Ļoti cienītais br. K! 1875.gada janvārī es redzēju, ka draudzes garīgās pieaugšanas ceļā ir kavēkļi. Dieva Gars ir apbēdināts, tāpēc ka daudzi savā sirdī un savā dzīvē nav taisni; viņu apliecinātā ticība nesaskan ar viņu darbiem. Jehovas svēto dusas dienu pienācīgi neievēro. Ik nedēļas Dievu aplaupa, pārkāpjot Viņa svētā laika robežas; un stundas, kuras vajadzētu veltīt lūgšanām un pārdomām, atdod laicīgiem
darbiem.
Dievs mums devis Savus baušļus, ne tikai lai mēs tiem ticētu, bet arī lai tiem paklausītu. Varenais Jehova, kad Viņš zemei bija licis pamatus un visu pasauli bija ietērpis skaistumā un piepildījis to ar cilvēkam derīgām lietām, - kad Viņš bija radījis visus brīnišķīgos darbus uz zemes un jūrā, - Viņš iestādīja un iesvētīja Sabatu. Dievs svētīja un iesvētīja septīto dienu, tāpēc ka tajā dienā Viņš dusēja no visiem Saviem brīnišķīgajiem radīšanas darbiem. Sabatu iestādīja cilvēka dēļ, un Dievs grib, lai šajā dienā cilvēks noliktu savus darbus, kā arī Viņš pats dusēja pēc sešu dienu radīšanas darba.
Kas godā Jehovas pavēles, tie, saņēmuši gaismu par dekaloga ceturto priekšrakstu, paklausīs tam, nejautājot par šādas paklausības iespējamību vai izdevīgumu. Dievs cilvēku radīja pēc Savas līdzības, un tad Viņš deva viņam priekšzīmi septītās dienas ievērošanā, kuru Viņš svētīja un iesvētīja. Viņš nolēmis, lai šinī dienā cilvēks pielūgtu Viņu un nenodotos laicīgiem pasākumiem. Neviens, kas nicina ceturto bausli pēc tam, kad saņēmis gaismu par Sabata prasībām, Dieva acīs nevar būt bezvainīgs.
Br. K, tu atzīsti Dieva prasību ievērot Sabatu, tomēr tavi darbi nesaskan ar ticību, kuru tu apliecini. Savu iespaidu tu nodod neticīgo pusē, jo tu pārkāp Dieva likumu. Kad laicīgie apstākļi šķiet prasām, lai tiem piegrieztu /248/ uzmanību, tad tu bez sirdsapziņas pārmetumiem pārkāp Sabatu. Dieva baušļu turēšanā tu vadies no savām ērtībām. Tavas tieksmes un veikala darījumi nosaka, vai tu paklausīsi vai nepaklausīsi.
Tā nav Sabata kā svēta iestādījuma godāšana. Rīkodamies tik vieglprātīgi un pārgalvīgi, tu apbēdini Dieva Garu un apkauno savu Glābēju.
Daļēju Sabata ievērošanu Kungs nepieņem. Labāk tu nebūtu sevi apliecinājis par Sabata turētāju. Tad tu neatstātu uz grēciniekiem tik ļaunu iespaidu. Viņi redz, ka tava dzīve noliedz tavu ticību, un pazaudē uzticību kristietībai. Ko Kungs ir teicis, to Viņš arī domā, un cilvēks nesodīts nevar atraidīt malā Viņa pavēles. Ādama un Ievas piemēram vajadzētu būt pietiekošam, lai mūs brīdinātu no katras nepaklausības dievišķiem likumiem. Mūsu pirmo vecāku grēks, paklausot viltīgajam ienaidnieka kārdinājumam, ienesa pasaulē noziegumus un bēdas un ierosināja Dieva Dēlu atstāt ķēnišķīgos Debesu pagalmus un pazemoties virs zemes. Viņu nodeva apvainojumiem, atmešanai un krustā sišanai tieši tie, kurus Viņš bija nācis aplaimot. Kādu bezgalīgu maksu prasīja nepaklausība Ēdenes dārzā! Lai cilvēku glābtu no nozieguma soda, upurēja Debesu Majestāti. Dievs arī tagad neatstās nevienu Sava likuma pārkāpumu mazāk ievērotu kā tajā dienā, kad Viņš pasludināja spriedumu Ādamam. Pasaules Pestītājs brīdina tos, kas bezrūpīgi un vienaldzīgi skatās uz dievišķajām pavēlēm. Viņš saka: "Tāpēc, ja kas vienu no šiem vismazākajiem baušļiem atmetīs un ļaudis tā mācīs, tas taps dēvēts vismazākais Debesu valstībā; bet ja kas darīs un mācīs, tad taps dēvēts liels Debesu valstībā." Mācība, ko sniedz mūsu dzīve, visā pilnībā runā par vai pret patiesību. Ja tavi darbi it kā attaisno pārkāpēju viņa grēkos, ja tavs iespaids liek vieglprātīgi skatīties uz Dieva baušļu noturēšanu, tad tu ne vien pats esi vainīgs, bet līdz zināmai robežai tu esi atbildīgs arī par citu kļūdām, kuras izraisījusi tava rīcība. /249/
Pašā ceturtā baušļa sākumā Dievs saka: "Piemini," zinādams, ka rūpju un sarežģījumu pilnajā dzīvē cilvēks tiks kārdināts atvainot sevi par visu likuma prasību neizpildīšanu vai arī, laicīgu darījumu un pienākumu nospiests, aizmirsīs šī baušļa svēto un lielo nozīmi. "Sešas dienas tev jāstrādā un viss savs darbs jādara" - parastie dzīves pienākumi, peļņas vai prieka dēļ. Šie vārdi ir ļoti skaidri un noteikti, tos nevar pārprast. Br. K, kā gan tu uzdrīksties pārkāpt tik svinīgu un svarīgu bausli? Vai Kungs ir darījis kādu izņēmumu un tevi atbrīvojis no likuma ievērošanas, kuru Viņš devis pasaulei? Vai tavus pārkāpumus neieraksta parādu grāmatā? Vai Viņš ir ar mieru atvainot tavu nepaklausību, kad tautas nāks Viņa priekšā meklēt spriedumu? Ne uz mirkli nevil sevi ar domām, ka tavs grēks nenesīs pelnīto sodu. Tavs pārkāpums tik piemeklēts ar rīksti, jo tev bija gaisma, bet tu esi rīkojies tai pilnīgi pretēji. "Kalps, kas, Kunga prātu zinādams, nav sagatavojies, nedz darījis pēc Viņa prāta, dabūs daudz sitienu.”
Dievs cilvēkam devis sešas dienas, kurās darīt savus darbus un pildīt dzīves parastos pienākumus, bet vienu dienu Viņš prasa Sev. To Viņš ir atšķīris un iesvētījis un dod cilvēkiem kā dienu, kurā viņi var atpūsties no saviem darbiem un atdoties Dieva pielūgšanai un sava garīgā stāvokļa uzlabošanai. Kāda šausmīga varmācība no cilvēku puses - nozagt vienu Jehovas iesvētītu dienu un izlietot to savtīgiem
nolūkiem!
Rūpējoties par savām mazajām laicīgajām interesēm, uzdrošināties ticēt, ka Visvarenais Savās prasībās var piekāpties, no cilvēka puses nozīmē vislielāko pārdrošību. Izlietojot Sabatu gadījuma pēc laicīgiem darījumiem un pienākumiem, tāpat pārkāpj
likumu, kā pilnīgi to atmetot; tā Kunga pavēļu ievērošanu dara atkarīgu no savām ērtībām un izdevīguma. "Es, Kungs, Tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs Dievs," - šie vārdi pērkonam līdzīgi atskanēja no Sīnaja kalna. Nekādu daļēju paklausību, nekādas dalītas intereses nepieņems Viņš, Kurš teicis, ka tēvu noziegumi tiks piemeklēti pie bērniem līdz trešajam un ceturtajam augumam, pie tiem, kas Viņu ienīst, un ka Viņš rādīs žēlastību tūkstošiem, /250/ kas Viņu mīl un Viņa baušļus tur. Nav maza lieta aplaupīt tuvāko, un liels kauna traips gulstas uz to, kas vainīgs šādā rīcībā, tomēr tas, kas nicina sava līdzcilvēka apkrāpšanu, nemaz nekaunoties, aplaupa savu Debesu Tēvu laikā, kuru Viņš ir iesvētījis un nošķīris sevišķiem mērķiem.
Mans mīļais brāli, tavi darbi nesaskan ar tavu ticību, kuru tu apliecini, un tava vienīgā nožēlojamā aizbildināšanās ir tavas ērtības un tavs izdevīgums. Agrākos laikos Dieva kalpi tika aicināti par savu ticību atdot dzīvību. Tava rīcība pavisam slikti saskan ar kristīgo mocekļu izturēšanos, kas labāk cieta izsalkumu un slāpes, mokas un nāvi, nekā atsauca savu ticību vai atmeta kādu no patiesības pamatlikumiem.
Stāv rakstīts: "Ko tas palīdz, mani brāļi, ja kas saka, ka viņam ir ticība, bet nav darbu? Vai ticība viņu var izglābt?" Katru reizi, kad tu Sabata dienā savas rokas pieliec pie darba, tu tiešām aizliedz savu ticību. Svētie Raksti mums māca, ka ticība bez darbiem ir nedzīva un ka liecība, kuru cilvēks nodod ar savu dzīvi, pasludina pasaulei, vai viņa apliecinātā ticība ir īsta vai ne. Tava izturēšanās pazemo Dieva likumus tavu pasaulīgo draugu vērtējumā. Tā viņiem saka: "Dieva baušļiem tu vari paklausīt vai arī nepaklausīt. Es ticu, ka Dieva likumi savā veidā ir saisto-ši visiem cilvēkiem; tomēr Kungs neprasa stingru, pedantisku Viņa priekšrakstu ievērošanu un gadījuma pārkāpumu bargi nepiemeklē.”
Daudzi sevi atvaino Sabata pārkāpšanā, atsaucoties uz tavu priekšzīmi. Viņi spriež, ka, ja tik labs cilvēks, kas tic, ka septītā diena ir Sabats, var šai dienā kārtot pasaulīgus darījumus, kad liekas, ka apstākļi to prasa, tad droši vien ari viņi var nesodīti darīt to pašu. Daudzas dvēseles tiesas dienā norādīs uz tevi, aizbildinot savu nepaklausību Dieva likumiem ar tavu iespaidu. Kaut arī tas nebūs nekāds atvainojums viņu grēkiem, tomēr tas briesmīgi runās tev par sliktu.
Dievs ir runājis, un Viņš sagaida, lai cilvēks /251/ paklausītu. Dievs nejautās, vai tas cilvēkam ir ērti un izdevīgi. Dzīvības un Godības Kungs nerēķinājās ar Savām ērtībām vai Savu patiku, atstājot Savu augstā Pavēlnieka stāvokli, lai kļūtu par ciešanu un bēdu Vīru, uzņemdamies kaunu un nāvi, lai tikai atbrīvotu cilvēku no viņa nepaklausības sekām. Jēzus mira, ne lai cilvēku glābtu viņa grēkos, bet lai viņu glābtu no viņa grēkiem. Cilvēkam jāatstāj sava ceļa maldi, jāpaklausa Kristus priekšzīmei, jāuzņemas savs krusts un jāseko Viņam, aizliedzot sevi un par katru cenu paklausot Dievam.
Jēzus sacīja: "Neviens diviem kungiem nevar kalpot; jo tas vienu ienīdēs un otru mīlēs, vai tas vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." Ja esam patiesi Dieva kalpi, tad mums nevar rasties jautājums, vai paklausīt Viņa pavēlēm, vai ņemt vērā laicīgas intereses. Ja tos, kas tic patiesībai, neuztur viņu ticība šajās salīdzinoši mierīgajās dienās, kas tad viņus uzturēs tad, kad nāks lielie pārbaudījumi un tiks izdota pavēle pret visiem tiem, kas nepielūdz zvēru un nepieņem viņa zīmi pie savas pieres un pie savām rokām? Šis svinīgi nopietnais laiks vairs nav tālu. Dieva ļaudīm nevajadzētu kļūt vājiem un nenoteiktiem, bet gan vajadzētu pieaugt spēkā un drosmē, sagatavojoties lielajam bēdu laikam.
Jēzus ir mūsu lielā priekšzīme. Viņa dzīve un nāve māca visnoteiktāko paklausību. Viņš mira, Taisnais par netaisniem, Nevainīgais par vainīgajiem, lai aizsargātu Dieva likumu godu un cilvēks vēl pilnīgi nepazustu. Grēks ir likuma pārkāpšana. Ja Ādama grēks atnesa tik lielu un neizsakāmu nelaimi, kas prasīja Dieva mīļotā Dēla upurēšanu, kāds sods tad nāksies tiem, kas, redzot patiesības gaismu, par neko padara Kunga ceturto bausli?
Apstākļi neattaisnos nevienu, kas Sabatā strādā laicīgas peļņas dēļ. Ja Dievs atvainotu vienu cilvēku, tad Viņš varētu atvainot arī visus. Kāpēc br. L nevarētu strādāt Sabatā, lai nopelnītu līdzekļus dzīvei, jo viņš ir nabadzīgs vīrs, un, tā rīkojoties, viņš labāk varētu uzturēt savu /252/ ģimeni? Kāpēc citi brāļi vai arī mēs visi nevarētu turēt Sabatu tikai tad, kad tas mums ir ērti un izdevīgi? Balss no Sinaja dod atbildi: "Sešas dienas tev jāstrādā un viss savs darbs jādara, bet septītā diena ir Kunga, tava Dieva, dusēšanas diena.”