Visus zemes labumus mums dod Dieva devīgā roka, un tas liecina par Viņa mīlestību uz cilvēku. Viņš gādā par nabadzīgajiem un arī par reliģijas uzturēšanu. Viņš cilvēku rokām uzticējis līdzekļus, lai Viņa dievišķās dāvanas, darot mums nozīmēto darbu līdzcilvēku glābšanā, plūstu caur cilvēcīgiem kanāliem. Katram ir sava vieta Viņa lielajā darba laukā, tomēr nevienam nevajadzētu iedomāties, ka Dievs ir atkarīgs no cilvēka. Viņš varētu teikt tikai vienu vārdu, un katrs nabags kļūtu bagāts. Acumirklī Viņš varētu dziedināt cilvēci no visām tās slimībām. Viņš varētu iztikt bez neviena sludinātāja un darīt eņģeļus par patiesības /473/ vēstnešiem. Viņš varētu patiesību ierakstīt zvaigžņotajās debesīs vai arī iespiest to uz koku lapām un lauku puķēm. Viņš to varētu skaļā balsi pasludināt no Debesīm. Tomēr Visgudrais Dievs neizvēlējās nevienu no šiem ceļiem. Viņš zināja, ka cilvēkam ir kaut kas jādara, lai viņa dzīve būtu par svētību. Zelts un sudrabs pieder Kungam, un Viņš, ja vien vēlētos, varētu tam likt 1īt no debesīm, tomēr Viņš cilvēku ir darījis par Savu mantu pārvaldnieku, uzticēdams viņam līdzekļus ne krāšanai, bet izlietošanai par labu citiem. Tādā veidā Viņš cilvēku dara par vidutāju Savu svētību izdalīšanai virs zemes. Dievs pats radījis labdarības sistēmu, lai cilvēks raksturā kļūtu līdzīgs sa-vam Radītājam, devīgs un nesavtīgs un beidzot kļūtu par Viņa līdzdalībnieku mūžīgajā godības atalgojumā.
Dievs strādā caur cilvēcīgiem darba rīkiem, bet tikai Dieva Gars, kas darbojas cilvēkā, spēj atmodināt sirdsapziņu, ierosināt viņu darīt labus darbus un radīt viņos īstu interesi par patiesības lietas attīstību. Šādos apstākļos dotajiem solījumiem ir svēts raksturs, jo tie ir Svētā Gara darbības auglis. Kad šos solījumus izpilda, tad Debesis pieņem upuri, un līdz ar to šie labprātīgie strādnieki šo summu ir ieguldījuši Debesu bankā. Viņi ir likuši labu pamatu nākošajam laikam, lai varētu satvert mūžīgo dzīvību.
Bet kad Dieva Gara klātbūtne vairs nav tik tieši un dzīvi izjūtama un prātu sāk nodarbināt laicīgās dzīves intereses, tad viņi sāk apšaubīt labprātīgi uzņemto saistību nozīmi; pakļaudamies sātana iečukstējumiem, sāk domāt, ka ir piespiesti un rīkojušies satraukuma iespaidā; viņi domā, ka prasības pēc līdzekļiem Dieva darba vajadzībām ir bijušas pārspīlētas un ka viņi ir devuši solījumu, apstākļu nepareiza apgaismojuma ietekmēti, pilnībā tos neizprotot. /474/ Tāpēc viņi vēlas tikt atbrīvoti no sava solījuma. Vai sludinātājam ir tiesības pieņemt viņu aizbildināšanos un sacīti "Jums nav jātur dotais solījums, jūs no tā esat atbrīvoti."? Ja viņš uzdrīkstas to darīt, tad tas kļūst par līdzdalībnieku grēkā, kurā vainīgi tie, kas aiztur doto so-lījumu.
No visiem mūsu ienākumiem mums vispirms jādod Dievam. Jūdiem pavēlētajā labdarības sistēmā no viņiem prasīja vai nu pienest Kungam augļu pirmajos no visām dāvanām, kā no ganāmpulka pieauguma, tā arī no tīrumu, augļu dārzu un vīnkalnu ražas, vai arī tos izpirkt ar līdzvērtīgu atvietojumu. Kā mūsu dienās viss izmainījies: Kunga aicinošos lūgumus, ja vispār tiem piegriež vērību, atstāj pēdējā vietā.
Bet darbam tagad ir vajadzīgs desmitreiz vairāk līdzekļu nekā jūdu laikā. Apustuļiem dotais lielais uzdevums ietvēra pavēli iet pa visu pasauli un sludināt evaņģēliju. Tas rāda darba plašos apmērus un
pieaugošo Kristus sekotāju atbildību mūsu dienās. Ja likums prasīja desmito un upurus tūkstošiem gadus atpakaļ, cik daudz nepieciešamāki tie ir tagad! Ja bagātiem un nabagiem bija jādod kāda summa, proporcionāla viņu īpašumiem jūdu saimnieciskajā iekārtā, tad tagad to ievērot ir divkārt svarīgāk.
Vairākums no tiem, kas sevi apliecina par kristiešiem, no saviem līdzekļiem šķiras ar lielu nepatiku. Daudzi no viņiem nedod Dievam pat savu ienākumu divdesmito daļu, un daudzi dod vēl
stipri mazāk. Ir ļoti daudz, kas aplaupa Dievu mazajā desmitajā daļā, citi dod tikai desmito vien. Ja visi mūsu ļaužu desmitie ieplūstu Kunga mantu namā, kā tam vajadzētu būt, tad sekotu tādas svētības, ka dāvanas un upuri svētiem nolūkiem pavairotos desmitkārtīgi, un tā vienmēr būtu atvērts kanāls starp Dievu un cilvēkiem. Kristus sekotājiem nevajadzētu gaidīt uz satraucošiem misionāru aicinājumiem un tikai tad mosties un rīkoties. Ja viņi garīgi būs nomodā, tad katras nedēļas ienākumos, mazos vai lielos, viņi dzirdēs Dieva un savas sirdsapziņas /475/ balsi, kas autoritatīvi prasīs Kungam pienākošos desmitos un upurus.
Dāvanu došana un strādāšana Kristus sekotājiem ir ne tikai vēlama, bet savā ziņā nepieciešama. Visas Debesis ir ieinteresētas cilvēka glābšanā, un tās gaida, lai cilvēki paši sāktu interesēties par savu, kā arī par savu līdzcilvēku glābšanas iespēju. Visas lietas ir sagatavotas, bet draudze atrodas it kā uz apburtas zemes. Ja tā atmostos un noliktu savas lūgšanas, bagātību, visu savu enerģiju un iespējas pie Jēzus kājām, tad patiesības lieta uzvarētu. Eņģeļi ir pārsteigti, ka kristieši dara tik maz, kad Jēzus viņiem devis tādu priekšzīmi, pat neatsakoties no nāves, kaunpilnas nāves. Viņi brīnās, ka tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, līdzko saskaras ar pasaules savtīgumu, krīt atpakaļ savos šaurajos un savtīgajos nolūkos.
Viens no vislielākajiem grēkiem mūsu dienu kristīgajā pasaulē ir nepatiesīgums un mantkārība attiecībās ar Dievu. Daudz cilvēku arvien bezrūpīgāk izturas pret saviem dažādām iestādēm un reliģiskiem pasākumiem dotiem solījumiem. Daudzi raugās uz solījumu došanu kā uz lietu, kas neuzliek pienākumu tos samaksāt. Ja viņi domā, ka viņu nauda, kas ieguldīta bankā vai tirdzniecībā, nesīs ievērojamu peļņu, vai arī ja viņi paši saistījušies ar iestādi, kurai solījušies maksāt, un to uzskata par izņēmumu, tad jūtas pilnīgi brīvi izlietot līdzekļus, kā vien viņiem patīk. Šis godīguma trūkums plašos apmēros valda starp tiem, kas teicas turam Dieva baušļus un gaidām uz drīzo sava Kunga un Pestītāja parādīšanos.
Sistemātiskās devības plāna devējs bija pats Dievs, bet cilvēki bieži atsakās vai arī vilcinās uzticīgi pildīt Dieva prasības, it kā svinīgajiem solījumiem nebūtu nekādas nozīmes. Mūsu iestādes nav brīvas no grūtībām, tāpēc ka draudzes locekļi ir nolaidīgi maksāt savus desmitos un solījumus. Ja visi, kā bagātie, tā nabagie, atnestu savus desmitos mantu namā, tad būtu pietiekoši līdzekļu, lai /476/ Dieva darbs neciestu no finansiālām grūtībām un krāšņi virzītos uz priekšu visi dažādie misijas darba nozarojumi. Dievs uzaicina tos, kas tic patiesībai, atdot Viņam atpakaļ Viņa īpašumu. Kas domā, ka līdzekļu nenodošana Dievam ir ieguvums, beidzot kā Kunga aplaupīšanas iznākumu piedzīvos Viņa lāstu. Tūlītējā savu pienākumu nenokārtošanā pret Kungu cilvēku var aizbildināt vienīgi pilnīga nespēja maksāt. Vienaldzība šinīs lietās rāda, ka jūs esat akli un piekrāpti un neesat cienīgi saukties par kristiešiem.
Draudze ir atbildīga par tās atsevišķu locekļu dotajiem solījumiem. Ja tā redz, ka kāds brālis nepilda savu svinīgo solījumu, tad tai ar viņu jārīkojas laipni, tomēr skaidri un atklāti. Ja viņa apstākļi viņam neatļauj samaksāt savu solījumu un ja viņš ir krietns loceklis ar labprātīgu sirdi, tad lai draudze līdzcietīgi viņam palīdz. Tā viņa var pārvarēt grūtības un saņemt sev svētības.
Dievs vēlētos, lai Viņa draudzes locekļi pienākumus pret Viņu uzskatītu par tikpat saistošiem kā savus parādus veikalā vai tirgū. Lai ikviens aplūko savu pagājušo dzīvi un apskatās, vai nav palicis kāds nenomaksāts, nevērībā nenokārtots solījums, un tad lai sevišķi piespiežas nokārtot visu līdz pēdējam grasim; jo mums visiem būs jāstājas galīgā tribunāla priekšā, kura pārbaudi izturēs vienīgi godīgums un patiesīgums.