Mūs saista pienākums būt savstarpēji izpalīdzīgiem. Ne vienmēr mēs sastopamies ar sabiedriskiem kristiešiem, kas ir draudzīgi un maigi. Daudzi nav pareizi audzināti; viņu raksturs ir izkropļots, viņi ir cietsirdīgi un īdzīgi un liekas visādi nepareizi attīstījušies un greizi. Palīdzot viņiem ieraudzīt un izlabot trūkumus, mums jāsargās kļūt nepacietīgiem, un mēs nedrīkstam par mūsu tuvākā kļūdām iekaist. Mēs sastopamies ar nepatīkamiem cilvēkiem, kas sevi apliecina par kristiešiem, tomēr Kristus laipnības un piedodošās žēlastības skaistums pārveidos viņus, ja viņi uzticīgi ķersies pie darba, lai iegūtu Tā lēnprātību un piemīlību, Kuram viņi seko, atceroties, ka "neviens nedzīvo sev". Kristus līdzstrādnieki! Kāds augsts uzdevums! Kur lai šajās plašajās pilsētās atrod pašuzupurīgus misionārus? Kungam vajadzīgi strādnieki Viņa vīnkalnā. Mums būtu jābaidās nolaupīt Viņam laiku, kuru Viņš no mums prasa; būtu jābaidās to izlietot bezdarbībā vai savas miesas izgreznošanā, neprātīgiem mērķiem izšķiežot dārgās stundas, kuras Dievs dāvājis, lai tās veltītu lūgšanām, lai iepazītu savu Bībeli un lai strādātu par labu līdzcilvēkiem, tā sagatavojot sevi un viņus lielajam darbam, kas gulstas uz mums.
Mātes nododas nevajadzīgam darbam pie tērpiem, sevis un savu bērnu izrotāšanā. Mūsu pienākums ir pašiem ģērbties vienkārši un glīti un tā tērpt arī mūsu bērnus, bez nevajadzīgiem izrotājumiem, izšuvumiem vai ārišķības, rūpējoties, lai bērnos nenostiprinātos mīlestība uz tērpiem, kas tiem sagādātu bojāeju, bet vairāk gan cenšoties attīstīt vigos kristīgā rakstura jaukumu. Nevienu no mums neatvainos par -- neuzticīgu atbildību nešanā, un nekādā gadījumā mēs /73/ nevarēsim stāvēt skaidri Dieva troņa priekšā, ja nepildīsim darbu, kuru Kungs mums ir uzticējis darīt.
Dievam vajadzīgi misionāri, uzticīgi vīri un uzticīgas sievas, kas neizvairītos no atbildības. Saprātīgs darbs dos labus rezultātus. Ir darāms īsts darbs. Tiem, kas sevī apvieno lēnprātību un gudrību,
uzmanīgi un rūpīgi jāpasludina ļaudīm patiesība. Mums nevajadzētu turēties savrup no mūsu līdzcilvēkiem, bet gan stāties tiešā saskarē ar viņiem; jo viņu dvēseles ir tikpat dārgas kā mūsējās. Mēs varam ienest gaismu viņu mājvietās, lēnā un padevīgā garā aicinot saņemt piedāvātās augstās priekštiesības, lūgt kopā ar viņiem, kad tas liekas pareizi, un rādīt viņiem augstākus mērķus, kurus viņi var aizsniegt, un tad piesardzīgi runāt ar viņiem par šo pēdējo dienu svēto patiesību.
Starp mūsu ļaudīm notiek vairāk sanāksmju, lai dziedātu, nekā lai lūgtu; bet pat šīs sapulces var vadīt tik godbijīgā, tomēr gaišā noskaņojumā, ka tās var atstāt labu iespaidu.
Tomēr pārāk daudz ir joku, tukšu sarunu un tenku, lai šie brīži varētu būt derīgi un svētīgi, lai tie paceltu augstāk mūsu domas un izsmalcinātu izturēšanās veidu.