Dievs svētīs cilvēkus —, kuru sirds nodota Kristus darbam. Mūsu brāļu un mūsu labprātīgie upuri, kas ticībā un mīlestībā pienesti krustā sistajam Pestītājam, nesīs svētības atpakaļ pašiem devējiem; jo Dievs ievēro un atceras katru augstsirdīgu darbu Viņa svēto labā. Sagatavojot namu dievkalpojumiem, ir jābūt stipriem ticībā un paļāvībā uz /77/ Dievu. Kas veikalnieciskajos darījumos ne ar ko neriskē, iegūst tikai nelielu labumu; kāpēc tad lai trūktu ticības Dieva darbu pasākumos un ieguldot līdzekļus Viņa lietā?
Daži, trūkumu ciešot, ir bagātīgi devuši no sava mazuma, bet, līdzko tie iegūst īpašumus, viņi kļūst skopi. Pieaugot laicīgajai labklājībai, viņi garīgi nav gājuši uz priekšu, nav neko vairāk devuši Dieva darbam, nav upurējuši. Tāpēc viņu ticība ir maza.
Jūdiem vispirms vajadzēja labdarību parādīt Kungam. No pļaujas un vīnogu ražas pirmos lauku augļus - labību, vīnu un eļļu - svētīja par upuri Kungam. Laukā pameta vārpas un atstāja nepļautus lauku stūrus, lai tie paliktu nabagiem. Mūsu žēlastības pilnais Debesu Tēvs nav aizmirsis nabagu vajadzības. Augļu pirmajie no vilnas, cērpot aitas, un no graudiem, kuļot kviešus, bija jāupurē Kungam; svētkos bija pavēlēts ielūgt nabagus, atraitnes, bāreņus un svešiniekus. Gada noslēgumā no visiem prasīja svinīgu zvērestu, vai viņi ir vai nav rīkojušies saskaņā ar Dieva pavēlēm.
Šo iekārtojumu Kungs bija devis, lai iespiestu ļaužu prātā apziņu, ka visās lietās Viņam jābūt pirmajam. Šai labdarības sistēmai vajadzēja atgādināt, ka laipnais Kungs ir patiesais viņu lauku, sīko un lielo lopu ganāmpulku īpašnieks; ka Debesu Dievs ir viņiem sūtījis saules starus un lietu pļaujas un sējas laikā un ka viss, kas viņiem pieder, ir Viņa radīts. Viss piederēja Kungam, un Viņš tos bija darījis par Savas mantas pārvaldniekiem.
Jūdu devība saiešanas telts un tempļa celšanā atklāj tādu labdarības garu, kam līdzīgu vēlāko laiku kristiešu dzīvē mēs vairs neredzam. Viņi tikko bija atsvabinājušies no ilgās verdzības saitēm Ēģiptē un bija ceļotāji tuksnesī, tomēr, līdzko atsvabinājās no ēģiptiešu armijas, kas dzinās viņiem pakaļ viņu steidzīgajā gājumā, Mozus saņēma /78/ Kunga pavēli: "Runā uz Izraēla bērniem, ka viņiem Man
jāatnes cilājams upuris; no ikviena, kam sirds labprātīga, jums jāņem Man cilājamais upuris.”
Ļaužu īpašumi bija mazi un nebija nekādu glaimojošu izredžu to palielināšanai, tomēr viņiem bija viens mērķis - celt Dievam saiešanas telti. Kungs bija runājis, un viņiem vajadzēja paklausīt Kunga balsij. Viņi arī neatturējās. Viņi deva labprātīgi, nevis kādu noteiktu summu no peļņas, bet lielu daļu no saviem pašreizējiem īpašumiem. Viņi priecīgi un no sirds to veltīja Kungam un to darot, bija Viņam patīkami. Vai viss tas nepiederēja Viņam? Vai Viņš viņiem nebija devis visus viņu īpašumus? Ja Viņš to prasīja, vai tad nebija viņu pienākums atdot Devējam atpakaļ to, Kas Viņam piederēja?
Nebija vajadzīga nekāda piespiešana. Ļaudis nesa vairāk, nekā prasīja, tāpēc viņus aicināja atturēties, jo bija sanests vairāk, nekā varēja izlietot. Arī ceļot templi, aicinājums dot līdzekļus atrada sirsnīgu atbalsi. Ļaudis nedeva negribīgi. Viņi priecājās par izredzēm uzcelt namu Dieva pielūgšanai un ziedoja šim mērķim vairāk nekā vajadzīgs. Dāvids svētīja Kungu visas draudzes priekšā un sacīja: "Jo kas es esmu un kas ir mani ļaudis, ka mēs spētu labprāt dot tādas dāvanas? Jo viss ir no Tevis, un No Tavas rokas mēs Tev dodam." Un savā lūgšanā Dāvids pateicas ar sekojošiem vārdiem: "Kungs, mūsu Dievs, visa šī bagātība, ko esam sakrājuši Tev namu taisīt Tavam Svētajam Vārdam, tā ir no Tavas rokas, un viss Tev pieder.”
Dāvids labi saprata, no kurienes nāk visas šīs dāvanas. Kaut tie, kas šodien priecājas Pestītāja mīlestībā, atzītu, ka viss viņu sudrabs un zelts pieder Kungam un ka tas labprātīgi jāizlieto Viņam par godu un nevis jāpatur sev, lai kļūtu bagātāki un apmierinātu paši sevi. Viņam ir neapstrīdamas tiesības uz visu to, ko Viņš aizdevis Saviem radījumiem. Viss, kas viņiem ir, pieder Viņam.
Līdzekļi vajadzīgi augstiem un svētiem mērķiem; un tādā veidā noguldītā nauda nesīs devējam augstāku un pastāvīgāku prieku nekā tās izlietošana savam priekam vai arī /79/ savtīga krāšana. Kad Dievs prasa mūsu bagātības, lai arī kāda būtu summa, labprātīga atsaukšanās padara dāvanu par svētu upuri Dievam un devējam nogulda mantu Debesīs, kur kodes nevar maitāt, uguns nevar aprīt, ne ari zagļi uzlauzt un nozagt. Šāds noguldījums ir drošs. Nauda nolikta maisos, kuros nav caurumu; tā ir drošībā.
Vai kristietis, kas lielās, ka viņam dotā gaisma ir lielāka par ebrejiem doto, var dot mazāk par viņiem? Vai kristieši, kas dzīvo laika gala tuvumā, drīkst apmierināties ar upuriem, kuri nav pat uz pusi tik lieli kā jūdu upuri? Viņu devīgums aptvēra tikai vienu pašu tautu; bet pēdējo dienu darbs ir izpleties pa visu pasauli. Patiesības vēsts jāpasludina visām tautām, valodām un ļaudīm; tās rakstiem, kas iespiesti dažādās valodās, jātiek izkaisītiem visur, līdzīgi rudens lapām.
Ir rakstīts: "Jo kā Kristus par mums ir cietis miesā, esiet arī jūs tādā pašā prātā." Un atkal: "Kas teicas Viņā paliekam, tam pienākas pašam arī tāpat staigāt, kā Viņš ir staigājis." Jautāsim, ko mūsu Pestītājs darītu, atrazdamies mūsu apstākļos. Viņš atstāja Savu ķēnišķību, nolika Savu godību, upurēja Savas bagātības un ietērpa Savu dievišķību cilvēcībā, lai aizsniegtu cilvēkus tur, kur viņi atradās. Viņa piemērs rāda, ka Savu dzīvību Viņš nodeva par grēciniekiem.
Sātans centās iestāstīt Ievai, ka, neierobežoti apmierinot savas iegribas, var sasniegt lielu laimi; bet Dieva apsolījumi cilvēkam doti tikai sevis aizliegšanā. Kristum pie krusta ciešot kauna pilnās nāves mokas, lai atpirktu cilvēku, cilvēcīgā daba tika pacelta, paaugstināta. Vienīgi krusts var cilvēcīgo ģimeni pacelt un savienot ar Debesīm. Ceļojumā uz Debesim mums ik soli jāsastopas ar pašaizliegšanos un krustu.
Devības gars ir Debesu Gars; savtības gars ir sātana gars. Pie krusta atklāta /8o/
Kristus pašuzupurīgā mīlestība. Lai glābtu cilvēku, Viņš atdeva visu, kas Viņam bija, un beidzot atdeva pats Sevi. Kristus krusts uzaicina uz devību katru Svētā Pestītāja sekotāju. Tur atklātā pamatdoma ir dot un dot. Tās īstenošana dzīvē patiesā labdarībā un labos darbos ir kristīgās dzīves patiesais auglis. Pasaules cilvēku pamatdoma ir ņemt un ņemt, un tā viņi cer nodrošināt laimi, tomēr īstenota šī pamatdoma visur rada posta un nāves augli.
Kristus sekotāju misija ir nest patiesību zemes iedzīvotājiem un atsvabināt tos no viņu noziegumiem un vienaldzības. Cilvēkiem jāiegūst patiesība, lai tā viņus varētu svētot; un mēs esam Dieva gaismas kanāli (vadi). Savas spējas, līdzekļus un zināšanas mēs nedrīkstam izlietot tikai savam labumam; viss
jāizlieto dvēseļu glābšanai, lai paceltu cilvēku no viņa grēku dzīves un lai caur Kristu vestu viņu pie Mūžīgā Dieva.
Šajā darbā mums jābūt čakliem strādniekiem, cenšoties vadīt grēciniekus pie grēka nožēlas un ticības dievišķajam Pestītājam un dziļas pārliecības par Dieva lielo mīlestību uz cilvēku. "Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš Savu vienpiedzimušo Dēlu devis, ka visi tie, kas tic uz Viņu, nepazudīs, bet dabūs mūžīgu dzīvību.”
Kāda nesalīdzināma mīlestība! Tēma visdziļākajām pārdomām. Pārsteidzoša Dieva mīlestība pret pasauli, kas Viņu nemīl! Šai domai ir pārvarošs spēks uz dvēseli, un tā noved prātu padotībā Dieva gribai. Cilvēkiem, kuru prāts aptumšots peļņas kārē, kas vīlušies un nelaimīgi, dzenoties pēc pasaulīgā, vajadzīga šī patiesības atziņa, lai dzesētu savas dvēseles nepārtrauktās slāpes un izsalkumu.
Jūsu lielajā pilsētā Dievam vajadzīgi misionāri, kas nestu gaismu tiem, kas sēd nāves ēnā. Ir vajadzīgas piedzīvojušas rokas, kas lēnprātīgā gudrībā un ticības spēkā paceltu nogurušās dvēseles pie līdzcietīgā Pestītāja krūtīm.
Ak, savtīgums! Kāds lāsts! Tas neļauj mums stāties darbā, lai kalpotu Dievam. Tas mūs traucē izjust pienākumu, kam vajadzētu iekvēlināt mūsu sirdi dedzīgā centībā. Visu /81/ enerģiju vajadzētu nodot, lai paklausītu Kristum. Dalīt mūsu intereses ar maldību vadoņiem nozīmē palīdzēt netaisnības pusei un piešķirt priekšrocības mūsu ienaidniekiem. Dieva patiesība nepazīst nekādu kompromisu ar grēku, nekādu savienību ar viltu un nekā kopēja ar pārkāpumiem. Ir vajadzīgi karavīri, kas vienmēr atsaucas uz aicinājumu un ir gatavi tūlīt strādāt, bet ne tādi, kuri tad, kad viņi vajadzīgi, meklēdami pie tiem, kas palīdz ienaidniekam.
Mums darāms liels darbs. Neskatoties uz to, daudzi, kas apliecina, ka tic šīm svētajām patiesībām, ir sātana māņu gudrības paralizēti, un viņi nekā nedara Dieva darbā, bet drīzāk gan to kavē. Kad gan viņi sāks strādāt kā tādi, kas gaida uz savu Kungu? Kad viņi parādīs savai ticībai atbilstošu centību? Daudzi savtīgi attur līdzekļus un savu sirdsapziņu mierina ar dažādiem lieliem plāniem, ko viņi it kā veiks priekš Dieva darba pēc savas nāves. Viņi tes-tamentā lielu summu novēl draudzei un tās interesēm un tad jūtas apmierināti, ka ir darījuši visu, kas no viņiem tiek prasīts. Kur viņi ar šādu rīcību ir sevi aizlieguši? Tieši pretēji, viņi ir parādījuši īstu savtīgumu. Kad viņi paši vairs nevar lietot savu naudu, tad viņi nolemj to atdot Dievam. Tomēr viņi grib to paturēt, cik vien ilgi iespējams, līdz ir spiesti no tās atteikties kāda atnācēja dēļ, kas nav aizraidāms.
Šāds testaments bieži vien ir īstas mantkārības pierādījums. Dievs mūs visus ir darījis par Saviem namturiem, un nekādā gadījumā Viņš mūs nav pilnvarojis atstāt novārtā mūsu pienākumus vai arī novēlēt tos citiem. Aicinājums dot līdzekļus patiesības sekmēšanai nekad nebūs spiedošāks kā tagad. Mūsu nauda nekad nespēs padarīt tik daudz kā tieši pašlaik. Katra diena, kad novilcinām naudu pareizi izlietot, samazina laika sprīdi, kurā tā var palīdzēt dvēseļu glābšanai. Ja mēs atstājam citiem tā darba nobeigšanu, kuru Dievs uzticējis mums, tad darām pāri paši sev un Viņam, Kas mums devis visu mums piederošo. Kā gan citi mums piekrītošo labdarības darbu var padarīt labāk par /82/ mums? Dievs vēlas, lai katrs cilvēks pats savas dzīves laikā izved savu gribu. Nelaime, neveiksme vai intrigas var uz visiem laikiem izjaukt nodomāto labdarības darbu, kad tā cilvēka, kurš bagātību sakrājis, vairs nebūs, lai to sargātu. Bēdīgi, ka tik daudzi neizmanto tagadējās zelta izdevības darīt labu un gaida, līdz viņi kā nama turētāji būs atmesti, neatdevuši Kungam atpakaļ tos līdzekļus, kurus Viņš viņiem aizdevis, lai tos izlietotu Viņa slavai.