Mīļais brāli G! Man ļoti rūp, lai tu pieņemtu gaismu un izietu no tumsas. Sātans tevi ir stipri kārdinājis, viņš tevi ir izlietojis par savu darba rīku, lai aizkavētu Dieva darbu. Tik tālu viņam ar tevi ir veicies, bet tas nenozīmē, ka tev būtu jāiet vēl tālāk pa maldu teku. Skatoties uz tavu dzīvi, man ir ļoti bail. Es zinu, ka Dievs tev ir devis lielu gaismu. Lai tu varētu nest augļus Dieva godam, Viņa aizgādības vadīts, tu pagājušajā rudenī saslimi.
Tavā dvēselē bija iemājojusi neticība, un Dievs tevi apbēdināja, lai tu iegūtu nepieciešamos piedzīvojumus. Viņš svētīja mūs, lūdzot par tevi, un, atbildot uz mūsu lūgšanām, svētīja tevi. Kungs vēlējās vienot mūsu sirdis mīlestībā un uzticībā. Svētais Gars līdz ar tavu garu deva liecību. Atbildot uz mūsu lūgšanām, pār tevi nāca Dieva spēks, bet arī sātans nāca ar savām kārdināšanām, un tu viņa priekšā neaizvēri durvis. Viņš iegāja un bija ļoti /84/ darbīgs. Ļaunais vispirms strādā pie viena cilvēka prāta un tad caur to pie citiem. Tā viņš ir centies aizšķērsot mūsu ceļu un aizkavēt darbu tieši tajās vietas, kur mūsu iespaids būtu visvairāk izjūtams darba uzplaukumam.
Dievs tevi savienoja ar Savu darbu — ar gudru nodomu; Viņš vēlējās, lai tu ieraudzītu sava rakstura trūkumus un tos uzvarētu. Tu zini, cik ātri tu iekaisti, ja kaut kas nesaskan ar tavu prātu. Kaut tu varētu saprast, ka nepacietība un pārsteidzība ir jāuzvar, vai arī tava dzīve izrādīsies par pilnīgu kļūdu, tu pazaudēsi Debesis, un tad būtu bijis labāk, ja tu nemaz nebūtu dzimis.
Mūsu lietas Debesu pagalmos vēl nav izšķirtas. Dienu no dienas vērtē mūsu dzīvi. Katrs saņems atalgojumu saskaņā ar saviem darbiem. Senatnē Dievs nepieņēma upurus un dedzināmus upurus, ja dāvanas došanas gars nebija pareizs. Zamuels sacīja: "Vai tad Kungam tik dedzināmi vai kaujami upuri vairāk nekā paklausība Kunga balsij? Redzi, paklausība ir labāka nekā upuris un uzmanība labāka nekā aunu tauki." Ar visas zemes naudu nevar nopirkt Dieva svētības, ne ari nodrošināt tev kaut vienu vienīgu uzvaru.
Daudzi būtu gatavi pienest kuru katru upuri, izņemot to, kurš noteikti jāpienes, - nodot sevi un savu gribu pakļaut Dieva prātam. Kristus sacīja Saviem mācekļiem: "Ja jūs neatgriežaties un netopat kā bērni, tad jūs Debesu valstībā nevarat ieiet." Šī ir pazemības mācība. Lai iemantotu valstību, mums visiem jākļūst pazemīgiem kā maziem bērniem.
Mūsu Debesu Tēvs redz cilvēku sirdis un pazīst viņus labāk, nekā viņi paši sevi pazīst. Viņš redz, ka dažiem ir uztveres spējas un spēki, kas, ievadīti pareizā gultnē, var tikt izlietoti Viņa slavai un Viņa darba attīstībai. Šiem cilvēkiem Viņa pielaiž pārbaudījumus un Savā gudrajā iepriekš paredzēšanā vada viņus dažādos stāvokļos zem /85/ dažādiem
apstākļiem, pārbaudīdams viņus, lai viņi paši ieraudzītu, kas ir viņu sirdī, un arī sava rakstura vājās vietas, kas viņu skatam bijušas apslēptas. Viņš viņiem dod
izdevības izlabot šīs vājības, nolīdzināt savas dabas rupjos stūrus un sagatavoties kalpošanai, lai tad, kad Viņš viņus aicinās pie darba, viņi būtu gatavi un lai virs zemes padarāmajā darbā Debesu eņģeļi varētu apvienot savas pūles ar cilvēcīgajām. Tiem cilvēkiem, kurus Dievs ir paredzējis atbildīgam vietām, Viņš žēlastībā atklāj viņu apslēptos trūkumus, lai viņi ielūkotos sevī un kritiski pārbaudītu paši savas sirds sarežģītās izjūtas un dzinuļus un atklātu to, kas ir nepareizs; tā viņi var veidot savu raksturu un kļūt smalkjūtīgāki. Kungs aizgādībā vada cilvēkus tur, kur var pārbaudīt viņu tikumiskos spēkus un atklāt viņu darbības motīvus, lai viņi varētu attīstīt to, kas viņos labs, un atstāt visu slikto. Dievs vēlas, lai Viņa kalpi iepazītos ar savas sirds tikumisko stāvokli. Lai to panāktu, Viņš bieži atļauj bēdu ugunīm šķīstīt Savus bērnus. "Bet kas panesīs Viņa atnākšanas dienu un kas pastāvēs, kad Viņš rādīsies? Jo Viņš būs kā kausētāja uguns un kā mazgātāja sārms. Un Viņš sēdēs sudrabu kausēt un šķīstīt un šķīstīs Levja bērnus un tos iztīrīs kā zeltu un sudrabu; tad viņi Kungam upuri nesis taisnībā.”
Dieva ļaužu šķīstīšana nevar norisināties bez viņu ciešanām. Dievs pieļauj bēdu ugunīm aprīt sārņus, atšķirt nevērtīgo no vērtīgā, lai var iemirdzēties tīrais metāls. Viņš mūs vada no vienām ugunīm otrās, pārbaudīdams mūsu patieso vērtību. Ja mēs nevaram panest šos pārbaudījumus, ko tad mēs darīsim lielajā bēdu laikā? Ja laime vai nelaime atklāj mūsu sirdī nepatiesību, lepnumu vai savtību, ko tad mēs darīsim, kad Dievs katra cilvēka darbu pārbaudīs kā ar uguni un atklās visu siržu noslēpumus?
Patiess cilvēks labprāt ļaujas pārbaudīties; ja Kunga /86/ pielaistie pārbaudījumi mums nepatīk, tad mūsu stāvoklis tiešām ir nopietns. Dievs šķīsta un skaidro dvēseles, cepļa karstumā sārņi uz visiem laikiem atdalās no kristieša rakstura patiesā sudraba un zelta. Jēzus vēro pārbaudes gaitu. Viņš zina, kas vajadzīgs dārgā metāla šķīstīšanai, lai tas varētu atstarot Viņa dievišķās mīlestības spožumu.
Dievs Savus ļaudis vada Sev tuvāk ar cieši skarošiem pārbaudījumiem, kas viņiem atklāj pašu vājumu un māca balstīties uz Viņu kā uz vienīgo palīgu un sargu. Tad Viņš Savu mērķi ir sasniedzis. Viņi ir sagatavoti darbam visādos apstākļos, sagatavoti ieņemt atbildīgas vietas un sasniegt lielos mērķus, kāpēc viņiem arī ir dots spēks. Dievs cilvēku veido pārbaudījumos. Viņš to pārbauda pa labi un kreisi; un tā Viņš Savus bērnus audzina, māca un disciplinē. Arī Jēzus, mūsu Pestītājs, cilvēku Pārstāvis un Vadonis, panesa šo pārbaudes procesu. Viņš izcieta vairāk, nekā mēs varam tikt aicināti ciest. Viņš nesa mūsu vājības un bija pakļauts mums līdzīgiem kārdinājumiem. Viņš necieta Savas vainas dēļ, bet gan mūsu grēku dēļ, un tagad, paļaujoties uz Viņa kā Uzvarētāja nopelnu, arī mēs varam kļūt uzvarētāji Viņa Vārdā.
Dieva tīrīšanas un šķīstīšanas darbam jāturpinās tik ilgi, līdz Viņa kalpi kļūst tik pazemīgi un sev miruši, ka, aicinātiem tiešā kalpošanas darbā, viņu vēlēšanās, viņu mērķis ir tikai Dieva slava. Tad Dievs pieņems viņu pūles. Viņi nerīkosies neapdomīgi, impulsīvi un neapdraudēs Kunga darbu, būdami kārdināšanu kaislību vergi un sekodami savam sātana aizdedzinātajam miesas prātam. Ak, cik briesmīgi cilvēka stūrgalvība un neuzvarētais raksturs ir sakropļojuši Dieva darbu. Cik daudz ciešanu viņš rada pats sev, padodoties savām ietiepīgajām dusmām! Dievs cilvēkus atkal un atkal pārmāca, palielinot spiedienu, līdz pilnīga pazemība un pārveidots raksturs saskaņo viņus ar Kristu un Debesu Garu un viņi ir sevi uzvarējuši.
Dievs ir aicinājis ļaudis no dažādām vietām (štatiem), ir viņus pārmeklējis un pārbaudījis, lai redzētu, kādu /87/ raksturu viņi attīstīs un vai viņiem var uzticēt — nocietinājumu aizsargāšanu, lai redzētu, vai viņi aizpildīs to cilvēku nepilnības, kas tur jau atrodas, un vai, redzot viņu pielaistās kļūdas, viņi izvairīsies no šo cilvēku piemēra, kuri nav piemēroti Dieva vissvētākajam darbam. Ar pastāvīgiem brīdinājumiem, rājieniem un padomiem Viņš ir sekojis šiem cilvēkiem. Viņš ir izlējis lielu gaismu pār tiem, kas tur kalpoja Viņa darbā, lai ceļš viņu priekšā būtu līdzens. Bet, ja viņi dod priekšroku paši savai gudrībai, nicinot gaismu, līdzīgi Saulam, tad viņi nomaldīsies un Kunga darbu pakļaus grūtībām un sarežģījumiem. Viņu priekšā ir nostādīta gaisma un tumsa, tomēr viņi pārāk bieži ir izvēlējušies tumsu.
Uz Dieva ļaudīm, kas apliecina ticību tagadējai patiesībai, attiecas Laodiķejas vēsts. Lielākā daļa ir vienaldzīgi ticības apliecinātāji, kuriem ir vārds, bet nav
dedzības. Dievs dara zināmu, ka lielajā darba centrā Viņam ir vajadzīgi cilvēki, kas izlabotu tur pastāvošo lietu kārtību un kas līdzīgi sargkareivjiem stāvētu savu pienākumu posteņos. Viņš viņiem ir devis gaismu visos jautājumos, pamācot, iedrošinot un stiprinot atbilstoši katram gadījumam. Tomēr, neskatoties uz visu to, cilvēki, kuriem vajadzēja būt uzticīgiem un godīgiem, dedzīgiem kristīgajā centībā, laipniem raksturā un tādiem, kas nopietni pazīst un mīl Jēzu, ir atrasti kā palīgi ienaidniekam, novājinot un darot mazdūšīgus tos, kurus Dievs lieto Sava
darba uz-celšanai. Šai šķirai ir piemērojams apzīmējums: "Remdeni." Viņi apliecina, ka mīl patiesību, tomēr viņiem trūkst kristieša dedzības un nodošanās. Viņi neuzdrīkstas pilnīgi no visa atsacīties un riskēt līdz ar neticīgajiem, bet viņi arī negrib mirt sev un pilnībā paklausīt savas ticības pamatmācībām.
Laodiķiešu vienīgā cerība ir skaidra izpratne par savu stāvokli Dieva priekšā un par savas slimības raksturu. Viņi nav ne auksti, ne karsti; viņi ieņem neitrālu stāvokli un tanī pašā laika sev glaimo, ka viņiem nekā nevajag. Patiesais Liecinieks ienīst šo remdenību. Viņam riebj šīs šķiras pārstāvju vienaldzība. Viņš teica: "Kaut tu būtu /88/ auksts vai karsts." Līdzīgi remdenam ūdenim viņi ir pretīgi Viņam. Viņi nav ne bezrūpīgi, ne arī savtīgi stūrgalvīgi. Dieva darbā viņi neiesaistās pilnīgi un no visas sirds nesavieno sevi ar darba interesēm; viņi turas nomaļus un ir gatavi atstāt savas vietas, ja viņu pasaulīgās intereses to prasītu. Viņu sirdī nav noticis iekšējs žēlastības darbs; par tādiem ir teikts: "Tu saki, es esmu bagāts un pārpārēm bagāts un man nekā nevajag; un tu nezini, ka tu esi nelaimīgs un nožēlojams, un nabags, un akls, un kails.”
Ticība un mīlestība ir patiesās bagātības, šķīstais zelts, ko Patiesais Liecinieks ieteic pirkt remdenajiem. Lai arī cik mēs būtu bagāti ar pasaulīgām mantām, tomēr ar visu savu bagātību mēs nespēsim nopirkt dārgās zāles, kas dziedinātu dvēseles remdenības slimību. Prāts un laicīgā bagātība bijušas bezspēcīgas Laodiķejas trūkumu novēršanai vai arī tās nožēlojamā stāvokļa dziedināšanā. Viņi bija akli, tomēr jutās labi un bija ar sevi pilnīgi apmierināti. Dieva Gars nav apgaismojis viņu prātu, un viņi nav aptvēruši savu grēcīgumu, tāpēc arī nav izjutuši palīdzības vajadzību.