Sevišķi bieži un nopietni Kristus mācībās ir norāts mantkārības grēks un izceltas pasaulīgo ieguvumu un pārmērīgas peļņas kāres briesmas. Bagātnieku mājās, templī un uz ielām Viņš brīdina tos, kas jautā pēc pestīšanas: "Sargieties no mantkārības." "Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”
Pieaugošā nodošanās naudas raušanai, savtīgums, kuru rada peļņas kāre, novērš Dieva labvēlību no draudzes un nonāvē tās garīgumu. Kad galva un rokas pastāvīgi aizņemtas ar bagātības sakrāšanas plāniem un darbiem, tad aizmirstas Dieva un cilvēcības prasības. Ja Dievs mūs svētījis ar labklājību, taču ne jau tāpēc, lai šīm Viņa aizdotajam bagātībām mēs atdotu savu laiku un pievērstu savu uzmanību, tā šķiroties no Dieva, visa Devēja. Devējs ir lielāks nekā dāvana. Mēs nepiederam paši sev,
mēs esam dārgi atpirkti. Vai esam aizmirsuši, ka par mūsu atpirkšanu ir maksāta bezgalīga cena?
Vai patiesība sirdī ir mirusi? Vai savtīgu ērtību un sevis saudzēšanas dzīve neapkauno Kristus krustu?
Ja Kristus, noguris no nepateicības un zaimiem, ar ko Viņam bija jāsastopas visās malās, būtu atstājis Savu darbu? Ja Viņš nekad nebūtu sasniedzis to brīdi, kad Viņš varēja sacīt: "Tas ir piepildīts!" Ja Viņš būtu atgriezies Debesis, Viņam parādītās uzņemšanas atbaidīts? Ja Viņš nekad nebūtu izcīnījis dvēseli plosošo cīņu Ģetzemanes dārzā, kas no Viņa porām izspieda lielas asins lāses?
Cilvēces atpirkšanas darbā Kristu iespaidoja un vadīja Viņa nesalīdzināmā mīlestība un nodošanās Tēva prātam. Līdz pēdējai vislielākā pazemojuma stundai Viņš pūlējās /83/ cilvēka labā. Pagrimušā grēcinieka dēļ Viņš savu dzīvi pavadīja nabadzībā un pašaizliedzībā. Pasaulē, kas bija Viņa īpašums, Viņam nebija, kur nolikt Savu nogurušo galvu. Mēs baudām šīs bezgalīgās pašuzupurēšanās augļus; tomēr, kad darāms darbs, kad vajadzīga mūsu nauda, lai atbalstītu Pestītāja dvēseļu glābšanas darbu, mēs atraujamies no sava pienākuma un lūdzam mūs atvainot. Zemisks slinkums, bezrūpīga vienaldzība apzīmogo mūsu attieksmi pret Dieva prasībām.
Ak, vai Kristum, Debesu Majestātei, slavas un godības Ķēniņam, vajadzēja nest smago krustu un ērkšķu vainagu, dzert rūgto kausu, ja mēs dzīvojam ērtībām, savai slavai un aizmirstam dvēseles, par kurām Viņš mira, atpirkdams tās ar Savām dārgajām asinīm? Nē! Dosim, kamēr mums ir spēks dot. Strādāsim, kamēr mums ir spēks strādāt. Veltīsim laiku un līdzekļus kalpošanai Dievam, lai iegūtu Viņa atzinību un saņemtu atalgojumu.