Zobgaļi norādīja uz dabas norisēm – uz nemainīgo gadalaiku secību, uz zilajām debesīm, kas vēl nekad nebija devušas lietu, un nakts maigās rasas atspirdzinātajiem zaļajiem laukiem – un izsaucās: "Vai viņš nerunā līdzībās?" Taisnības sludinātāju viņi nievājoši nosauca par neprātīgu fanātiķi, bet paši vēl dedzīgāk turpināja nodoties izpriecām un vēl apņēmīgāk kā jebkad agrāk traucās uz priekšu pa saviem ļaunajiem ceļiem. Tomēr viņu neticība neaizkavēja pravietoto notikumu. Dievs ilgi pacieta ļaunumu, sniedzot pietiekoši daudz izdevību nožēlot grēkus un atgriezties, bet pār žēlastības atraidītājiem sodība nāca tieši noliktajā laikā.
Kristus paskaidroja, ka līdzīga neticība valdīs arī attiecībā uz Viņa otro atnākšanu. Kā Noas dienu ļaudis "nenāca pie saprašanas, iekams plūdi nāca un aizrāva visus, tāpat", runājot mūsu Pestītāja vārdiem, "būs arī Cilvēka Dēla atnākšana". (Mat. 24:39) Kad tie, kas saucas Dieva ļaudis, apvienosies ar pasauli, dzīvos tāpat kā pasaule un piebiedrosies aizliegtās izpriecās, kad pasaules greznība kļūs par draudzes greznību, kad skanēs kāzu zvani un visi daudzus gadus uz priekšu paredzēs vispārēju labklājību, tad pēkšņi, kā zibens no skaidrām debesīm, pienāks gals visām viņu spožajām izredzēm un maldīgajām cerībām.(339)
Kā Dievs sūtīja savu kalpu brīdināt pasauli par tuvajām plūdu briesmām, tā Viņš sūtīja izredzētus vēstnešus darīt zināmu pēdējās tiesas tuvumu. Un, kā Noas laikabiedri izsmēja taisnības sludinātāja pravietojumus, tā arī Millera dienās daudzi, pat tie, kas saucās Dieva ļaudis, smējās par šiem brīdinošajiem vārdiem.
Bet kāpēc gan mācība par Kristus otro nākšanu un tās sludināšana baznīcām bija tik nevēlama? Kamēr ļaunajiem Kunga diena nesīs bēdas un postu, taisnajiem tā sagādās prieku un cerību piepildījumu. Šī lielā patiesība visos laikmetos ir bijusi mierinājums un ieprieca Dievam uzticīgajiem ļaudīm; tad kāpēc gan tā tagad, tāpat kā pats Rakstu Autors, kristiešu vairākumam bija kļuvusi par "pieduršanās akmeni un piedauzīšanās klinti"? Vai tad tas nebija Kungs, kas mācekļiem apsolīja: "Kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es gribu atkal atnākt un jūs ņemt pie sevis"? (Jāņa 14:3) Tas taču bija līdzjūtīgais Pestītājs, kas, paredzot savu sekotāju vientulību un bēdas, pilnvaroja eņģeļus iepriecināt viņus ar apsolījumu, ka Viņš atkal nāks personīgi, tāpat kā bija uzņemts Debesīs. Kad mācekļi stāvēja, vērīgi skatoties augšup, lai vēl pēdējo reizi ieraudzītu atspīdumu no Tā, ko viņi mīlēja, klātesošo uzmanību saistīja vārdi: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap.d. 1:11) Eņģeļu vēsts no jauna aizdedzināja cerību. Mācekļi "atgriezās Jeruzālemē ar lielu prieku un bija allaž dievnamā, teica un slavēja Dievu". (Lūk. 24:52,53) Viņi nebūt nepriecājās par to, ka Jēzus tagad no tiem šķirts un ka viņiem vieniem jācīnās ar pārbaudījumiem un kārdināšanām pasaulē, bet līksmības pamatā bija eņģeļu apsolījums, ka Jēzus atkal atnāks.
Kristus atnākšanas sludināšanai šajā laikā vajadzēja būt tādai pašai lielu prieku radošai labai vēstij kā toreiz, kad eņģeļi to nesa Betlēmes ganiem. (340) Tie, kas tiešām mīl Pestītāju, vienmēr līksmi apsveiks uz Dieva Vārda pamata sludināto vēsti, ka Jēzus, kurā koncentrētas viņu cerības uz mūžīgo dzīvi, nāks atkal, ne lai tiktu apkaunots, nicināts un atmests kā savas pirmās atnākšanas laikā, bet spēkā un godībā glābt savus ļaudis. Turpretī tie, kas Pestītāju nemīl, nevēlas Viņa ierašanos, un nevar būt vēl pārliecinošāks pierādījums baznīcas atkrišanai no Dieva, kā uzbudinājums un naids, dzirdot šo Dieva sūtīto vēsti.
Kas pieņēma brīdinājumu par Kristus otro atnākšanu, tie atzina nepieciešamību nožēlot savus grēkus, atgriezties un pazemoties Dieva priekšā. Daudzi ilgi bija svārstījušies starp Kristu un pasauli, tagad tie saprata, ka pienācis laiks ieņemt noteiktu stāvokli. "Mūžības lietas viņiem kļuva par nepierastu realitāti. Debesis bija nonākušas tuvu, un tie sajutās vainīgi Dieva priekšā." (16) Kristieši atmodās jaunai garīgai dzīvei. Viņi saprata, ka laika palicis maz, un ka viss, kas viņiem darāms citu cilvēku labā, jādara ātri. Zemes lietas atkāpās, jo šķita, ka viņu priekšā atveras mūžība, un viss, kas attiecās uz dvēseles garīgo labklājību vai bojāeju, tagad aizēnoja ikvienu laicīgu mērķi. Pār tiem dusēja Dieva Gars, dodot spēku sirsnīgiem aicinājumiem brāļu labā, kā arī visiem grēciniekiem, lai tie sagatavotos uz Dieva dienu. Viņu ikdienas dzīves klusā liecība bija pastāvīgs pārmetums formālajiem un nesvētajiem draudzes locekļiem. Tie nevēlējās, ka tos traucētu izpriecu meklēšanas vai naudas pelnīšanas pasākumos, kā arī alkatīgajos centienos pēc laicīgā goda. Tāpēc radās naids un pretestība adventes vēstij un tās sludinātājiem.
Tā kā pravietisko laiku argumenti izrādījās nesatricināmi, pretinieki centās atņemt drosmi šo tematu pētīšanai, mācot, ka pravietojumi ir aizzīmogoti. Tā protestanti sekoja katoļu pēdās. (341) Romas baznīca ļaudīm nedeva Bībeli, bet protestantu baznīcas apgalvoja, ka vienu no svētā Vārda svarīgākajām daļām – tieši to daļu, kas sniedz mūsu laikam domātās sevišķās patiesības – nav iespējams saprast.
Sludinātāji un ļaudis paziņoja, ka Daniēla un Atklāsmes grāmatas pravietojumi esot neizprotami noslēpumi. Bet Kristus, runājot ar saviem mācekļiem par notikumiem, kuriem vajadzēja piepildīties viņu laikā, norādīja uz pravieša Daniēla vārdiem un sacīja: "Kas to lasa, tas lai to labi apdomā." (Mat. 24:15, Glika tulk.) Un apgalvojumam, ka Atklāsmes grāmata būtu neizprotams noslēpums, runā pretī jau pats šīs grāmatas nosaukums: "Jēzus Kristus atklāsme, ko Viņam devis Dievs, lai rādītu saviem kalpiem, kam jānotiek drīzumā (..). Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts, jo noliktais laiks ir tuvu." (Atkl. 1:1,2)
Pravietis saka: "Svētīgs tas, kas lasa," – bet, ja ir tādi, kas negrib lasīt, tiem nav svētības. "Un svētīgi tie, kas klausās," – tomēr, ja daži neko negrib dzirdēt par pravietojumiem, tad arī šai šķirai svētība nav paredzēta. "Un tur to, kas šeit rakstīts," – kur atsakās ņemt vērā brīdinājumus un pamācības, ko satur Atklāsmes grāmata, tur neviens nevar pretendēt uz apsolīto svētību. Visi, kas izsmej pravietiskos tematus un zobojas par tajos zīmīgi dotajiem simboliem, visi, kas atsakās reformēt savu dzīvi un sagatavoties Cilvēka Dēla nākšanai, paliks bez svētības.
Kā gan cilvēki var neievērot inspirācijas liecību un uzdrošināties mācīt, ka Atklāsmes grāmata ir tāds noslēpums, kas stāv ārpus cilvēka izpratnes robežām? Patiesībā tā ir atklāts noslēpums, atvērta grāmata. Atklāsmes grāmatas studijas pievērš prātu Daniēla pravietojumiem, un abas šīs grāmatas satur augstākā mērā svarīgus norādījumus, kurus Dievs cilvēkiem devis par notikumiem, kas piepildīsies pasaules vēstures beigu periodā.
Jānim tika atļauts ieskatīties dziļu interesi izraisošos un satraucošos draudzes piedzīvojumos. Viņš redzēja Dieva tautas stāvokli, briesmas, cīņas un galīgo atbrīvošanu! Viņš pierakstīja pēdējās vēstis, (342) kurām liela nozīme zemes pļaujas nobriešanā – vai nu kā kūļiem Debesu klētīm, vai kā nezāļu saišķiem iznīcinošajām ugunīm. Viņam tika atklāti ārkārtīgi nozīmīgi temati, sevišķi pēdējai draudzei, lai tie, kas no maldiem būs pievērsušies patiesībai, saņemtu pamācības par nākotnē gaidāmām cīņām un briesmām. Nevienam nav jāpaliek neziņā attiecībā uz to, kas nāks pār Zemi.
Kāpēc tad tomēr pastāv tāda tumsa un neizpratne par tik svarīgu Svēto Rakstu daļu? Kāpēc valda vispārēja nepatika pētīt šajās nodaļās ietvertās mācības? Tas ir rezultāts rūpīgi pārdomātajām tumsas lielkunga pūlēm apslēpt cilvēkiem to, kas atklāj ļaunā krāpšanas darbus. Šī iemesla dēļ Atklāsmes grāmatas Autors Kristus, paredzēdams pretestību pret tur ietverto Rakstu studijām, pasludināja svētību visiem, kas lasīs, dzirdēs un ievēros šī pravietojuma vārdus.