Jēzus šo cilvēku grēkus neattaisno, bet norāda uz viņu grēku nožēlu un ticību, un, prasot tiem piedošanu, Viņš Tēva un svēto eņģeļu priekšā paceļ savas ievainotās rokas, sakot: "Es viņus pazīstu pēc vārda. Savu roku delnās es tos esmu ierakstījis." "Dievam patīkams upuris ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi." (Ps. 51:19) Un savu ļaužu apsūdzētājam Viņš atbild: "Lai Kungs tevi rāj, sātan, lai tevi rāj Kungs, kas Jeruzālemi izredzējis! Vai šī nav pagale, no uguns izrauta?" (Cak. 3:2, Glika tulk.) Uzticīgos sekotājus Kristus ietērps pats savā taisnībā, lai Viņš tos varētu vest Tēvam priekšā kā pagodinātu draudzi "bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma". (Ef. 6:27) Viņu vārdi atrodas dzīvības grāmatā, un par tiem ir teikts: "Viņi staigās ar Mani baltās drēbēs, jo viņi ir tā cienīgi." (Atkl.3:4)
(485) Tādā veidā pilnībā tiks īstenots Jaunās Derības apsolījums: "Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus!" (Jer. 31:34) "Tanīs dienās un tanī laikā, saka Kungs, meklēs Izraēla noziegumus un Jūdas grēkus, bet tie nebūs vairs atrodami." (Jer. 50:20) "Tanī dienā Kunga Zars būs par glītumu un par godu, un zemes Auglis par augstumu un krāšņumu Izraēla izglābtajiem. Un Ciānas atlikušie un Jeruzālemes atlicinātie taps nosaukti Viņam svēti, ikkatrs, kas Jeruzālemē rakstīts uz dzīvību." (Jes. 4:2,3, Glika tulk.)
Izmeklēšanas tiesas darbam un grēku izdzēšanai jātiek pabeigtai pirms Kunga otrās atnākšanas. Tā kā mirušos tiesā, vadoties no tā, kas rakstīts grāmatās, tad cilvēku grēku izdzēšana nav iespējama līdz viņu lietas izskatīšanai. Apustulis Pēteris skaidri saka, ka ticīgo grēki tiks izdzēsti, "lai atspirgšanas laiki nāk no Kunga vaiga un lai Viņš Jēzu Kristu sūta". (Ap.d. 3:19,20, Glika tulk.) Kad izmeklēšana būs pabeigta, tad nāks Kristus un Viņa alga līdz ar Viņu, ikvienam atmaksāt pēc tā darbiem.
Ēnas kalpošanā augstais priesteris, salīdzinājis Izraēlu, iznāca ārā un svētīja draudzi. Tā arī Kristus, pabeidzis savu starpniecības darbu, parādīsies bez grēka "par pestīšanu" (Ebr. 9:28), lai savu gaidošo tautu aplaimotu ar mūžīgu dzīvību. Kā priesteris, šķīstīdams no grēka svētnīcu, ļaužu pārkāpumus izsūdzēja pār palaižamā āža galvu, tā Kristus visus šos grēkus uzliks sātanam, grēka iniciatoram. Palaižamo āzi, kurš nesa Izraēla grēkus, izveda "tuksnesī" (3. Moz.16:22); tāpat arī sātanu, kas nesīs visus grēkus, uz kuriem viņš pamudinājis Dieva ļaudis, tūkstoš gadus saistīs uz šīs Zemes, kas tad būs izpostīta un bez iedzīvotājiem, lai beidzot tas saņemtu pilnu grēka sodu ugunīs, kas iznīcinās visus bezdievīgos. (486) Tā tiks piepildīts lielais atpestīšanas plāns: grēks būs pavisam izskausts un izglābti visi, kas labprātīgi atteikušies no ļaunuma.
Izmeklēšanas un grēku izdzēšanas darbs iesākās pravietotajā laikā – 2300 dienu noslēgumā, tas ir, 1844. gadā. Visiem, kas jebkad pieņēmuši Kristus vārdu, jāiztur izmeklēšanas tiesas rūpīgā pārbaude. Kā dzīvajiem, tā mirušajiem jātiek tiesātiem "pēc tā, kas rakstīts grāmatās, pēc viņu darbiem".
Nenožēlotie un neatstātie grēki netiks piedoti un izdzēsti no pārskatu grāmatām, bet Dieva dienā liecinās pret šiem grēciniekiem. Savus ļaunos darbus cilvēki var darīt dienas gaismā vai nakts tumsā, tomēr tie vienmēr ir atklāti un skaidri redzami Viņam, par kuru mēs te runājam. Dieva eņģeļi ir bijuši liecinieki katram pārkāpumam, lai tos nekļūdīgi ierakstītu grāmatās. Grēku var apklāt, noliegt un apslēpt tēvam, mātei, sievai, bērniem un draugiem, var būt, ka nevienam citam, izņemot pašu vainīgo, nerodas pat visniecīgākās aizdomas par izdarīto ļaunumu, tomēr tas ir atsegts Debesu saprātīgo būtņu skatam. Vismelnākā nakts tumsa, visizsmalcinātākā maskēšanās nespēj apslēpt no Mūžīgā uztveres pat vienu nepareizu domu. Dievam ir precīzi pārskati par katru netaisnu rēķinu un katru negodīgu rīcību. Dievbijīga āriene Viņu nepieviļ. Viņš nekļūdās, novērtējot raksturu. Sirdī samaitātie var piekrāpt citus cilvēkus, bet Dievs redz aiz visām maskām un lasa iekšējo dzīvi.
Cik svinīga ir šī doma! Diena pēc dienas, mūžībā aizejot, atstāj savu pārskatu rakstu Debesu grāmatām. Reiz runātie vārdi, reiz darītie darbi nekad vairs nav atsaucami. Eņģeļi ir pierakstījuši gan labo, gan ļauno. Visvarenākais pasaules iekarotājs nespēj izsvītrot pat vienas vienīgas dienas ierakstu. Mūsu rīcībai, mūsu vārdiem, pat mūsu visapslēptākajiem motīviem – visam ir sava nozīme mūsu likteņa izšķiršanā uz labklājību vai iznīcību. (487) Lai gan mēs tos varbūt jau esam aizmirsuši, tie tomēr liecinās par labu attaisnošanai vai notiesāšanai.
Kā uz meistara noslīpētas un pulētas virsmas nekļūdīgi atspoguļojas sejas vaibsti, tā augšā esošajās grāmatās uzticīgi atzīmēts cilvēka raksturs. Tomēr cik maz gan ļaudis interesējas par šiem ierakstiem, kurus tik uzmanīgi pētī Debesu būtnes. Ja varētu atvilkt priekškaru, kas redzamo pasauli šķir no neredzamās, un cilvēku bērni ieraudzītu eņģeli, kurš pieraksta katru vārdu un darbu, ar ko viņiem no jauna būs jāsastopas tiesā, cik daudz gan no tā, kas ik dienu tiek runāts, tad paliktu nepateikts, cik daudzi darbi paliktu nedarīti.
Tiesā rūpīgi pārbaudīs katra talanta izlietošanu. Kā mēs būsim izturējušies pret Debesu aizdoto kapitālu? Vai Kungs atnākot saņems savu īpašumu līdz ar augļiem? Vai spēkus – rokām, kājām un smadzenēm – mēs būsim tērējuši Dievam par godu un pasaulei par svētību? Kā mēs būsim izmantojuši savu laiku, spalvu, balsi, naudu un iespaidu? Kas tiek darīts Kristum trūcīgo, cietēju, bāriņu un atraitņu personā? Ja Dievs mūs ir aicinājis par sava Svētā Vārda uzglabātājiem, kā mēs esam izturējušies pret mums doto patiesības gaismu, lai cilvēki varētu saprast, kā izglābties? Vārdos izteiktai ticības apliecībai tad nebūs nekādas vērtības, par īstu tiks uzskatīta vienīgi darbos atklāta mīlestība. Tikai mīlestība kādu darbu padara vērtīgu Dieva skatījumā. Kungs pieņems un atalgos visu, kas darīts mīlestībā, lai cik mazs un niecīgs tas liktos cilvēku vērtējumā.
Debesu grāmatās ir redzama no citiem cilvēkiem apslēptā savtība. Tur pierakstīti pret tuvāko neizpildītie pienākumi un Pestītāja prasību aizmiršana. Tur cilvēki ieraudzīs, cik bieži laiks, domas un spēki, kas piederēja Kristum, ir atdoti sātanam. Bēdīgas ir šīs ziņas, ko eņģeļi nes uz Debesīm. Saprātīgas būtnes, kas saucas par Kristus sekotājiem, nodevušās laicīgu īpašumu raušanā un pasaulīgu izpriecu meklēšanā. (488) Naudu, laiku un spēkus upurē izrādīšanās kārei vai savu iegribu apmierināšanai, bet lūgšanām, Rakstu pētīšanai, dvēseles pazemošanai un grēku atzīšanai tiek atvēlēti tikai īsi acumirkļi.
Mūsu prāta savaldzināšanai sātans ir izdomājis neskaitāmus plānus, lai tikai mēs nedomātu par to darbu, ar kuru mums vajadzētu vispilnīgāk iepazīties. Virskrāpnieks ienīst lielās patiesības, kas stāsta par kādu salīdzinošu upuri un kādu visspēcīgu Vidutāju. Viņš labi zina, ka viņa lietā visu izšķirs cilvēka prāta novēršana no Jēzus un patiesības.
Tos, kas vēlas būt par Pestītāja starpniecības sniegto labumu līdzdalībniekiem, nekas nedrīkstētu kavēt viņu pienākumā – Dievu bīstoties, tiekties pēc pilnīga svētuma. Dārgās stundas viņiem vajadzētu veltīt nevis izpriecām, ārišķībām vai peļņas meklēšanai, bet gan nopietnām lūgšanām un dzīvības Vārda pētīšanai. Dieva ļaudīm vajadzētu skaidri saprast patiesības par svētnīcu un izmeklēšanas tiesu. Katram personīgi nepieciešams iepazīties ar mūsu Augstā Priestera stāvokli un darbu. Citādi neviens nespēs rīkoties ticībā, kas šai laikā tik ļoti vajadzīga, nedz ieņemt vietu, kuru Dievs viņam paredzējis. Katram atsevišķam cilvēkam ir dvēsele, ko var izglābt vai pazaudēt. Katra cilvēka lieta reiz nonāks Debesu tiesā. Ikviens redzēs lielo Tiesnesi vaigu vaigā. Cik svarīgi tāpēc jau tagad pārdomāt svinīgo skatu par tiesas sākšanos un grāmatu atvēršanu, kad katrs, kā Daniēlam sacīts, dienu noslēgumā saņems savu daļu.
Visiem, kas iepazinušies ar gaismu šinīs lietās, jāliecina citiem par lielajām patiesībām, kuras Dievs viņiem uzticējis. Debesu svētnīca ir tiešais centrs Kristus darbam cilvēku labā. Tas skar katru virs zemes dzīvojošo dvēseli. Tas iepazīstina ar glābšanas plānu, aizvedot mūs līdz pašām laika beigām un atklājot uzvarām vainagoto noslēgumu šajā cīņā starp taisnību un grēku. Tāpēc visaugstākā mērā svarīgi, lai katrs kristietis pilnīgi izpētītu šos tematus un būtu spējīgs atbildēt ikvienam, (489) kas jautā, kāds pamats mūsos esošajai ticībai un cerībai.
Kristus starpnieka darbs cilvēka labā augšā esošajā svētnīcā ir tikpat svarīga atpestīšanas plāna daļa kā Viņa nāve pie krusta. Ar upuri pie krusta Viņš iesāka darbu, kuru pēc augšāmcelšanās devās pabeigt Debesīs. Mums ticībā jādodas aiz priekškara, kur "Jēzus par mums iegājis kā Ceļvedis". (Ebr. 6:20) Tur tagad mirdz gaisma, kas nāk no Golgātas krusta. Tur skaidrāk varam izprast atpestīšanas darba noslēpumus. Cilvēka glābšana Debesīm ir izmaksājusi bezgalīgi dārgi, un pienestais upuris atbilst pārkāptās bauslības visaugstākajām prasībām. Jēzus ir darījis pieejamu Tēva troni, un, pateicoties Viņa starpniecībai, tagad visu ticībā staigājošo cilvēku godīgās ilgas var nonākt Dieva priekšā.
"Kas savus pārkāpumus apklāj, tam tas neizdosies, bet, kas tos izsūdz un atstāj, tas dabūs žēlastību." (Sal. pam.28:13, Glika tulk.) Ja tie, kas slēpj un attaisno savas kļūdas, varētu redzēt, kā sātans par viņiem līksmo, kā ļaunais viņu rīcības dēļ izsmej Kristu un svētos eņģeļus, tad tie steigtos savus grēkus izsūdzēt un atstāt. Sātans izlieto rakstura trūkumus, lai iegūtu kontroli pār visu cilvēka prātu, jo viņš zina, ka, ja šīs kļūdas tiks piekoptas, tad sekmes viņam neizpaliks. Tāpēc tas pastāvīgi cenšas Kristus sekotājus pievilt ar savu fatālo sofistiku, ka viņiem nav iespējams uzvarēt. Bet Jēzus aizlūdz ticīgo labā, norādot uz savām caururbtajām rokām un šausto miesu, un visiem, kas vēlas Tam sekot, Viņš saka: "Tev pietiek Manas žēlastības." (2. Kor. 12:9) "Ņemiet uz sevi Manu jūgu, mācieties no Manis, jo Es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm." (Mat. 11:29,30) Tāpēc lai neviens neuzskata savas vainas par nedziedināmām. Dievs dos ticību un žēlastību to uzvarēšanai.