Mīļie brāļi! Kā cilvēka organisma daudzie locekļi apvienoti, veidojot miesu, un katrs no tiem izpilda savu darbu, paklausot saprātam, kas pārvalda visu miesu, tā ari Kristus draudzes locekļiem vajadzētu būt vienotiem vienā saskanīgā, simetriskā miesā, padodoties visas šis miesas svētotam saprātam.
Patiesības uz priekšu iešanu kavē draudzes locekļu nepareizā rīcība. Pievienošanās draudzei, lai gan tas ir svarīgs un nepieciešams darbs, nevienu nepadara par kristieti, ne arī viņam nodrošina pestīšanu. Mēs nevaram sev nodrošināt ieejas dokumentus Debesis ar to, ka mūsu vārdi ierakstīti draudzes grāmatās, ja mūsu sirds ir atsvešinājusies no Kristus. Mums jābūt Viņa uzticīgajiem pārstāvjiem virs zemes, strādājot pilnīgā saskaņā ar Viņu. "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni." Mums vienmēr vajadzētu atcerēties šis svētās radniecības saites un nedarīt neko tādu, kas nestu negodu mūsu Tēva lietai.
Mūsu kristietības apliecība ir ļoti augsta. Kā Sabata turētāji adventisti mēs apliecinām, ka paklausām visiem Dieva baušļiem un gaidām uz mūsu Pestītāja atnākšanu. Vissvinīgākā brīdinājuma vēsts ir uzticēta nedaudzajiem Dieva uzticīgajiem ļaudīm. Ar vārdiem un darbiem mums jāparāda, ka izprotam lielo mums uzlikto atbildību. Mūsu gaismai vajadzētu spīdēt tik skaidri, lai citi varētu redzēt, ka mēs savās ikdienas gaitās godinām Tēvu, ka esam vienoti ar De-besīm un esam Jēzus Kristus līdzmantinieki un ka tad, kad Viņš parādīsies spēkā un lielā godībā, mēs būsim Viņam līdzīgi.
Mums katram jāizjūt sava personīgā atbildība kā redzamās draudzes locekļiem un Kunga vīnkalna strādniekiem. Mums nav jāgaida uz mūsu brāļiem, kas ir tikpat vāji kā mēs, lai viņi vienmēr mums palīdzētu. Mūsu dārgais Pestītājs ir mūs uzaicinājis pievienoties Viņam un savienot mūsu vājumu ar Viņa spēku, mūsu nezināšanu ar Viņa gudrību, mūsu nevērtību ar Viņa nopelnu. Neviens no mums nevar pieņemt neitrālu stāvokli; mūsu iespaids runās par vai pret. Mēs esam čakli darbinieki Kristum vai ari pretiniekam. Mēs vai nu ar Jēzu /17/ sakrājam vai arī izkaisām. Patiesa atgriešanās ir pilnīga pārmaiņa. Jātiek pārvērstam katram prāta dzenulim un mērķim un katrai sirds tieksmei, un dzīve tad kļūst jauna Kristū.
Dievs izved ļaudis, lai viņi būtu pilnīgi vienoti uz mūžīgās patiesības platformas. Kristus atdeva Sevi pasaulei, lai "šķīstītu Sev pašam īpašus ļaudis, kas čakli dzītos uz labiem darbiem". Šis tīrīšanas process ir domāts, lai šķīstītu draudzi no visas netaisnības un no nesaskaņu un sacensības gara, lai viņi varētu celt un ne ārdīt, un koncentrēt visu savu enerģiju lielajā viņu priekšā esošajā darbā. Dievs vēlas, lai visi Viņa ļaudis kļūtu vienprātīgi ticībā. Kristus lūgšana tieši pirms krusta nāves bija, lai Viņa mācekļi būtu viens, it kā Viņš bija viens ar Tēvu, lai pasaule ticētu, ka Tēvs Viņu ir sūtījis. Šī visdziļāk skarošā un visbrīnišķīgākā lūgšana sniedzas līdz mūsu laikmetam, līdz pat mūsu dienam, jo Viņa vārdi bija: "Es nelūdzu par šiem vien, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdu uz Mani ticēs.”
Cik nopietni un neatlaidīgi tiem, kas sevi atzīst par Kristus sekotājiem, vajadzētu censties savā dzīvē atbilst šai lūgšanai. Daudzi neizprot draudzes sadraudzības svētumu un nevēlas pakļauties ierobežojumiem un disciplīnai. Viņu rīcības veids rāda, ka savu spriedumu viņi vērtē augstāk par vienprātīgu draudzes spriedumu, un viņi nav modri, lai sargātos atbalstīt draudzes balsij pretēju garu. Tiem, kas atrodas atbildīgās vietās draudzē, var būt tādas pašas vispārējas kļūdas kā daudziem citiem cilvēkiem, un viņi var kļūdīties savos lēmumos, tomēr, neskatoties uz to, Kristus draudze virs zemes viņiem ir devusi autoritāti (varu), ko nedrīkst pavirši novērtēt. Kristus pēc augšāmcelšanās deva Savai draudzei varu sacīdams: "Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie piedoti, un, kam jūs grēkus paturēsiet, tiem tie paturēti.”
Uz draudzes sadraudzību nedrīkst skatīties vieglprātīgi vai pavirši. Kad daži no tiem, kas sevi apliecina par Kristus sekotājiem, savā ceļā jutīs šķēršļus vai arī kad viņu balsij nebūs pārvaldoša iespaida, kāds, pēc viņu domām, viņiem pienākas, tad viņi piedraudēs ar aiziešanu no draudzes. Patiesība ir tā, ka, atstājot draudzi, viņi /18/ paši zaudēs visvairāk; jo, aizejot no draudzes iespaida robežām, viņi sevi pilnīgi pakļauj pasaules kārdinājumiem.
Katram ticīgajam vajadzētu ar visu sirdi pieķerties draudzei. Viņam vispirms vajadzētu interesēties par tās labklājību, un, ja viņš neizjūt svēto pienākumu savienoties ar draudzi, lai tai palīdzētu un lai arī sev caur to gūtu priekšrocības, tad daudz labāk būtu iztikt bez viņa. Kaut ko darīt Dieva darbā ir visiem pa spēkam. Ir tādi, kas izdod lielas summas nevajadzīgam greznumam. Viņi apmierina ēstkāri un savas
iegribas, bet ziedot līdzekļus draudzes vajadzībām uzskata par apgrūtinošu nastu. Viņi ir ar mieru saņemt visas no draudzes nākošās svētības, tomēr rēķina samaksu viņi labāk atstāj citiem. Tie, kurus tiešām dziļi interesē darba attīstība, nevilcināsies ieguldīt līdzekļus pasākumos, kad un kur vajadzīgs. Viņi arī sapratīs svinīgo pienākumu attēlot savā raksturā Kristus mācību, turot mieru savā starpā un rīkojoties pilnīgā saskaņā kā nedalīta vienība. Viņi piekāpsies, pakļaujot savu spriedumu draudzes kopējam spriedumam. Daudzi dzīvo tikai sev par prieku. Uz savu dzīvi viņi skatās ar lielu apmierinātību, glaimodami sev, ka ir bezvainīgi, kamēr patiesībā viņi neko nedara Dieva darbā un dzīvo pilnīgi pretēji Viņa skaidrajam Vārdam. Ārējo formu ievērošana nekad neapmierinās
dvēseles lielo vajadzību. Nepietiek ar to, ka sevi atzīst par kristieti, lai izturētu Dieva tiesas dienas pārbaudi. Jābūt pilnīgai uzticībai Dievam, bērnišķīgai paļāvībai uz Viņa apsolījumiem un pilnīgi jānododas Viņa gribai.
Dievs vienmēr ir pārbaudījis Savus ļaudis bēdu cepli, lai redzētu, vai viņi ir stipri un uzticīgi, un lai šķīstītu viņus no visas netaisnības. Kad viņš un viņa dēls bija izturējuši visstingrāko pārbaudi, kāja tikai vien varēja tikt uzlikta, tad Dievs caur Savu eņģeli sacīja Ābrahamam: "Tagad Es zinu, ka tu Dievu bīsties un savu dēlu, savu vienīgo, neesi taupījis Manis labad." Šis lielais ticības /19/ darbs piešķīra Ābrahama raksturam sevišķu spožumu. Tas pārliecinoši ilustrē viņa pilnīgo paļāvību uz Kungu; Kuram viņš neatturēja it neko, pat ne savu apsolīto dēlu.
Nekas mums nevar būt par dārgu, lai to neatdotu Jēzum. Ja mēs Viņam atdodam atpakaļ līdzekļu podus, ko Viņš uzticējis mūsu pārvaldībai, tad Viņš mūsu rokās ieliks vēl vairāk. Kristus atlīdzinās katru piepūli Viņa dēļ, un katrs pienākums, ko mēs pildām Viņa Vārdā, savukārt kalpos mūsu pašu laimei. Dievs Savu ļoti mīļoto Dēlu nodeva krusta nāves mokās, lai visi, kas tic uz Viņu, varētu tapt kā viens caur Viņa Vārdu. Ja Kristus pienesa tik lielu upuri cilvēku glābšanas labā un lai viņus savstarpēji vienotu, tā kā Viņš bija vienots ar Savu Tēvu, kāds upuris tad Viņa sekotājiem var būt par lielu, cenšoties šo vienotību saglabāt?
Ja pasaule redzēs Dieva draudzē pastāvam pilnīgu saskaņu, tad viņiem tas būs spēcīgs pierādījums par labu kristīgai reliģijai. Strīdi, nelaimīgas domstarpības un sīkumainība (šaursirdība) draudzē apkauno Pestītāju. No visa tā varētu izvairīties, ja savu es pakļautu Dievam un Kristus sekotāji paklausītu draudzes balsij. Neticība čukst, ka personīga neatkarība palielina mūsu autoritāti, ka vājība ir pakļaut savas domas par to, kas taisni un pareizi, draudzes spriedumam; tomēr ir nedroši padoties šādām izjūtām un ieskatiem, jo tas novedīs mūs anarhijā un sajukumā. Kristus zināja, ka vienotība un kristīga sadraudzība bija nepieciešamas Dieva darbam, tāpēc Viņš to prasīja no Saviem mācekļiem. Un kristietības vēsture kopš tā laika līdz pat mūsu dienām pārliecinoši pierāda, ka tikai vienotībā ir spēks; tikai personīgo spriedumu pakļaujot draudzes autoritātei.
Apustuļi izjuta ciešas vienprātības nepieciešamību, un viņi nopietni strādāja šai virzienā. Pāvils brāļus pamāca sekojošiem vārdiem:
"Bet es jūs pamācu, brāļi, caur mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārdu, lai jums visiem ir vienāda valoda un lai nav jūsu starpā nekādas šķelšanās, bet lai jūs esat pilnīgi vienādā prātā un vienādā padomā.”
Viņš arī rakstīja brāļiem Filipos: "Ja tad nu ir /20/ kāda pamācīšana Kristū, ja tad ir mīlestības iepriecināšana, ja tad ir gara biedrība, ja tad ir sirds žēlastība un apžēlošana, tad dariet manu prieku pilnīgu, ka jums ir viens prāts, viena mīlestība, viena sirds un dvēsele; un nedariet nenieka strīdēdamies vai. lieku godu meklēdami, bet pazemīgi turēdami cits citu augstāku par sevi pašu. Neviens lai nerauga uz to, kas pašam der, bet ikviens lai rauga arī uz to, kas der citiem. Tāds prāts lai jums ir, kāds arī Kristum Jēzum bijis.”
Romiešiem viņš rakstīja: "Bet lai paciešanas un iepriecināšanas Dievs jums dod vienādu prātu jūsu starpā, kāds Kristum Jēzum bija, ka jūs vienprātīgi vienā mutē varat pagodināt Dievu un mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Tāpēc uzņemiet cits citu, it kā arī Kristus jūs ir uzņēmis Dievam par godu.”
"Esiet savā starpā vienprātīgi, nedzīdamies pēc augstām lietām, bet turēdamies pazemīgi. Neliecieties paši gudri esoši.”
Pēteris rakstīja svešumā izkaisītām draudzēm: "Beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, sirdsžēlīgi, laipnīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz lamāšanu ar lamāšanu; bet turpretī svētījiet, zinādami, ka jūs uz to esat aicināti, lai iemantotu svētību.”
Un Pāvils vēstulē Korintiešiem saka: "Beidzot, brāļi, esiet līksmi, topiet pilnīgi, iepriecinieties savā starpā, esiet vienprātīgi, turiet mieru; tad mīlestības un miera Dievs būs ar jums.”