Kristus brīdināja Savus mācekļus: "Sargieties no viltīgiem praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses viņi ir plēsīgi vilki. Pie viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Kas var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tāpat katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāga koks nes nelabus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un ugunī iemests. Tāpēc pie viņu augļiem jums tie jāpazīst." Lūk, iespējamais pārbaudes veids, un, br. G, tu vari to pielietot, ja vien tu gribi. Tev nav jāpaliek nenoteiktībā un šaubās. Sātans ir gatavs iedvest dažnedažādas šaubas; bet, ja tu ticībā atvērsi acis, tad tu atradīsi pietiekoši pierādījumu ticī-bai. Tomēr Dievs nekad nevienam cilvēkam neatņems visus iemeslus šaubām. Kam patīk dzīvot apšaubošā un jautājošā neticības atmosfērā, tie var baudīt šo neapskaužamo priekš-tiesību. Atklātam patiesam garam Dievs dod pietiekošus pierādījumus ticībai; bet, kas novēršas no svarīgajiem pierādījumiem, tāpēc ka dažus jautājumus viņa aprobežotais prāts nespēj izprast, tie tiks atstāti aukstajā, stindzinošajā /232/ neticības un jautājošo šaubu
atmosfērā, un viņu ticība ies bojā. Tu kā tikumu esi uzskatījis labāk atrasties apšaubītāju un ne ticīgo pusē. Jēzus nekad nav uzslavējis neticību; Viņš nekad nav ieteicis šaubas. Brīnumdarbos Viņš Savai tautai sniedza pierādījumus par Sevi kā par Mesiju; tomēr bija daži, kas šaubas uzskatīja kā tikumu un kas ar savu spriedelēšanu apklāja pierādījumus un ikkatrā labā darbā atrada kaut ko peļamu un apšaubāmu.
Virsnieks, kurš vēlējās, lai Kristus nāktu un dziedinātu viņa kalpu, jutās necienīgs uzņemt Jēzu zem sava jumta; viņa ticība Kristus spēkam bija tik liela, ka viņš Viņu lūdza teikt tikai vārdu, un, kas darāms, būs padarīts. "Kad Jēzus to dzirdēja, tad Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: patiesi, Es jums saku, ka Izraēla Es neesmu atradis tādu ticību. Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un no vakara puses un sēdēs ar Ābrahamu, Izsaku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet valstības bērni tiks izmesti galējā tumsībā, kur būs kaukšana un zobu trīcēšana. Un Jēzus sacīja kapteinim: ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis; un viņa kalps kļuva vesels tanī pat stundā.”
Šeit Jēzus izceļ un paaugstina ticību pretstatā šaubām. Viņš rādīja, ka Izraēla bērni paklups un nomaldīsies savas neticības dēļ, kas viņiem liks atmest lielu gaismu un re-zultātā izsauks viņu nosodīšanu un iznīcināšanu. Toms sacīja, ka neticēs, ja neieliks savus pirkstus naglu rētās un savu roku Kunga sānos. Kristus viņam deva kāroto pierādījumu un tad norāja viņa neticību: "Tāpēc, ka tu Mani esi redzējis, tu tici. Svētīgi tie, kas neredz, tomēr tic.”
Šajā tumsības un maldu laikmetā cilvēki, kas sevi sauc par Kristus, sekotājiem, domā, ka viņi brīvi pēc patikas drīkst vai nu pieņemt vai atmest Kunga kalpus un ka viņiem /234/ par to nebūs jāatbild. Tādā ceļā viņus vada neticība un tumsa. Neticība ir notrulinājusi viņu jūtas. Viņi dara pāri savai sirdsapziņai, kļūst negodīgi paši pret savu pārliecību un novājina savus morālos spēkus. Citus viņi redz tādā pat gaismā, kādā paši atrodas.
Izsūtot divpadsmitus, Kristus vigiem pavēlēja: "Un kurā pilsētā vai miestā jūs nāksiet, izmeklējiet, kas tur vērts; un tur palieciet, tiekams jūs no turienes aizejat. Un, namā iegājuši, sveiciniet to. Un, ja tas nams ir vērts, tad jūsu miers pār to nāks, bet, ja tas nams nav vērts, tad jūsu miers atkal pie jums atgriezīsies. Un ja kas patlaban jūs negrib uzņemt, nedz klausīt jūsu vārdus, tad izejiet no tā nama vai no tās pilsētas un nokratiet pīšļus no savām kājām. Patiesi Es jums saku: Sodomas un Gomoras zemei vieglāk klāsies soda dienā nekā tādai pilsētai." Viņš viņus brīdināja sargāties no cilvēkiem; jo tie viņus nodos tiesām un šautīs sinagogās.
Cilvēku sirds šodien nav maigāka kā Kristus zemes dzīves laikā. Viņi darīs visu, kas stāv viņu spēkos, lai palīdzētu lielajam pretiniekam padarīt Kristus kalpu dzīvi pēc iespējas grūtāku, tieši tāpat kā ļaudis izturējās pret Kristu, kad Viņš dzīvoja virs zemes. Viņi tos mocīs ar neslavu ceļošām un melīgām mēlēm. Viņi kritizēs un vērsīs pret Dieva kalpu tieši tos pūliņus, uz kuriem viņu ierosinājis pats Dievs.
Ar savu ļauno neuzticību vigi redzēs krāpšanu un negodīgumu, kur viss ir labi un kur valda pilnīga taisnība. Viņi pieraksta savtīgus motīvus Dieva kalpu paskubinājumiem, kad pats Dievs viņus vada un kad viņi būtu gatavi atdot pat savu dzīvību, ja Dievs to prasītu un ja tā varētu sekmēt Viņa darbu. Kas darījuši vismazāk un kas vismazāk līdzekļu ieguldījuši patiesības lietā, tie pirmie apliecina neticību to Dieva kalpu godīgumam, kas lielajā darbā nes finansiālu atbildību. Kas uzticas Dieva darbam, tie arī ir labprātīgi ar kaut ko riskēt šī darba uz priekšu virzīšanai; un viņu garīgā /235/ pieaugšana būs proporcionāla viņu ticības darbiem. Dieva Vārds ir mūsu priekšzīme, bet cik maz ir to, kas tam paklausa! Mūsu reliģijai mūsu līdzcilvēku acīs būs pavisam maza vērtība, ja tā būs tikai teorētiska un ne praktiska. Daudzi, kas apgalvo, ka seko Bībelei, ap sevi izplata pasaulīgu un savtīgu iespaidu. Viņi ir līdzīgi mākonim un sastindzina apkārtējo atmosfēru.