[511] Rakstos skaidri atklāti starp redzamo un neredzamo pasauli pastāvošie sakari, kā arī Dieva eņģeļu kalpošanas un ļauno garu darbības veidi – tas viss nešķirami saausts ar cilvēces vēsturi. Uz zemes pieaug tieksme neticēt ļauno garu esamībai, bet svētos eņģeļus, kuri "kalpo (..) to labā, kam jāiemanto pestīšana" (Ebr. 1:14), daudzi uzskata par mirušo gariem. Tomēr Raksti ne tikai māca, ka ir labie un ļaunie eņģeļi, bet sniedz nepārprotamus pierādījumus, ka tie nav bez miesas esoši mirušu cilvēku gari.
Eņģeļi eksistēja jau pirms cilvēka radīšanas, jo, kad Zemei lika pamatus, "visas rīta zvaigznes kopā priecīgi dziedāja un visi Dieva dēli gavilēja". (Īj. 38:7) Pēc cilvēku krišanas grēkā, kad vēl neviena cilvēcīga būtne nebija mirusi, eņģeļus sūtīja sargāt dzīvības koku. Salīdzinot ar cilvēkiem, eņģeļu daba ir augstāka, jo dziesminieks saka, ka cilvēks veidots mazliet zemāks par eņģeļiem. (Ps. 8:6 – angļu val.)
Rakstos mums ir ziņas par Debesu būtņu skaitu, spēku un godību, viņu vietu Dieva pārvaldības sistēmā un arī par viņu uzdevumu cilvēku glābšanas darbā. "Kungs ir Debesīs uzcēlis savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu." (Ps. 103:19) Un pravietis saka: "Es (..) dzirdēju kā daudz eņģeļu balsi visapkārt goda krēslam (..)." (Atkl. 5:11) (512) Viņi kalpo ķēniņu Ķēniņam – "eņģeļi (..) stiprie sargi", "kas pilda Viņa pavēles", "klausīdami Viņa vārda balsi". (Ps.103:20,21) Pravieša Daniēla redzēto Debesu vēstnešu skaits bija desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši. (Dan. 7:10) Apustulis Pāvils sacīja, ka viņu ir neskaitāms pulks. (Ebr. 12:22) Kā Dieva sūtņi tie iziet "kā zibeņi zibēdami" (Ec. 1:14, Glika tulk.), jo tik apžilbinoša ir viņu godība un tik ātrs to lidojums. Par eņģeli, kas parādījās pie Kristus kapa, sacīts, ka "viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs". Sargi, viņu ieraugot, "drebēja no bailēm un kļuva kā miruši". (Mat. 8:3,4) Kad Sanheribs, augstprātīgais asīrietis, apsmēja un zaimoja Dievu, draudot iznīcināt Izraēlu, tad tanī pašā naktī izgāja Kunga eņģelis un asīriešu nometnē nogalināja simts astoņdesmit piecus tūkstošus vīru. Viņš Sanheriba armijā "nomaitāja visus varonīgos karavīrus, ir vadoņus, ir karapulku virsniekus (..) tā, ka tas ar kaunu pagrieza vaigu uz savu paša zemi". (2. Laiku 32:21)
Pie Dieva bērniem eņģeļi bieži tika sūtīti ar žēlastības vēsti: pie Ābrahāma – ar svētību apsolījumu; Sodomas vārtos – izglābt taisno Latu no bojāejas ugunīs; pie Elijas tuksnesī, kad tas noguris un izsalcis jau gribēja mirt; pie Elīzas – ar ugunīgiem ratiem un zirgiem, apņemot mazo pilsētiņu, kurā ienaidnieks viņu bija ielencis; pie Daniēla, kad tas pagānu ķēniņa galmā izlūdzās dievišķu gudrību vai kad viņu iemeta bedrē lauvām par laupījumu; pie Pētera, kad apustulis uz nāvi notiesāts atradās Hēroda cietumā; pie cietumniekiem Filipos, pie Pāvila un viņa ceļabiedriem vētrainajā naktī jūrā; pie Kornēlija, lai to sagatavotu Evaņģēlija uzņemšanai un lai sūtītu Pēteri ar glābšanas vēsti pie pagānu svešinieka – tā svētie eņģeļi visos laikmetos ir kalpojuši Dieva ļaudīm.
Katram Kristus sekotājam ir nozīmēts savs sargeņģelis. Šīs Debesu būtnes taisnos aizsargā no ļaunā varas. (513) To atzina arī sātans, kad sacīja: "Vai Ījabs Dievu par velti un bez kāda apsvēruma bīstas? Un vai Tu pats arī neesi ap viņu, ir ap viņa namu, ir ap visu, kas tam pieder, uzcēlis aizsargu žogu?" (Īj. 1:9,10) Un dziesminieka vārdos atklājas, kas ir tie, kuriem Kungs liek sargāt savu tautu. "Kunga eņģelis apmetas ap tiem, kas Viņu bīstas, un tos izglābj." (Ps. 34:8) Pestītājs, runādams par Dievam uzticīgajiem ļaudīm, sacīja: "Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem neniciniet, jo Es jums saku, viņu eņģeļi Debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu." (Mat. 18:10) Eņģeļi, kas iecelti, lai kalpotu Dieva bērniem, katrā laikā var nokļūt Radītāja tuvumā.
Tāpēc Dieva tauta, kas pakļauta tumsas lielkunga maldinošajai varai un nenogurstošajai ļaunprātībai un kurai jācīnās ar visiem viltnieka spēkiem, var būt droša, ka eņģeļi vienmēr to apsargās. Tāds apsolījums arī ir vajadzīgs. Ja Dievs saviem bērniem apsolījis žēlastību un aizsardzību, tad Viņš to ir darījis tāpēc, ka tiem jāstājas pretī vareniem ļaunā spēkiem – neskaitāmiem, apņēmīgiem un nenogurstošiem, no kuru ļaunprātības netiks pasargāts neviens nezinošs vai neuzmanīgs cilvēks.
Ļaunie gari sākumā bija bezgrēcīgi – savā dabā, spēkā un godībā līdzinoties svētajām būtnēm, kuras pilda Dieva vēstnešu uzdevumus. Bet, krītot grēkā, tie tagad ir apvienojušies Dieva apkaunošanai un cilvēku samaitāšanai. Pēc līdzdalības sātana dumpī, kopā ar to izmesti no Debesīm, viņi visos nākamajos laikmetos ir sadarbojušies ar ļaunuma iniciatoru karā pret dievišķo autoritāti. Rakstos mums stāstīts par viņu sazvērestību un pārvaldības iekārtu, par viņu dažādajām kārtām, viņu gudrību un viltību, un viņu ļaunajiem plāniem pret mieru un cilvēku laimi.
Jau Vecās Derības vēsturē atsevišķos gadījumos pieminēta viņu esamība un darbība, bet Kristus zemes dzīves laikā ļaunie gari savu varu parādīja visuzkrītošākajā veidā. (514) Jēzus bija sācis īstenot cilvēka glābšanai radīto plānu, bet sātans apņēmās aizstāvēt savas tiesības valdīt pār pasauli. Ikvienā zemē, izņemot Palestīnu, ļaunajam bija izdevies ievest elku pielūgšanas ieradumus. Kristus nāca izliet Debesu gaismu pār ļaudīm tieši šajā rajonā, kas vēl nebija pilnīgi pakļāvies kārdinātāja ietekmei. Šeit par virskundzību cīnījās divas varas. Jēzus izstiepa mīlestības pilnās rokas, aicinot pie sevis visus, kas vēlējās atrast piedošanu un mieru. Tumsības spēki redzēja, ka viņu ietekme šeit tiek ierobežota, un saprata, ka, ja Kristus misijai būs sekmes, tad viņu valdīšanai drīz pienāks gals. Tādēļ sātans trakoja kā pieķēdēts lauva, izaicinoši atklājot savu varu pār cilvēku miesu un dvēseli.
No Jaunās Derības skaidri redzams, cik daudzi cilvēki tajā laikā bija ļauno garu apsēsti. Šīm personām ciešanas sagādāja ne tikai dabīgu cēloņu izraisītas slimības. Kristus ļoti labi saprata, ar ko Viņam darīšana, un Viņš atzina ļauno garu tiešu klātbūtni un darbību.
Spilgts piemērs par ienaidnieku skaitu, varu un ļaunumu, kā arī par Kristus spēku un žēlsirdību dots Rakstos, kur stāstīts par velnu apsēsto dziedināšanu Gadarā. Šie nelaimīgie ārprātīgie cilvēki, kas neatzina nekādus ierobežojumus, locījās sāpēs, pārklājās putām, plosījās un pildīja gaisu ar saviem kliedzieniem, darot pāri sev un apdraudot visus, kas vien tiem tuvojās. Viņu asiņojošā, sakropļotā miesa un sajukušais prāts ļoti patika tumsas lielkungam. Viens no pārvaldošajiem ļaunajiem gariem paziņoja: "Mans vārds ir leģions, jo mūsu ir daudz." (Marka 5:9) Romiešu armijas leģions sastāvēja no trim līdz pieciem tūkstošiem vīru. Arī sātana pulki sadalās vienībās, un viena pati grupa, kurai piederēja šie dēmoni, skaita ziņā līdzinājās leģionam.
Pēc Jēzus pavēles ļaunie gari atstāja savus upurus, tie palika mierīgi sēžot pie Pestītāja kājām – klusi, saprātīgi un paklausīgi. (515) Tomēr šiem dēmoniem atļāva ieraut jūrā cūku ganāmpulku, un Gadaras iedzīvotājiem tāds zaudējums šķita lielāks par Kristus dāvātajām svētībām, tādēļ tie lūdza dievišķo Dziedinātāju aiziet. Tieši to sātans vēlējās panākt. Uzliekot Jēzum atbildību par zaudējumu, tas ļaudīs pamodināja savtīgas bailes un kavēja viņus uzklausīt Kristus vārdus. Sātans pastāvīgi kristiešus apsūdz par vainīgiem zaudējumos, nelaimēs un ciešanās, neļaujot pārmetumiem skart īstos vainīgos – ,tas ir, viņu pašu un tā aģentus.
Tomēr Kristus nodomi ar to neizjuka. Viņš atļāva ļaunajiem gariem iznīcināt cūku ganāmpulku, tādā veidā norājot jūdus, kuri peļņas dēļ audzēja šos nešķīstos dzīvniekus. Ja Jēzus nebūtu dēmonus savaldījis, tad tie jūrā nogremdētu ne tikai cūkas, bet arī ganus un to īpašniekus. Par to, ka gani un īpašnieki šinī gadījumā palika dzīvi, jāpateicas vienīgi Viņa spēkam, kas tos žēlastībā izglāba. Šo notikumu pieļāva arī tādēļ, lai mācekļi savām acīm redzētu sātana nežēlīgo varu pār cilvēkiem un dzīvniekiem. Pestītājs vēlējās, lai Viņa sekotāji pazītu savu ienaidnieku, ar ko būs jāsastopas, un lai ļaunais krāpnieks ar savām viltībām tos nevarētu uzvarēt. Turklāt Kristus gribēja, lai tā apgabala ļaudis iepazītos ar Viņa varu salauzt verdzības jūgu, kurā sātans bija saistījis cilvēkus; lai tie zinātu, ka Jēzum ir spēks atbrīvot gūstekņus. Lai gan pats Kungs aizgāja, tik brīnišķi atbrīvotie gūstekņi palika, lai vēstītu par sava Labdara žēlastību.
Bībelē ir stāstīts arī par citiem līdzīga rakstura gadījumiem. Jēzus ar savu vārdu izraidīja velnu, kas briesmīgi mocīja feniķiešu sievas meitu. (Marka 7:26-30) "Ļaunā gara apsēsto", aklo un mēmo cilvēku (Mat. 12:22); jaunekli, kam bija mēms gars, un kas to, lai nogalinātu, daudzkārt meta gan ugunī, gan ūdenī (Marka 9:17-27); ārprātīgo, ko mocīja "nešķīsts velna gars" (Lūk. 4:33-36) un kas iztraucēja Sabata mieru Kapernaumas sinagogā – tos visus mūsu žēlsirdīgais Pestītājs dziedināja. (516) Gandrīz katrā gadījumā Kristus dēmonu uzrunāja kā saprātīgu būtni, pavēlot tam atstāt savu upuri un vairāk viņu nemocīt. Visi dievkalpojuma dalībnieki Kapernaumā, ieraudzījuši Viņa vareno spēku, izbijās un runāja savā starpā, sacīdami: "Kas tas par vārdu, kura varā un spēkā viņš pavēl nešķīstiem gariem, un tie aiziet?" (Lūk. 4:36)
Velnu apsēstie parasti rādīti kā lieli cietēji, tomēr bija arī izņēmumi. Lai iegūtu pārdabisku spēku, daži cilvēki labprātīgi pakļāvās sātana iespaidam. Viņi, protams, ar ļaunajiem gariem necīnījās. Pie tādiem piederēja ļaudis ar zīlēšanas garu: burvis Sīmanis, burvis Elima un jaunava, kas sekoja Pāvilam un Sīlam Filipos.
Nevienam nav lielākas briesmas nokļūt ļauno garu iespaidā kā tiem, kas, neskatoties uz Rakstu tiešo un bagātīgo liecību, noliedz velna un viņa eņģeļu esamību un darbību. Kamēr mēs vēl nepazīstam viņu viltības, tiem ir gandrīz neaptveramas priekšrocības. Daudzi piekrīt viņu priekšlikumiem, iedomājoties, ka vadās no savas gudrības. Tieši tāpēc, tuvojoties laika noslēgumam, kad sātans cilvēku pievilšanā un iznīcināšanā strādās ar vislielāko spēku, viņš visur izplata pārliecību, ka ļaunais nemaz neeksistē. Slēpt sevi un savu rīcību – tas ir viens no viņa darbības izsmalcinātākajiem veidiem.