[343] No laikmeta laikmetā katrā lielā reformācijā vai reliģiskā kustībā Dieva darbs virs zemes ir pārsteidzoši līdzīgs. Kunga rīcību ar cilvēkiem pastāvīgi nosaka vieni un tie paši principi. Svarīgām tagadnes kustībām saskatāmas paralēles pagātnē, un draudzes piedzīvojumi iepriekšējos laikmetos slēpj sevī ļoti vērtīgas mācības mūsu laikam.
Neviena patiesība Bībelē nav uzsvērta skaidrāk par to, ka Dievs visās lielajās pestīšanas darbu uz priekšu virzošajās kustībās savus kalpus virs zemes vada ar Svēto Garu. Cilvēki Dieva rokās ir kā darbarīki, kurus Viņš izlieto savu labvēlības un žēlastības nodomu piepildīšanai. Katram darāma sava daļa; katram ir piešķirts zināms gaismas mērs, kas atbilst viņa laika vajadzībām un ir pietiekošs, lai darītu to spējīgu veikt Dieva uzticēto uzdevumu. Bet neviens cilvēks, lai arī cik ļoti Debesis viņu godātu, nekad nav pilnībā aptvēris lielo atpestīšanas plānu, ne arī detalizēti izpratis dievišķo nodomu katrā attiecīgā laika periodā. Cilvēkiem nav iespējams pilnībā saprast, ko Dievs vēlas sasniegt ar tiem uzticēto darbu. Dieva Vārda sludinātās vēsts iespaidu tie aptver tikai daļēji.
"Vai tad tu vari saprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visvarenā pilnībai?" (Īj.11:7) "Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi," saka Kungs. (344) "Par cik augstākas Debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām." (Jes. 55:8,9) "Es esmu Dievs, un nav neviena kā Es, kas no iesākuma galu dara zināmu un no sen laikiem to, kas vēl nav noticis." (Jes. 46:9,10, Glika tulk.)
Pat pravieši, kas bija apveltīti ar sevišķu Gara apgaismojumu, pilnīgi neaptvēra viņiem uzticēto atklāsmju nozīmi. Izpratnei vajadzēja nākt pamazām no laikmeta laikmetā, atkarībā no tā, cik lielā mērā Dieva ļaudīm būs nepieciešamas tur ietvertās pamācības.
Pēteris, rakstot par to cilvēku glābšanu, kurus apgaismojis Evaņģēlijs, saka: "Pēc šīs pestīšanas rūpīgi vaicājuši un meklējuši pravieši, kas par to jums novēlēto žēlastību papriekš sludinājuši, izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja, papriekš apliecinādams Kristus ciešanas un godību pēc tam. Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." (1. Pēt. 1:10-12, Glika tulk.)
Lai gan praviešiem netika dota pilnīga izpratne par to, kas viņiem bija atklāts, tomēr tie dedzīgi centās iegūt visu gaismu, kādu Dievs atrada par labu viņiem sniegt. "Tie rūpīgi vaicājuši un meklējuši," "izmeklēdami, kuru un kādu laiku Kristus Gars, kas tajos bija, zīmēja". Ak, kāda mācība Dieva ļaudīm kristīgajā laikmetā, kuru labā šie pravietojumi tika doti agrāk uzticīgajiem kalpiem! "Tiem ir parādīts, ka tie nav kalpojuši sev pašiem, bet jums." Uzlūkojiet šos svētos Dieva vīrus, cik rūpīgi tie "vaicājuši un meklējuši", kā izprast atklāsmes, kas viņiem bija dotas vēl nedzimušām paaudzēm! Salīdziniet viņu svēto dedzību ar vienaldzīgo bezrūpību, kā pret šo Debesu dāvanu izturējās tie, kas baudīja vēlāko laikmetu priekšrocības! Kāds pārmetums ērtības un pasauli mīlošajai sabiedrībai, kas apmierinās ar paskaidrojumu, ka pravietojumi neesot saprotami!
(345) Kaut gan cilvēku ierobežotais prāts nav pietiekams, lai spētu iedziļināties bezgalīgā Dieva nodomos vai pilnīgi saprast Viņa mērķus, tomēr iemesls, kāpēc Dieva vēstis aptver tik neskaidri, bieži ir kāda kļūda vai nolaidība no cilvēku puses. Ne reti ļaužu un pat Dieva kalpu prātu tik lielā mērā apžilbina cilvēciskie uzskati, cilvēku tradīcijas un cilvēku mācības, ka tie tikai daļēji spēj aptvert augstās domas, ko Dievs atklājis savā Vārdā. Tāds bija Kristus mācekļu piedzīvojums pat tad, kad Kristus dzīvoja kopā ar viņiem. Šo vīru prātu piepildīja vispārpieņemtais uzskats par Mesiju kā laicīgu valdnieku, kurš Izraēlu pacels uz pasaules impērijas troņa, un tādēļ tie nespēja saprast, ko nozīmē Jēzus vārdi attiecībā uz Viņa ciešanām un nāvi nākotnē.
Kristus pats tos bija izsūtījis ar vēsti: "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju." (Marka 1:15) Šī vēsts pamatojās uz Daniēla 9. nodaļas pravietojumu. Eņģelis bija paskaidrojis, ka sešdesmit deviņas nedēļas sniegsies līdz "svaidītam valdniekam", un ar lielām cerībām un priecīgām gaidām mācekļi raudzījās nākotnē, kad Jeruzālemē nodibinās Mesijas valsti, kas pārvaldīs visu zemi.
Viņi sludināja vēsti, ko Kristus tiem bija uzticējis, lai gan paši pārprata tās nozīmi. Neskatoties uz to, ka viņu sludināšana balstījās uz Dan. 9:25, tie neievēroja tās pašas nodaļas nākamajā pantā sacīto, ka Mesija "tiks izdeldēts". No pat dzimšanas viņu sirdis bija pieķērušās gaidāmajai pasaules impērijas godībai, un šī doma aizmigloja saprašanu kā pret pravietojumā izteiktajiem tālākajiem norādījumiem, tā arī pret Kristus vārdiem.
Viņi izpildīja savu pienākumu, sniedzot jūdu tautai žēlastības aicinājumu, un pēc tam, tieši tajā laikā, kad tie cerēja savu Kungu ieraudzīt uzkāpjam Dāvida tronī, tiem bija jāpiedzīvo Jēzus ciešanas, kad Viņu sagrābj kā ļaundari, šausta ar pātagām, apsmej, notiesā un paaugstina pie krusta Golgātā. (346) Kāds izmisums un kādas sāpes plosīja šo mācekļu sirdis dienās, kurās viņu Kungs gulēja kapā!
Kristus bija atnācis pravietojumā norādītajā laikā un veidā. Katrā Viņa kalpošanas sīkumā bija piepildījusies Rakstu liecība. Viņš sludināja glābšanas vēsti, un Viņa "darbi bija vareni". Klausītāju sirdis juta, ka vēsts nāk no Debesīm. Vārds un Dieva Gars apliecināja Viņa Dēla dievišķo sūtību.
Mācekļi vēl arvien nemainīgā mīlestībā pieķērās savam Meistaram. Tomēr viņu domas aizklāja nedrošība un šaubas. Savās sāpēs viņi neatcerējās Kristus vārdus, kas norādīja uz ciešanām un nāvi. Ja Jēzus no Nācaretes ir bijis īstais Mesija, kāpēc tad tagad tādas bēdas un vilšanās? Tas bija jautājums, kas mocīja viņu dvēseles, kamēr Pestītājs pēc savas nāves gulēja kapā tajās bezcerīgajās Sabata stundās līdz augšāmcelšanās rītam.
Lai gan pār šiem Jēzus sekotājiem sabiezēja tumša bēdu nakts, tomēr tie nebija atstāti. Pravietis saka: "Ja arī es mītu tumsā, tad tomēr Kungs ir mana gaisma! (..) Viņš mani izvedīs gaismā, tā ka es ar prieku skatīšu Viņa taisnību." (Mihas 7:8,9) "Tad arī tumsība tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma." (Ps. 139:12) Dievs ir sacījis: "Dievbijīgiem Viņš tumsībā uzaust kā gaisma." (Ps. 112:4) "Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa takām, kas tiem bija svešas, Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu es darīšu un no tā neatkāpšos." (Jes. 42:16)
Mācekļu sludināšana Kunga vārdā bija pareiza katrā sīkumā, un notikumi, uz kuriem tā norādīja, piepildījās noteiktajā laikā. "Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi," tā skanēja viņu vēsts. (347) Paejot laikam – Daniēla 9. nodaļas sešdesmit deviņām nedēļām –, kurām vajadzēja sniegties līdz Mesijam, "Svaidītais" – Kristus, pēc kristībām Jordānā, saņēma Gara svaidījumu. Un "Dieva valstība", kuru viņi bija pasludinājuši esam tuvu, tika uzcelta līdz ar Kristus nāvi. Šī valstība nebija pasaulīga impērija, kā tie kādreiz bija mācīti ticēt. Tā arī nebija nākošā mūžīgā valsts, ko uzcels, kad "valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apakš debesīm nodos Visaugstā svēto tautai", to neiznīcīgo valstību, kurā "visas varas tai kalpos un būs padotas". (Dan. 7:27) Izteiciens "Dieva valstība" Bībelē lietots kā žēlastības, tā godības valsts apzīmēšanai. Par žēlastības valsti runā Pāvils Vēstulē ebrejiem. Norādījis uz līdzjūtīgo Vidutāju Kristu, kas iežēlojas "par mūsu vājībām", apustulis saka: "Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību (..)." (Ebr. 4:16) Žēlastības tronis attēlo žēlastības valsti, jo troņa pastāvēšana netieši norāda uz valsts esamību. Daudzās savās līdzībās Kristus lieto izteicienu "debesu valsts", kas nozīmē dievišķas žēlastības darbu cilvēku sirdīs.
Tāpat arī godības tronis simbolizē godības valsti, un par šo valsti pasaules Glābējs ir teicis: "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā." (Mat. 25:31,32) Šī valsts vēl pieder nākotnei. Tā netiks uzcelta pirms Kristus otrās atnākšanas.
Žēlastības valsti nodibināja tūlīt pēc cilvēka krišanas, kad tika radīts plāns vainīgās cilvēces glābšanai. Jau tad pastāvēja dievišķais nodoms un apsolījumi, un cilvēki ticībā varēja kļūt par tās pavalstniekiem. (348) Tomēr faktiski līdz Kristus nāvei tā vēl nebija apstiprināta. Pat jau iesācis savu kalpošanas darbu virs zemes, Pestītājs, cilvēku stūrgalvības un nepateicības nogurdināts, varēja atkāpties un neupurēt sevi Golgātā. Ģetzemanē ciešanu biķeris drebēja Viņa rokā. Arī tad Viņš vēl varēja noslaucīt no pieres asiņainos sviedrus un atstāt vainīgo cilvēci, lai tā aizietu bojā savos grēkos. Ja Viņš tā būtu rīkojies, tad kritušajiem cilvēkiem nebūtu nekādas glābšanās iespējas. Bet, kad Pestītājs nodeva savu dzīvību un ar pēdējiem elpas vilcieniem izsaucās: "Viss piepildīts!" – tad atpestīšanas plāna īstenošana jau bija nodrošināta. Grēcīgajam pārim Ēdenē dotais glābšanas apsolījums bija apstiprināts. Tad tika nodibināta žēlastības valsts, kas iepriekš pastāvēja tikai apsolījumā.
Tādā veidā Kristus nāve – tieši tas notikums, ko mācekļi uzskatīja par savu cerību beigām – patiesībā šo cerību nostiprināja uz mūžīgiem laikiem. Lai gan Kristus nāve tiem sagādāja briesmīgu vilšanos, tā tomēr bija vislielākais pierādījums par labu viņu ticībai. Notikums, kas viņus pildīja ar skumjām un bija par iemeslu izmisumam, atvēra cerību durvis katram Ādama bērnam un visu laikmetu uzticīgajiem ļaudīm nodrošināja nākošo dzīvi un mūžīgo laimi.
Bezgalīgās žēlastības nodomi piepildījās, pat mācekļiem pieviļoties. Lai gan dievišķā žēlastība un Tā spēks, kurš runāja, kā nekad neviens cilvēks nav runājis, bija mantojis viņu sirdis, tomēr šo vīru mīlestības skaidrajam zeltam bija piejaukti pasaulīga lepnuma un savtīgas godkāres elementi. Pat vēl augšistabā, kur tie bija sapulcējušies ēst Pasā jēru, šajā svinīgajā stundā, kad viņu Kungs jau iegāja Ģetzemanes ēnā, "ķilda cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot lielākais". (Lūk. 22:24) (349) Viņu iztēli bija pārņēmis tronis, kronis un godība, lai gan tieši priekšā atradās kauns un ciešanas dārzā, tiesas nams un Golgātas krusts. Tas bija miesīgās sirds lepnums un viņu alkas pēc laicīgā goda, kas tik neatlaidīgi lika pieķerties sava laika viltus mācībai un atstāt neievērotus Pestītāja vārdus, kas atklāja Viņa valsts patieso būtību un norādīja uz Kunga ciešanām un nāvi. Un šīs maldīšanās rezultātā nāca smagais pārbaudījums – nežēlīgais un tomēr vajadzīgais – , kas tika pieļauts viņu pašu labā. Lai gan mācekļi bija pārpratuši vēsts nozīmi un vīlušies savās cerībās, tomēr viņi sludināja Dieva sniegto brīdinājuma vēsti, un Kungs vēlējās atalgot viņu ticību un izcelt viņu paklausību. Tiem uzticēja darbu – nest visām tautām brīnišķo Evaņģēliju par augšāmcēlušos Kungu, bet, lai tie būtu sagatavoti šim uzdevumam, viņiem pieļāva šo šķietami rūgto piedzīvojumu.