"Mantas kārība ir visa ļaunuma sakne." Daži, kas atzīst patiesību, nepretojas kārdināšanām šinī punktā. Šīs paaudzes pasaules cilvēku vidū vislielākie noziegumi tiek izdarīti mantas kārības dēļ. Ja bagātību nevar iegūt godīga darba ceļā, tad. cilvēki ķeras pie krāpšanas, viltības un noziegumiem. Netaisnības un noziegumu kauss ir jau gandrīz pilns, un Dieva atmaksājošā taisnība gatavojas izlieties pār vainīgiem. Tiesneši un šķietami līdzjūtīgi draugi nolaupa atraitnēm viņu jau tā trūcīgo iztiku, un nabadzīgajiem /490/ jācieš, trūkstot dzīvei nepieciešamā, tāpēc ka cilvēki kļūst negodīgi, cenzdamies apmierināt savas pārspīlētās iegribas. Mūsu pasaules briesmīgais noziegumu saraksts gandrīz liek sastingt asinīm un dvēselei nodrebēt šausmās. Uz dziļu dvēseles pazemošanu aicina tā patiesība, ka šis ļaunums un tādi pat grēki lielākā vai mazākā mērā iespiežas pat starp tiem, kas apliecina ticību patiesībai.
Cilvēks, kas sirds dziļumos bīstas Dievu, labāk smagi strādās dienu un nakti, cietīs trūkumu un ēdīs nabadzības maizi, nekā padosies peļņas kārei, kas liktu apspiest atraitnes un bāreņus un atņemtu svešiniekam viņam pienākošos daļu. Noziegumi, kurus izdara greznošanās un naudas karē, ir pārvērtuši šo pasauli par zagļu un laupītāju bedri un likuši raudāt eņģeļiem. Bet kristieši sevi neatzīst par šīs zemes iedzīvotājiem; viņi atrodas svešā zemē, šeit apstādamies it kā tikai uz vienu nakti. Mūsu mājas ir tajos namos, kurus Jēzus ir aizgājis mums sagatavot. Šī dzīve ir tikai kā tvaiks, kas ātri izgaist.
Īpašumu iegūšana dažiem kļūst par māniju, par bezprātīgu tieksmi. Katrā laikā viņi varmācīgi pārkāpj zelta likumu. Kristus tiek apvainots Viņa svēto personā. Katru mirstīgā līdzcilvēka izmantošanu, lai tie būtu svētie vai grēcinieki. Debesu grāmatās atzīmē kā krāpšanu. Dievs vēlas, lai, darot mūsu dzīve attēlotu mūsu Lielā Parauga dzīvi. Šis darbs ir patiesi cienījams. Tā godību varbūt nekad neredzēs un neatzīs šinī dzīvē. Bet to pilnīgi novērtēs nākošajā dzīvē. Laipnu darbu un augstsirdīgas rīcības saraksts aizsniegs mūžību. Tieši par tik, par cik cilvēks gribēs pelnīt uz savu līdzcilvēku zaudējumu rēķina, viņa dvēsele kļūs nejūtīgāka pret Dieva Gara iespaidu. Tādā veidā iegūtā peļņa ir briesmīgs zaudējums.
Atbildīgās vietās ir atradušies vīri, kas nav rūpējušies par citu interesēm. Viņi ir bijuši pilnīgi aizņemti ar savām interesēm un nav saglabājuši draudzes labo slavu. Viņi ir bijuši savtīgi un skopi un nav rīkojušies, domājot /491/ par Dieva godu. Draudze visā visumā zināmā mērā ir atbildīga par tās atsevišķo locekļu nepareizo rīcību, jo ar balss nepacelšanu pret šo ļaunumu tā to atbalsta. Viņa Garu apbēdina lepnums, izšķērdība, negodīgums un paaugstināšanās pār citiem, ko piekopj daži no tiem, kas sevi sauc par dievbijīgiem. Visas šīs lietas izsauc Dieva nepatiku pār Viņa ļaudīm.
Man rādija senā Izraēla neuzticību un grēkus, un es redzēju, ka jaunā Izraēla vidū pastāv līdzīgas nepareizības un netaisnības. Inspirētā spalva ir uzrakstījusi viņu noziegumus par labu tiem, kas dzīvo šinīs pēdējās dienās, lai mēs varētu izvairīties no viņu ļaunās priekšzīmes. Ākans iekāroja un apslēpa zelta sprādzi un skaistu babiloniešu mēteli, ko nolaupīja ienaidniekam. Bet Kungs Jērikas pilsētu bija izsludinājis par nolādētu un Saviem ļaudīm pavēlē-jis pašu vajadzībām neņemt laupījumu no ienaidniekiem. "Tikai sargieties no izdeldējamā un nedariet, ka Izraēla nometne top izdeldēta un nevediet to postā. Bet viss sudrabs un zelts un vara un dzelta rīki - tas lai Kungam ir svēts, tam jānāk pie Kunga mantas.
Tomēr Ākans no Jūdas cilts ņēma nolādētu lietu, un Kunga dusmas iedegās pret Izraēla bērniem. Kad
Izraēla armija izgāja cīņā pret ienaidnieku, to atsita un dzina atpakaļ, dažus nonāvējot. Ļaužu drosme ātri saplaka. Jozua, viņu vadonis, bija apmulsis un apkaunots. Vislielākajā pazemībā viņš krita uz sava vaiga un lūdza: "Ak Kungs, Kungs, kāpēc Tu šiem ļaudīm esi licis iet caur Jordānu, mūs dodams amoriešu rokās, ka tie mūs izdeldē? Ak, kaut mēs mierā būtu palikuši viņpus Jordānas. Ak Kungs, ko lai saku, kad nu Izraēls muguru griež saviem ienaidniekiem? Kad kānanieši un visi zeme iedzīvotāji to dzirdēs, tad tie mūs apstās visapkārt un izdeldēs mūsu vārdu no zemes. Ko tad Tu darīsi Sava /492/ lielā Vārda dēļ?”
Kunga atbilde Jozuam skanēja: "Celies, kāpēc tu tā guli uz sava vaiga? Izraēls ir grēkojis un ir pārkāpis Manu derību, ko Es tiem esmu pavēlējis; viņi ir arī ņēmuši no izdeldējamā un ir zaguši un slēpuši, un to ir likuši pie savas mantas." Ākans bija zadzis to, kas bija paturams Dievam un liekams Viņa mantu namā; viņš noslēpa un neatzina savu vainu arī tad, kad redzēja
Izraēla nometnes bēdas; viņš zināja, ka Jozua bija atkārtojis Kunga vārdus ļaudīm, ka, ja viņi piesavināsies sev Kunga daļu, tad pār Izraēla nometni nāks bēdas. Priecājoties par savu ļaunā ceļā panākto ieguvumu, viņš tomēr vairs nejutās drošs; viņš dzird, ka notiks izmeklēšana. Tas dara viņu nemierīgu. Viņš atkal un atkal sev atkārto: "Kāda viņiem daļa par to? Es pats atbildēšu par savu rīcību." Viņš pieņem šķietami drošu izskatu un visuzkrītošākajā veidā nosoda vainīgo. Ja viņš būtu atzinis savu vainu, viņš būtu varējis izglābties; bet grēks nocietina viņa sirdi, un viņš turpina izlikties nevainīgs. Viņš domā, ka tik lielā pūlī varēs palikt neatklāts. Vainīgo meklē ar kauliņu mešanu; uzrādīta tiek Jūdas cilts. Ākana sirds tagad vainas apziņā sāk drebēt bailēs, jo viņš ir viens no šīs cilts; tomēr viņš vēl sev cenšas iestāstīt, ka paliks neatklāts. Atkal met kauliņus, un uzrādīta tiek saime, pie kuras pieder viņš. Tagad bālajā sejā Jozua lasa viņa vainu. Tālākā lozēšana uzrāda nelaimīgo vīru. Te stāv viņš , kurš izsaucis visas šīs bēdas un kura vainu uzrādījis Dieva pirksts.
Ja Ākanam, kad viņš padevās kārdinājumam, būtu jautāts, vai viņš vēlas vest sakāvi pār Izraēla nometni, tad viņš atbildētu: "Nē, nē, vai tavs kalps ir kāds suns, ka viņš darītu šādu lielu ļaunumu?" Bet viņš domās kavējās pie kārdinājumā apmierināt savu mantkārību, un, rodoties izdevībai, viņš gāja tālāk, nekā savā sirdī bija apņēmies. /493/ Tieši tādā pat veidā atsevišķi draudzes locekļi nemanāmi tiek vadīti, lai apbēdinātu Dieva Garu, apkrāptu savus līdzcilvēkus un izsauktu Dieva nepatiku pār draudzi. Neviens nedzīvo sev. Kaunu, sakāvi un nāvi pār Izraēlu atnesa viena cilvēka grēks. Kaujas laikā Kungs atņēma Savu aizsardzību, kas sedza viņu galvas. Dažādie grēki, kurus kopj un praktizē tie, kas sevi atzīst par kristiešiem, izsauc pār draudzi Dieva nepatiku. Dienā, kad atvērs Debesu grāmatas, cilvēka vainu Soģis neietērps vārdos, bet uzmetis vienu visu caururbjošo skatu, vainu pierādošu skatu, un ļaundara atmiņā dzīvi atausīs katrs darītais darbs, katra rīcība dzīves laikā. Cilvēku nevajadzēs kā Jozua dienās meklēt no cilts līdz ģimenei, bet viņa paša lūpas atzīs savu kaunu, savtīgumu, mantkāri, negodīgumu, liekulīgu izlikšanos un krāpšanu. No cilvēka apslēptie grēki tad kļūs zināmi visiem, it kā tie atrastos uz mājas jumta kores.
Draudzei nav tik ļoti jābaidās no atklātiem pretiniekiem, neticīgiem un zaimotājiem kā no tādu cilvēku iespaida, kas sevi apliecina par kristiešiem, bet kuru dzīve un darbi neatbilst viņu apliecībai. Šie cilvēki attur Dieva svētības no Izraēla un vājina draudzi, izsaucot pārmetumus un negodu, kas nav viegli nomazgājams. Jozuam, guļot uz sava vaiga pie zemes, atklājot izmisīgā cīņā un asarās savu dvēseli Dieva priekšā, Dieva dotajā pavēlē atskanēja pārmetums: "Celies, kāpēc tu tā guli uz sava vaiga?”
Vispārpazīstamās draudzes piepilda cilvēki, kuri izlikdamies kalpojam Dievam, patiesībā ir zagļi, slepkavas, laulības pārkāpēji un netikumīgas dzīves mīlētāji. Bet pret tiem, kas atzīst mūsu vienkāršo, pazemīgo ticību, ir daudz augstākas prasības. Viņiem jābūt Bībeles kristiešiem un čakli jāpētī dzīvības ceļš. Rūpīgi un ar lūgšanām viņiem jāpārbauda savas rīcības motīvi. Kas savu cerību un paļāvību grib nostiprināt Kristū, tiem krusta skaistumu vajadzētu sākt pētīt jau tagad. Ja viņi grib būt dzīvi, iespaidīgi kristieši, tad viņiem jau tagad jāsāk Dievu bīties un paklausīt Viņam. Ja viņi grib, viņi var glābt savu dvēseli no bojāejas un gūt panākumus mūžīgās dzīves iemantošanā. /494/
Kristieši nedrīkst censties pēc pārkāpuma tirdzniecībā, tā sekojot pasaules ieradumam. Viņi nedrīkst novirzīties no pilnīga godīguma pat vismazākajās lietās. Pārdot kādu lietu dārgāk, nekā tā vērta, izmantojot sev par labu pircēja nezināšanu, ir krāpšana. Nelikumīga peļņa, sīkas veikalnieciskas blēdības, pārspīlēšana, konkurence, pārdošana zem cenas, lai izkonkurētu kādu brāli, kas grib godīgi tirgoties, - visas šīs lietas aptraipa draudzes skaidrību un postoši iedarbojas uz tās garīgumu.
Veikalnieciskā pasaule neatrodas ārpus Dieva pārvaldības robežām. Kristietība nav izrādāma tikai Sabatā un svētnīcā; tai jāparādās katrā nedēļas dienā un katrā vietā. Tās prasības jāatzīst un tām jāpaklausa kā darbnīcā, tā mājās un arī veikalnieciskajos darījumos ar brāļiem un pasauli. Daudziem no pasaules piesavinātie ieradumi aptumšo kristieša pienākumu patieso izpratni. Kristus reliģija atstās tādu iespaidu uz sirdi, ka tā vadīs un pārvaldīs visu dzīvi. Cilvēki, kuru reliģija ir patiesa un neviltota, visos savos veikalnieciskajos darījumos parādīs tikpat skaidru izpratni par taisnīgumu, kā pienesot žēlastības troņa priekšā savas pazemīgās lūgšanas. Dzīve ar visām tās iespējām pieder Dievam, un to vajadzētu izlietot Viņam par godu, bet ne samaitāt to ar kalpošanu sātanam, apkrāpjot savus līdzcilvēkus.
Par padomdevēju dažiem ir bijis sātans. Viņš tiem saka, ka, ja viņi grib gūt panākumus, viņiem jāpaklausa viņam: "Neesi pārāk apzinīgs, atšķirot godīgu rīcību no negodīgas; uz visstingrāko aizstāvi pats savas intereses un neļauj sevi nomaldināt žēlsirdībai, maigumam un
augstsirdībai. Tev nav jārūpējas par atraitnēm un bāreņiem. Nepamudini tos raudzīties uz tevi un paļauties uz tevi; atstāj viņus, lai viņi paši rūpējas par sevi. Neprasi, vai viņiem ir ēdiens, vai tu viņus nevarētu iepriecināt ar apdomīgu un laipnu uzmanību. Rūpējies pats par sevi. Ko vien vari, centies sagrābt savās rokās. Aplaupi atraitnes un bāreņus un novil svešiniekam viņa tiesu, tad tev būs līdzekļi, ar ko aizpildīt savas dažādās vajadzībās." Daži ir ņēmuši vērā šo padomu un nonicinājuši Viņu, Kurš ir sacījis: "Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tēva priekšā ir šī bāreņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pasargāt neapgānītu no pasaules." /495/
Sātans piedāvā cilvēkiem šīs pasaules valstis, ja viņi padosies viņam kā visaugstākajai varai. Daudzi to dara un upurē Debesis. Labāk mirt, nekā grēkot; labāk ciest trūkumu, nekā krāpt; labāk būt izsalkušam, nekā melot. Lai visi kārdinātie stājas pretī sātanam ar šiem vārdiem? "Svētīgs ikviens, kas Kungu bīstas, kas staigā Viņa ceļos. Jo tad tu baudīsi savu roku darbu; laimīgs tu būsi un tev klāsies labi." Šeit dots nosacījums un apsolījums, kas nekļūdīgi piepildīsies. Kalpošana Kungam nesīs laimi un labklājību.