[355] Pravietojumā par pirmā eņģeļa vēsti Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā līdz ar Kristus drīzās atnākšanas pasludināšanu ir paredzēta arī liela reliģiska atmoda. Eņģelis redzams lidojam "debesu vidū; tam bija mūžīgs evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām." "Stiprā balsī" viņš sludina vēsti: "Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda; pielūdziet To, kas radījis debesis un zemi, jūru un ūdens avotus." (Atkl. 14:6,7)
Visai nozīmīgs ir fakts, ka šī brīdinājuma vēstnesis ir eņģelis. Dievišķai gudrībai ir paticis ar Debesu sūtņa skaidrību, godību un varenību attēlot šai vēstij veicamā darba diženumu, kā arī tai līdzejošo spēku un godību. Un eņģeļa lidojums "debesu vidū", "stiprā balsī" izteiktais brīdinājums un tā pasludināšana visiem, "kas dzīvo virs zemes", – "visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām", – stāsta par šīs kustības izplatīšanās ātrumu un pasaulplašo apjomu.
Vēsts pati izlej gaismu attiecībā uz laiku, kad šī kustība norisināsies. Tiek ziņots, ka tā ir daļa no "mūžīgā Evaņģēlija" un tā pasludina tiesas iesākšanos. (356) Pestīšanas vēsts ir nesta visos laikmetos, bet šī vēsts ir daļa no Evaņģēlija, ko var sludināt tikai pēdējās dienās, jo vienīgi tad patiesi var teikt, ka "ir atnākusi Viņa tiesas stunda". Pravietojumi rāda notikumu secību, kas sniedzas līdz tiesas laika sākumam. Sevišķi tas sakāms par Daniēla grāmatu. Bet to pravietojuma daļu, kas attiecas uz pēdējām dienām, Daniēlam pavēlēja apslēpt un aizzīmogot "līdz gala laikam". Tikai tad, kad šis laiks bija pienācis, varēja pasludināt tiesas vēsti, pamatojoties uz agrāk piepildītajiem pravietojumiem. Jo gala laikā "daudzi meklēs tikuši un atzīšana vairosies". (Dan.12:4)
Apustulis Pāvils brīdināja draudzi negaidīt Kristus nākšanu viņu dienās. "(..) jo papriekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam (..)." (2. Tes. 2:3) Sava Kunga otro adventi ticīgie drīkstēja gaidīt tikai pēc lielās atkrišanas un pēc ilgā "grēka cilvēka" valdīšanas laika. "Grēka cilvēks", kas nosaukts arī "netaisnības noslēpums", "pazušanas dēls" un "netaisnais", attēlo pāvestību, kurai, kā pravietojumā iepriekš teikts, vajadzēja palikt pie varas 1260 gadus. Šis laiks beidzās 1798. gadā. Pirms šī laika Kristus nākšana nebija iespējama. Pāvils ar savu brīdinājumu aptver visu kristīgo laikmetu līdz 1798. gadam. Vēsts par Kristus otro nākšanu jāsludina pēc šī laika.
Pagājušajos gadsimtos tāda vēsts nekad netika sludināta. Pāvils, kā redzējām, to nesludināja, viņš saviem brāļiem norādīja, ka Kunga atnākšana tad vēl atradās tālā nākotnē. To nesludināja arī reformatori. Mārtiņš Luters atzina, ka tiesas laiks gaidāms apmēram trīs simti gadus pēc viņa dienām. Bet kopš 1798. gada Daniēla grāmata ir atzīmogota, atzīšana par pravietojumiem ir vairojusies, un daudzi pasludinājuši svinīgo vēsti par tiesas tuvumu.
(357) Tāpat kā lielā Reformācija 16. gadsimtā, arī Adventes kustība vienlaicīgi parādījās kristīgās pasaules dažādās zemēs. Kā Eiropā, tā Amerikā ticības un lūgšanu vīri tika ierosināti pētīt pravietojumus, un, iedziļinoties inspirētajos pierakstos, tie atrada pārliecinošus pierādījumus, ka visu lietu gals ir tuvu. Dažādās zemēs radās atsevišķas kristiešu grupas, kas vienīgi no Rakstiem ieguva pārliecību, ka Pestītāja atnākšana ir tuvu.
1821. gadā, trīs gadus pēc tam, kad Millers bija sapratis pravietojumus, kas norādīja uz tiesas laiku, Kunga drīzo atnākšanu sāka sludināt Džozefs Vulfs – visas "pasaules misionārs". Vulfs piedzima Vācijā ebreju ģimenē. Viņa tēvs bija jūdu rabīns. Jau ļoti agri viņš pārliecinājās par kristīgās reliģijas patiesīgumu. Rosīgais, meklējošais prāts tam lika uzmanīgi ieklausīties tēva mājās notiekošajās sarunās, dievbijīgiem jūdiem ik dienas sapulcējoties, lai dalītos pārdomās par savas tautas cerībām un ilgām, par nākošā Mesijas godību un Izraēla valsts atjaunošanu. Kādā dienā, dzirdot pieminam Jēzu no Nācaretes, zēns jautāja, kas Viņš tāds bijis. "Kāds ļoti apdāvināts jūds," skanēja atbilde, "bet, tā kā Viņš sevi nosauca par Mesiju, tad jūdu tiesa Viņu notiesāja uz nāvi." "Bet kāpēc tā," atkal iebilda jautātājs, "Jeruzāleme ir izpostīta un mēs atrodamies gūstā?" "Ak vai, ak vai!" atbildēja tēvs, "tikai tādēļ, ka jūdi nonāvēja praviešus." Bērns tūlīt tika pamodināts domāt: "Varbūt arī Jēzus bija pravietis, un jūdi Viņu nevainīgu nogalināja." (1) Un šī izjūta bija tik ļoti spēcīga, ka, lai gan tam bija aizliegts iet kristīgās baznīcās, viņš tomēr uzturējās pie durvīm ārpusē, mēģinādams saklausīt tur sludināto vēsti.
Kad viņš, būdams tikai septiņus gadus vecs zēns, lielījās kāda gados vecāka kristīga kaimiņa priekšā, ka Izraēlu gaida uzvaras līksmība nākotnē, vecais vīrs laipni sacīja: "Mīļo zēn, es gribu tev pateikt, kurš bija īstais Mesija: Jēzus no Nācaretes (..), ko tavi senči piesita krustā, tāpat kā senatnē nomocīja citus praviešus. (358) Ej mājās un izlasi Jesajas 53. nodaļu, un tu pārliecināsies, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls." (2) Šo pārliecību viņš ieguva uzreiz. Aizgājis mājās, tas lasīja Rakstus, brīnīdamies, cik pilnīgi tie piepildījušies Jēzū no Nācaretes. Vai tiešām kristieša vārdi bija vistīrākā patiesība? Zēns lūdza tēvu noskaidrot šo pravietojumu, bet sastapa tik drūmu un atbaidošu klusēšanu, ka vairs nekad neuzdrošinājās par to jautāt. Tomēr tas tikai palielināja viņa ilgas vēl labāk iepazīties ar kristīgo reliģiju.
Zināšanas, pēc kurām viņš tiecās, tika rūpīgi slēptas šīs jūdu ģimenes lokā, tādēļ, būdams tikai vienpadsmit gadus vecs, tas atstāja sava tēva namu un aizgāja pasaulē, lai iegūtu izglītību, izvēlētos sev reliģiju un dzīves darbu. Mājvietu viņš atrada pie radiem, bet tikai uz laiku, jo arī no turienes to kā atkritēju drīz vien padzina, un viņam pilnīgi vienam un bez iztikas līdzekļiem nācās iet savu ceļu starp svešiem ļaudīm. Tā viņš gāja no vietas uz vietu, tajā pašā laikā čakli mācoties un nepieciešamo naudu nopelnot ar ebreju valodas stundu pasniegšanu. Kāda katoļu skolotāja iespaidā viņš pieņēma Romas ticību un plānoja kļūt par misionāru savai tautai. Nedaudz gadus vēlāk, tiecoties uz šo mērķi, tas devās turpināt studijas Propagandas koledžā Romā. Šeit zēna ieradums patstāvīgi domāt un vaļsirdīgi izteikt savus spriedumus drīz vien tam sagādāja ķecera slavu. Viņš atklāti uzbruka baznīcas ļaunprātīgajiem sagrozījumiem un aicināja visus atzīt reformas nepieciešamību. Lai gan sākumā viņš baudīja katoļu prelātu sevišķu labvēlību, pēc kāda laika tam tomēr Romu vajadzēja atstāt. Baznīcas uzraudzībā tas gāja no vietas uz vietu, līdz kļuva skaidrs, ka viņu nekad neizdosies pakļaut katolisma jūgam. Beidzot to atzina par nelabojamu un atbrīvoja no visiem pienākumiem. Tad viņš devās ceļā uz Angliju un, pieņēmis protestantu ticību, savienojās ar anglikāņu baznīcu. Pēc divu gadu studijām viņš 1821. gadā uzsāka savu misiju.
(359) Pieņemot lielo patiesību par Kristus pirmo nākšanu kā sāpju un bēdu Vīram, Vulfs redzēja, ka pravietojumi tikpat skaidri runā arī par Viņa otro nākšanu spēkā un godībā. Un, vēlēdamies vadīt savu tautu pie Jēzus no Nācaretes kā pie apsolītā Glābēja, uzsverot, ka pirmo reizi Viņš nāca pazemībā kā upuris par cilvēku grēkiem, Vulfs tajā pašā laikā norādīja uz Kristus otro nākšanu, kad Jēzus parādīsies kā Ķēniņš un Atbrīvotājs.
"Jēzus no Nācaretes," viņš sacīja, "patiesais Mesija, kura rokas un kājas tika caururbtas, kurš kā jērs tika vests uz kaušanu, kurš bija Sāpju Vīrs un labi pazina ciešanas, kurš pirmo reizi atnāca tad, kad scepteris no jūda un valdības zizlis no viņa kājām bija atņemts, nāks otru reizi debesu padebešos ar erceņģeļa bazūni" (3) un stāvēs uz Eļļas kalna, un Jēzum tiks dota visa valdība pār visu radību, ko kādreiz uzticēja Ādamam, bet ko tas pazaudēja. (1. Moz. 1:26; 3:17) Viņš būs Ķēniņš pār visu zemi. Radībā izbeigsies nopūtas un žēlabas un atskanēs slavas un pateicības dziesmas (..). Kad Jēzus nāks sava tēva godībā ar svētiem eņģeļiem (..), tad vispirms uzcelsies ticīgie mirušie. (1. Tes. 4:16; 1. Kor.15:23) Tas ir notikums, ko mēs, kristieši, saucam par pirmo augšāmcelšanos. Tad dzīvnieku valsts mainīs savu raksturu (Jes. 11:6-9) un tiks pakļauta Jēzum. (Ps.8.) Valdīs vispārējs miers. (4) "Kungs atkal uzlūkos zemi un sacīs: "Redzi, viss ir ļoti labs." (5)
Vulfs ticēja, ka Kunga atnākšana ir ļoti tuvu, jo viņa pravietisko laiku izskaidrojumi tikai par nedaudz gadiem atšķīrās no tā laika, kad Millers gaidīja lielā notikuma piepildīšanos. "Tiem, kas cilvēkus centās pārliecināt, ka par Kristus atnākšanas tuvumu nekas nav jāzina, kas savu apgalvojumu balstīja uz tekstu, ka "dienu un stundu neviens nezina", Vulfs atbildēja: "Vai mūsu Kungs ir sacījis, ka dienai un stundai nekad nevajadzētu kļūt zināmai? (360) Vai Viņš mums nav devis laika zīmes, lai mēs vismaz varētu noprast Viņa atnākšanas tuvošanos, kā vīģes koka lapām plaukstot zinām, ka vasara ir tuvu? (Mat. 24:32) Vai mēs šo laiku nekad neuzzināsim, ja Viņš pats mūs pamudina ne tikai lasīt pravieti Daniēlu, bet arī to saprast? Un Daniēls jau tieši saka, ka šiem vārdiem jāpaliek apslēptiem līdz laika galam, kas bija iesācies jau viņa dienās, un ka tad "daudzi meklēs tikuši, un atzīšana vairosies" (tas ir par šo laiku). (Dan.12:4) Turklāt mūsu Kungs ar to negribēja sacīt, ka laika tuvošanās nebūs zināma, bet ka precīzo "dienu un stundu neviens nezina". Viņš apliecina, ka to pietiekoši labi varēs saprast no laika zīmēm, kas mūs pamudinās sagatavoties uz Viņa atnākšanu līdzīgi Noam, kurš būvēja šķirstu." (6)
Par Rakstu populāro izskaidrošanas vai sagrozīšanas sistēmu Vulfs rakstīja: "Lielākā kristīgās draudzes daļa ir atkāpusies no skaidrās Rakstu izpratnes un pievērsusies budistu maldīgajām mācībām, kas uzskata, ka cilvēces laime nākotnē sastāvēs no kaut kādas lidināšanās gaisā, un pieņem, ka, lasot vārdu "jūdi", ir jāsaprot "pagāni", un, kad lasām "Jeruzāleme", tad jāsaprot "draudze"; ja ir sacīts "zeme", tad tas nozīmē "debesis", un jēdziens "Kunga nākšana" patiesībā ir misionāru biedrību veidošanās, bet kāpšana Kunga nama kalnā attēlojot lielu metodistu klases sapulci." (7)