa klausītājus nesatrauks mācības, bet atradīs ceļu pie viņu sirds un atvērs to patiesības uzņemšanai.
Strādniekiem darba laukā nevajadzētu padoties mazdūšībai, bet visos apstākļos viņiem vajadzētu cerēt un ticēt. Kad no katedras pasludināta patiesība, tad sludinātāja darbs tikai iesācies. Pēc tam viņam jāiepazīstas ar saviem klausītājiem. Daudzi izdara lielu kļūdu, nenostājoties līdzjūtībā cieši blakus tiem, kuriem viņu palīdzība visvairāk vajadzīga. Ar Bībeli rokā viņiem laipni un pieklājīgi jācenšas izprast to cilvēku iebildumi, kuri sāk jautāt: "Kas ir patiesība?”
Tādas dvēseles jāvada un jāmāca rūpīgi un maigi kā skolēni skolā. Daudziem jāatstāj mācības, kas dziļi iesakņojušās viņu dzīvē. Pārliecinājušies, ka ir maldījusies attiecībā uz Bībeles pamatmācībām, viņi nonāk apnikumā un šaubās. Viņiem ir vajadzīga vismaigākā līdzjūtība un vissaprātīgākā palīdzība. Viņi rūpīgi jāpamāca; par viņiem un ar viņiem jālūdz Dievs, par viņiem jābūt nomodā un viņi jāapsargā vislaipnākajā rūpībā. Palīdzība vajadzīga arī tiem, kas padevušies kārdināšanām un attālinājušies no Dieva. /264/ Kristus mācībās šī šķira attēlota ar pazudušo avi. Gans atstāja deviņdesmit deviņas avis tuksnesi un meklēja vienu pazudušo, kamēr viņš to atrada; tad viņš līksmodamies atgriezās atpakaļ, nesdams to uz saviem pleciem. To pašu attēlo arī sieva, kura meklēja pazudušo grasi, kamēr to atrada, un tad sasauca savas kaimiņienes, lai arī viņas priecātos, ka pazudušais atrasts. Šeit skaidri norādīts uz Debesu eņģeļu sadarbību ar kristīgajiem strādniekiem. Debesu eņģeļi priecājas vairāk par vienu grēcinieku, kas nožēlo savus grēkus un atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Par to priecājas Debesu Tēvs un Kristus. Visas Debesis ir ieinteresētas cilvēku glābšanas darbā. Kas kalpo kā ierocis kādas dvēseles glābšanai, tas drīkst priecāties, jo Dieva
eņģeļi ar vislielāko interesi ir vērojuši viņa pūles un panākumos priecājas līdz ar viņu.
Cik pilnīgam tad vajadzētu būt šim darbam un cik dziļai cilvēka līdzjūtībai pret savu līdzcilvēku. Būt Jēzus Kristus līdzstrādniekam dvēseļu glābšanas darbā ir liela priekštiesība. Pestītājs ar pacietīgām, pašaizliedzīgām pūlēm centās aizsniegt cilvēku viņa kritušajā stāvoklī un glābt viņu no grēka sekām; tāpēc Viņa mācekļiem, kas pasludina Viņa Vārdu, pilnīgi vajadzētu atdarināt savu lielo Priekšzīmi.
Lai veiktu šo lielo un grūto darbu, Kristus kalpiem nepieciešams būt fiziski veseliem. Lai aizsniegtu šo mērķi, viņiem jākļūst noteiktiem un kārtīgiem savos ieradumos un jāpiesavinās veselīgs dzīves veids. Daudzi pastāvīgi sūdzas un cieš no dažādām kaitēm. Tam par iemeslu gandrīz vienmēr ir viņu nesaprātīgais darbs un veselības likumu neievērošana. Viņi parasti par daudz uzturas dzīvojamās telpās, pārkurinātās istabās ar netīru gaisu. Te viņi cītīgi nododas mācībām vai rakstu darbiem, bet maz strādā fiziski un reti maina nodarbošanos. Sekas ir asinsrites palēnināšanās un garīgo spēku pavājināšanās.
Visam organismam vajadzīgs spēcinošs iespaids, ko /265/ gūst, strādājot brīvā dabā. Katru dienu dažas stundas fiziska darba palīdzētu atjaunot miesīgos spēkus, kā arī dotu atpūtai un atslogojumu garam. Tādā kārtā vispārējā veselība kļūtu labāka un dvēseļu gans savā tiešajā darbā spētu paveikt daudz vairāk. Bezgalīgā lasīšana un rakstīšana daudzus
sludinātājus padara šim darbam nederīgus. Dārgo laiku, kuru varētu izlietot, lai īstā laikā palīdzētu tiem, kam palīdzība vajadzīga, viņi izšķiež abstraktām studijām.
Daži sludinātāji ir nodevušies rakstīšanai laikā, kad valda sevišķa reliģiska interese, un bieži gadās, ka viņu rakstīšanai nav nekāda tieša sakara ar darbu, kas uz viņiem gaida. Tā ir rūpju kļūda; jo tādos brīžos sludinātājam pienākas izlietot visus spēkus, lai iespaidīgi virzītu uz priekšu Dieva darbu. Viņa prātam vajadzētu būt skaidram un vērstam uz vienu mērķi - dvēseļu glābšana. Ja viņa domas nodarbinātu citi jautājumi, tad Dieva lietai var iet zudumā daudzas dvēseles, kuras, savlaicīgi pamācītas, varētu izglābt. Daži sludinātāji ļaujas viegli novērsties no sava darba. Viņi kļūst mazdūšīgi vai arī pakļaujas savām ģimenēm un, nepiegriežot vērību pieaugošajai interesei, ļauj tai izgaist. Ļaunumu, ko šādā veidā nodara Dieva lietai, gandrīz nevar aprēķināt. Ja ir uzsākts patiesības pasludināšanas darbs, tad attiecīgajam sludinātājam vajadzētu justies atbildīgam par šī darba sekmīgu nobeigšanu. Ja izrādās, ka viņa pūles paliek bez panākumiem, tad nopietnās lūgšanās vajadzētu pārbaudīt, vai viņš strādājis pareizi. Pārbaudot sevi, viņam vajadzētu pazemot savu dvēseli Dieva priekša un ticībā pieķerties dievišķajiem apsolījumiem, pazemīgi turpinot savu darbu, līdz viņš ir pārliecinājies, ka uzticīgi ir izpildījis savu pienākumu un darījis visu viņa spēkos iespējamo, lai gūtu vēlamos rezultātus.