Lielo dažādību protestantisko baznīcu ticībā un pārliecībā daudzi uzskata par izšķirošu pierādījumu, ka nekad un ne ar kādiem līdzekļiem piespiedu kārtā neizdosies panākt vienveidību. Bet jau gadiem ilgi protestantu baznīcās ir jūtams spēcīgs un pieaugošs noskaņojums par labu tādai savienībai, kas pamatotos uz kopīgiem mācības atzinumiem. Lai izveidotu šādu savienību, neizbēgami jāatsakās no tādu tematu iztirzāšanas, kuros nav vienprātības, lai cik svarīgi tie arī nebūtu, raugoties no Bībeles viedokļa.
1846. gadā kādā svētrunā Čārlzs Bīčers deklarēja, ka "evaņģēliskās protestantu konfesijas" sludinātājus "visu laiku vada ne tikai lielas cilvēciskas bailes, bet tie dzīvo, kustas (445) un elpo pilnīgi samaitātā vidē, katru stundu atsaucoties savas dabas zemiskajiem elementiem, lai apklusinātu patiesību un zemotos atkrišanas varas priekšā. Vai šo ceļu negāja Roma? Vai mēs atkal nedzīvojam tās dzīvi? Un ko mēs redzam tieši sev priekšā? Citu vispārēju koncilu, pasaulplašu savienību! Evaņģēlisku aliansi un visu aptverošu ticības apliecību!" (5) Kad tas būs sasniegts, tad no centieniem nodrošināt pilnīgu vienveidību ar spēka palīdzību mūs šķirs vairs tikai viens solis.
Kad Savienoto Valstu valdošās baznīcas, apvienojoties tādos mācības punktos, kas tām kopēji, ietekmēs valsti uzspiest viņu doktrīnas un atbalstīt viņu iestādījumus, tad protestantiskā Amerika būs izveidojusi tēlu Romas hierarhijai, kam neizbēgami sekos civilu sodu piespriešana citādi domājošiem ļaudīm.
Zvērs ar diviem ragiem "dara, ka visiem, maziem un lieliem, bagātiem un nabagiem, svabadiem un kalpiem, zīme top dota pie viņu labās rokas vai pie viņu pieres, un ka neviens nevar ne pirkt, ne pārdot, kā vien tas, kam tā zīme ir, zvēra vārds un viņa vārda skaitlis". (Atkl. 13:16,17, Glika tulk.) Trešā eņģeļa brīdinājumā teikts: "Ja kas pielūdz zvēru un viņa tēlu, un pieņem zīmi pie savas pieres un pie savas rokas, tas arīdzen dzers no Dieva dusmības vīna." Šajā vēstī minētais "zvērs", kura pielūgšanu uzspiež divragainais zvērs, ir Atklāsmes grāmatas 13. nodaļas pirmais vai pardelim līdzīgais zvērs – pāvestība. "Zvēra tēls" simbolizē atkritušā protestantisma formu, kas būs attīstījusies, kad protestantiskās baznīcas savu dogmu uzspiešanai meklēs civilās varas palīdzību. Vēl tikai jānoskaidro, kas ir "zvēra zīme".
Pēc brīdinājuma izteikšanas par zvēra un viņa tēla pielūgšanu pravietojums vēstī: "Še ir tie, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību." Tā kā tie, kas ievēro Dieva baušļus, tādā veidā ir rādīti pretstatā pārējiem, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem viņa zīmi, tad jāsecina, ka Dieva baušļu turēšana, no vienas puses, (446) un to pārkāpšana, no otras puses, izveidos atšķirību starp Dieva pielūdzējiem un zvēra pielūdzējiem.
Zvēra un arī viņa tēla īpaši raksturīga iezīme ir Dieva baušļu pārkāpšana. Daniēls par mazo ragu – pāvestību – saka: "Tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību." (Dan. 7:25) Un Pāvils to pašu varu ir nosaucis par "grēka cilvēku", kas paaugstināsies pār Dievu. Te viens pravietojums papildina otru. Vienīgi grozot Dieva bauslību, pāvestība varēja paaugstināties pār Dievu, bet, kas apzinīgi ievēro šos sagrozītos likumus, tas augstāko godu parāda varai, kura sagrozījumu izdarījusi. Tādēļ rīcība, kas pauž paklausību pāvestības iestādījumiem, ir zīme, kas apliecina uzticību pāvestam, bet ne Dievam.
Pāvestība ir mēģinājusi grozīt Dieva bauslību. Otrais bauslis, kas aizliedz pielūgt tēlus, no bauslības tika izmests, un ceturtais bauslis tā pārmainīts, it kā septītās dienas Sabata ievērošanas vietā būtu apstiprināta nedēļas pirmās dienas svētīšana. Turklāt katoļi izvirza uzskatu, ka otrais bauslis izlaists tāpēc, ka tas esot bijis lieks, jo tā saturs jau ietverts pirmajā, un viņi bauslību izsakot tieši tā, kā Dievs vēloties, lai to saprastu. Tas nevar būt pravieša paredzētais pārgrozījums. Runa ir par tīšu, iepriekš nodomātu grozījumu: "Tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību." Šo pravietojumu precīzi piepilda izmaiņas ceturtajā bauslī. Jo vienīgā autoritāte, uz ko balstās sagrozījums, ir baznīca. Tā pāvesta vara atklāti paaugstinās pāri Dievam.
Kamēr Dieva pielūdzēji īpaši atšķirsies ar cieņu pret ceturto bausli, – jo tas ir Kunga radošā spēka zīme un liecība, ka Viņam ir tiesības saņemt no cilvēka bijību un godu, zvēra pielūdzēji iezīmēsies ar pūlēm noārdīt Radītāja pieminekli un celt godā Romas iestādījumu. (447) Tieši svētdienas dēļ pāvestība vispirms izvirzīja savas augstprātīgās prasības, un, lai piespiestu ievērot svētdienu kā "Kunga dienu", tā pirmo reizi griezās pēc palīdzības pie valsts varas. Bet, runājot par Kunga dienu, Bībele norāda uz nedēļas septīto un nevis uz pirmo dienu. Kristus sacīja: "Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār Sabatu." (Marka 2:28) Ceturtais bauslis deklarē: "Septītā diena ir Kunga Sabats." Un ar pravieša Jesajas muti Kungs to nosauc: "Mana svētā diena." (Jes. 58:13)
Tik bieži izvirzīto apgalvojumu, ka Kristus pārmainījis Sabatu, atspēko Viņa paša vārdi. Kalna svētrunā Jēzus sacīja: "Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: Iekams debess un zeme zudīs, nezudīs neviena, ne vismazākā, rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekams viss notiek. Tāpēc, ja kas atmet kādu no šiem vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis, tas būs vismazākais Debesu valstībā; bet, ja kas dara un māca, tas būs liels Debesu valstībā." (Mat. 5:17-19)
Protestanti vispārīgi atzīst patiesību, ka Raksti nesniedz nekādus pierādījumus Sabata izmaiņai. To skaidri formulē Amerikas traktātu sabiedrības un Amerikas svētdienas skolas savienības izdevumi. Viens no šiem darbiem atzīst "Jaunās Derības pilnīgu klusēšanu, cik tālu tas attiecas uz jebkādu skaidri izteiktu pavēli par Sabatu (tas ir, svētdienu, pirmo nedēļas dienu) vai noteiktiem likumiem attiecībā uz tās ievērošanu". (6)
Cits saka: "Līdz Kristus nāvei attiecībā uz šo dienu nebija izdarīta nekāda pārmaiņa," (7) un, "cik tālu sniedzas rakstiskie ziņojumi, viņi (apustuļi) (..) nav devuši nekādu noteiktu pavēli par septītās dienas Sabata atcelšanu un tā ievērošanu nedēļas pirmajā dienā". (8)
Romas katoļi atzīst, ka Sabata maiņu izdarījusi viņu baznīca, un vēl paziņo, ka protestanti, ievērojot svētdienu, atzīst tās varu. (448) "Kristīgās reliģijas katoļu katehisms", atbildot uz jautājumu, kura diena jāsvētī, paklausot ceturtajam bauslim, saka: "Vecajos likumos iesvētītā diena bija sestdiena, bet baznīca, Jēzus Kristus pamācīta un Dieva Gara vadīta, sestdienu ir aizstājusi ar svētdienu, tāpēc tagad mēs svētām pirmo, nevis septīto dienu. Tādā nozīmē "Kunga diena" tagad ir svētdiena."
"Tieši Sabata pārcelšanu uz svētdienu" pāvestību atbalstošie rakstnieki izceļ kā katoļu baznīcas autoritātes zīmi, "kam piekrīt arī protestanti (..) jo, ievērojot svētdienu, tie atzīst baznīcas varu iecelt svētkus un pavēlēt tos turēt, padarot to neievērošanu par grēku". (9) Kas gan tad ir Sabata pārgrozīšana, ja ne simbols un zīme Romas baznīcas autoritātei – "zvēra zīme"?
Romas baznīca nav atteikusies no savām pārākuma pretenzijām, un, ja pasaule un protestantu baznīcas, atmetot Bībeles Sabatu, pieņem katoļu iecelto Sabatu, tad tās šo augstprātīgo prasību līdz ar to apliecina par pareizu. Šo izmaiņu protestanti var aizstāvēt ar tradīciju un baznīcas tēvu autoritāti, bet, tā rīkojoties, viņi ignorē galveno principu, kas tos atšķīra no Romas, ka "Bībele un tikai Bībele ir protestantu ticības pamats". Pāvestības piekritējiem nav grūti saskatīt, ka viņi paši sevi piekrāpj, aizverot acis pret šiem faktiem. Svētdienas uzspiešanas kustībai gūstot arvien lielākus panākumus, katoļi var priecāties, juzdamies droši, ka galu galā tā visu protestantisko pasauli beidzot aizvedīs zem Romas karoga.
Pāvestības piekritēji atklāti paziņo, ka "ar svētdienas ievērošanu protestanti, sev pašiem par sliktu, parāda godu (katoļu) baznīcas autoritātei". (10) Un, ja protestantu baznīcas uzspiež svētdienas ievērošanu, tad tas nozīmē, ka tās spiež pielūgt pāvestību, tas ir zvēru. (449) Tie, kas, izprotot ceturtā baušļa prasības, tomēr patiesā Sabata vietā izvēlas ievērot viltoto, ar to parāda godu varai, kas vienīgā pavēlējusi to darīt. Bet, uzspiežot reliģisku pienākumu ar laicīgas varas palīdzību, baznīcas izveido zvēra tēlu, tātad svētdienas ievērošanas uzspiešana Savienotajās Valstīs būs zvēra un viņa tēla pielūgšanas uzspiešana.
Tomēr iepriekšējo paaudžu kristieši ievēroja svētdienu, domādami, ka viņi tur Bībeles Sabatu, un arī vēl tagad katrā draudzē, ietverot Romas katoļu baznīcu, atrodas patiesi kristieši, kas godīgi tic, ka svētdiena ir dievišķi ieceltais Sabats. Dievs atzīst šo cilvēku nolūku patiesīgumu un godīgumu Viņa priekšā. Bet, kad svētdienas ievērošanu uzspiedīs ar likumu un pasaule būs saņēmusi gaismu par pienākumu pret patieso Sabatu, tad ikviens, kas pārkāps Dieva pavēli, lai paklausītu priekšrakstam, kam nav augstākas autoritātes par Romu, ar to pāvestību godās vairāk kā Dievu. Tāds cilvēks pagodinās Romu un varu, kas uzspiež šo Romas pieņemto tradīciju. Viņš pielūgs zvēru un tā tēlu. Ja cilvēki tad atmetīs iestādījumu, ko Dievs ir pasludinājis par savas autoritātes zīmi, tā vietā pagodinot to, ko Roma izraudzījusi par sava pārākuma apliecinājumu, tad viņi līdz ar to pieņems zīmi, kas atklās uzticību Romai, – viņi pieņems "zvēra zīmi". Tomēr šī zīme tiks pieņemta tikai tad, kad dotais jautājums ļaudīm būs pilnīgi skaidrs, kad tiem vajadzēs izvēlēties paklausīt Dieva baušļiem vai cilvēku pavēlēm, tikai tad tie, kas turpinās pārkāpt Dieva likumus, būs pieņēmuši "zvēra zīmi".
Trešā eņģeļa vēstī ir ietverti visšausmīgākie draudi, kādi jebkad vērsti pret mirstīgajiem. Tam tiešām jābūt briesmīgam grēkam, kas pār vainīgo galvām izsauc Dieva dusmas bez jebkāda žēlastības piejaukuma. Bet attiecībā uz šo svarīgo jautājumu cilvēki netiks atstāti nezināšanā. Pirms nāks Dieva sodības, pasaule tiks brīdināta no šī grēka, lai visi zinātu, kāpēc viņiem jācieš, un tiem būtu sniegta iespēja izbēgt sodībai. Pravietojums ziņo, ka pirmajam eņģelim sava vēsts jāsludina "visām tautām un ciltīm, un valodām, un ļaudīm". Trešā eņģeļa brīdinājums, kas ir daļa no tās pašas triju eņģeļu vēsts, jāpasludina ne mazāk plaši. Pravietojumā tas simboliski attēlots ar debesu vidū lidojošu eņģeli, kas, saucot stiprā balsī, pievērš visas pasaules uzmanību.
(450) Cīņas iznākumā visa kristīgā pasaule būs sadalījusies divās lielās šķirās, – cilvēkos, kas tur Dieva baušļus un Jēzus ticību, un cilvēkos, kas pielūdz zvēru un viņa tēlu un pieņem zvēra zīmi. Lai gan baznīca un valsts apvienos visus spēkus, mēģinot piespiest, lai "visi lielie un mazie, bagātie un nabagie, brīvie un vergi" (Atkl. 13:16) pieņem "zvēra zīmi", tomēr Dieva ļaudis to nepieņems. Pravietis uz Patmas salas skatīja tos, "kas bija guvuši uzvaru pār zvēru un viņa tēlu, un viņa zīmi, un viņa vārda skaitli", stāvam "pie kristāla jūras ar Dieva koklēm rokās" un dziedam Mozus un Jēra dziesmu. (Atkl. 15:2,3, Glika tulk.)