(333) 1833. gadā, divus gadus pēc tam, kad Millers bija iesācis atklāti sludināt Kristus otrās atnākšanas pierādījumus, piepildījās zīme, kuru Pestītājs bija apsolījis kā savas atkalatnākšanas pēdējo vēstnesi. Jēzus sacīja: "Zvaigznes kritīs no debesīm." (Mat. 24:29) Un arī Jānis Atklāsmes grāmatā uzrakstīja, kā viņš parādīšanā redzēja notikumus, kas vēstīs Dieva dienas tuvumu: "Un debess zvaigznes krita uz zemi kā vīģes kokam, stipra vēja kratītam, krīt augļi." (Atkl. 6:13) Šis pravietojums pārsteidzoši un iespaidīgi piepildījās ievērojamajā meteorītu lietū 1833. gada 13. novembrī. Nekad vēl nebija ziņots par tik plaša mēroga un tik brīnišķu zvaigžņu krišanu, "debess velve pār visām Savienotajām Valstīm vairākas stundas nepārtraukti uguņoja! Kopš pirmo ieceļotāju laika vēl nekad šajā zemē nebija redzēta tāda dabas parādība, ko viena iedzīvotāju daļa vēroja ar tik lielu izbrīnu, bet otra – ar lielām bailēm un satraukumu!" "Šī skata grandiozums un bijību iedvesošais skaistums vēl ilgi palika daudzu cilvēku atmiņā. (..) Pat lietus lāses nekad nav kritušas zemē blīvāk kā šie meteori, austrumos, rietumos, ziemeļos un dienvidos – visur tā pati parādība. Ar vārdu sakot, šķita, ka ir sakustējusies visa debess velve. (..) Šis skats, kā tas aprakstīts profesora Sailmena žurnālā, bija redzams visā Ziemeļamerikā.
Pie pilnīgi bezmākoņainām un skaidrām debesīm, sākot no pulksten diviem līdz lielai dienas gaismai, norisinājās nepārtraukta, spilgti mirdzoša gaismas ķermeņu spēle pa visu debess velvi." (9)
"Tiešām, neviena valoda nespēj izteikt šī krāšņā skata lieliskumu, (..) neviens, kas to nav redzējis pats savām acīm, nevar pareizi iztēloties tā godību. Likās, it kā zvaigžņu debesis būtu savilkušās vienā punktā zenīta tuvumā, lai zibenīgā ātrumā vienlaicīgi uz visām pusēm izšautu savas zvaigznes, un tomēr to nepalika mazāk – tūkstošiem tās steidzās savā ceļā, lai sekotu tūkstošām citu, it kā tās būtu radītas tieši šim gadījumam. (10) (334) Tiešām, nebūtu iespējams atrast labāku ainojumu kā vīģeskoku, kas, liela vēja kratīts, nomet savas vīģes." (11)
Ņujorkas periodiskā izdevumā Journal of Commerce 1833.gada 14. novembrī tika publicēts garš raksts par šo brīnišķo dabas parādību, kur varēja lasīt šādu ziņojumu: "Es domāju, ka neviens filozofs vai zinātnieks nav stāstījis vai rakstījis par notikumu, kas līdzinātos tam, ko redzējām vakar rīta pusē. Astoņpadsmit gadsimtus iepriekš to bija paredzējis kāds pravietis, ja tikai mēs šajā zvaigžņu krišanā papūlēsimies ieraudzīt zvaigžņu krišanu (..) vienīgi iespējamā nozīmē, kas tiešām var būt pareiza."
Tādā veidā parādījās pēdējā no Kristus atnākšanas zīmēm, par kurām Viņš saviem mācekļiem pavēlēja: "Kad jūs visu to redzat, tad ziniet, ka tas ir tuvu priekš durvīm." (Mat. 24:33) Kā nākošo lielo notikumu, kas norisinājās pēc šīm zīmēm, Jānis redzēja, ka debess aizgāja kā satīta grāmata, kamēr zeme trīcēja, kalni un salas tapa kustinātas no savām vietām un ļaunie cilvēki šausmās centās aizbēgt no Cilvēka Dēla klātbūtnes. (Atkl. 6:12-17)
Daudzi šīs zvaigžņu krišanas aculiecinieki to uzskatīja kā tuvojošās tiesas dienas vēstnesi, – "kā godbijību iedvesošu simbolu, kā drošu priekšteci, kā šīs lielās un briesmīgās dienas žēlastības pilnu zīmi". (12) Tādā veidā ļaužu uzmanība tika pievērsta pravietojuma piepildījumam, kas daudzus ierosināja ņemt vērā brīdinājumu par otro adventi.
1840. gadā plašu interesi izraisīja cits ievērības cienīgs pravietojuma piepildījums. Divus gadus iepriekš Džosija Līčs, viens no vadošajiem otrās adventes sludinātājiem, publicēja Atklāsmes grāmatas 9. nodaļas izskaidrojumu, paziņojot Osmaņu impērijas sabrukumu. Saskaņā ar viņa aprēķiniem šo varu vajadzēja gāzt "1840. gadā, kaut kad augusta mēnesī", un tikai dažas dienas pirms šī paredzējuma piepildīšanās viņš rakstīja: "Ja mēs pieņemam, ka pirmais laika posms, sastāvošs no 150 gadiem, precīzi piepildījās pirms Konstantīna XI uzkāpšanas tronī ar turku atļauju un ka 391 gads un piecpadsmit dienas sākās, iepriekšējam laika posmam beidzoties, tad tas beigsies 1840. gada 11. augustā, kad arī drīkstam sagaidīt Osmaņu varas salaušanu. (335) Un es ticu, ka tā tiešām notiks." (13)
Tieši šajā norādītajā laikā Turcija ar savu sūtņu starpniecību pieņēma Eiropas sabiedroto spēku aizstāvību un tādā veidā pakļāvās kristīgo tautu kontrolei. Šis notikums nepārprotami piepildīja pravietojumu. (Skat. Pielikumā.) Kad tas kļuva zināms, ļoti daudzi vairs nešaubījās, ka Millera un viņa biedru pieņemtie pravietojumu izskaidrošanas principi ir pareizi, un līdz ar to adventes kustības attīstībai tika dots brīnišķīgs stimuls. Millera sludināšanā un viņa uzskatu popularizēšanā piedalījās izglītoti un sabiedrībā ievērojami vīri. Tā no 1840.- 1844. gadam darbs izplatījās strauji.
Viljamam Milleram piemita pārdomās un studijās attīstītas stipras prāta spējas, un tām viņš vēl pievienoja Debesu gudrību, pašam savienojoties ar gudrības Avotu. Tas bija vīrs ar patiesu vērtību un iedvesa cieņu visiem, kas vērtēja rakstura godīgumu un morālo skaidrību. Savienojot patiesu sirds laipnību ar kristīgu pazemību un pašsavaldīšanās spēku, viņš bija uzmanīgs un pieklājīgs pret citiem, gatavs uzklausīt katra uzskatus un apsvērt viņu argumentus. Neiekaistot un neuztraucoties viņš visas doktrīnas un teorijas pārbaudīja ar Dieva Vārdu, un viņa unikālā domāšana, kā arī pamatīgās Rakstu zināšanas darīja to spējīgu atspēkot maldus un atmaskot melus.
Tomēr viņa darbs nenoritēja bez niknas pretestības. Tāpat kā reformatori, arī Millers piedzīvoja, ka populārie reliģijas mācītāji viņa sludinātās patiesības uzņēma nelabvēlīgi. Tā kā tiem savu viedokli nebija iespējams aizstāvēt ar Rakstiem, tad tie bija spiesti ķerties pie cilvēku izteicieniem un doktrīnām, pie tēvu tradīcijām. Bet Dieva Vārds bija vienīgā liecība, ko atzina adventes patiesības sludinātāji. "Bībele un tikai Bībele," bija viņu lozungs. Pretinieki argumentu trūkumu no Rakstiem aizvietoja ar izsmieklu un zobošanos. (336) Tie laiku, līdzekļus un spējas izlietoja to cilvēku nomelnošanai, kuru vienīgais pārkāpums bija tas, ka viņi ar prieku gaidīja sava Kunga atgriešanos, centās dzīvot svētu dzīvi un arī citus pārliecināt sagatavoties uz Viņa parādīšanos.
Atradās vīri, kas dedzīgi pūlējās ļaužu prātus novērst no domām par otro adventi. Kristus atnākšanu un pasaules galu vēstošo pravietojumu pētīšanu attēloja kā grēku, kā kaut ko tādu, no kā cilvēkiem vajadzētu kaunēties. Tādā veidā ļaužu iemīļotie sludinātāji grāva ticību Dieva Vārdam. Viņu mācība daudzus padarīja neticīgus, un tie sāka vadīties no savām bezdievīgajām iekārēm. Bet šī ļaunuma autori visā notiekošajā vainoja adventistus.
Lai gan nami pildījās ar inteliģentiem un uzmanīgiem klausītājiem, kurus pievilka Millera vārds, reliģiskos izdevumos viņu pieminēja reti, izņemot gadījumus, kad to izsmēja vai apsūdzēja. Bezrūpīgie un bezdievīgie cilvēki, reliģijas mācītāju iedrošināti, cenšoties pazemot viņu un viņa darbu, lietoja apvainojošus epitetus, kā arī zemiskas un zaimojošas asprātības. Nosirmojušo vīru, kurš atstāja ērto namu, lai uz sava rēķina ceļotu no pilsētas uz pilsētu, no ciema uz ciemu, nemitīgi pūloties nest pasaulei svinīgo brīdinājumu par priekšā stāvošo tiesu, izsmejot apsūdzēja par fanātiķi, meli un nekaunīgu viltnieku.
Viņam uzkrautais izsmiekls, apmelojumi un ļaunprātīgie sagrozījumi izraisīja sašutuma pilnus protestus pat laicīgajos preses izdevumos. Pasaules cilvēki paziņoja, ka vieglprātīga un piedauzīga nostāja pret "tik majestātisku un bijājami svarīgu tematu" "nav tikai spēlēšanās ar tā izplatītāju un aizstāvju jūtām", bet arī "tiesas dienas izsmiešana, ņirgāšanās par Dievību un vieglprātīga izturēšanās pret tiesu vispār". (14)
Ļaunuma kūdītājs ne tikai centās atņemt spēku adventes vēstij, bet arī iznīcināt pašu vēstnesi. Millers Rakstu patiesību tieši un praktiski attiecināja uz saviem klausītājiem, norājot viņu grēkus un traucējot to pašapmierināto dzīvi, (337) tādēļ arī viņa skaidrie un griezīgie vārdi pamodināja ienaidu. Draudzes locekļu pretestība vēstij nekrietnākos ļaudis iedrošināja iet vēl tālāk: tā kā ienaidnieki kādā gadījumā sazvērējās atņemt viņam dzīvību, kad tas atstās sapulces telpas. Bet pūlī atradās svētie eņģeļi, un viens no viņiem cilvēka izskatā paņēma Kunga kalpu pie rokas un izveda no saniknotā ļaužu bara drošībā. Millera darbs vēl nebija padarīts, tādēļ sātanam un viņa aģentiem savos nodomos nācās pievilties.
Neskatoties uz visu pretestību, interese par adventes kustību arvien palielinājās. Sapulču apmeklētāju skaits no dažiem desmitiem un simtiem bija pieaudzis līdz daudziem tūkstošiem. Dažādām draudzēm bija pievienojušies daudzi jauni locekļi, bet pēc kāda laika pretestības gars sāka atklāties pat pret šiem atgrieztajiem, jo baznīcas tiecās lietot disciplinārus sodus pret visiem, kas piekrita Millera uzskatiem. Tāda rīcība izsauca viņa rakstītu atbildi visiem kristiešiem, uzaicinot viņus ar Rakstiem pierādīt kļūdu, ja viņa mācības ir nepareizas.
"Vai mēs esam ticējuši kaut kam tādam," viņš jautāja, "kam nav pavēlēts ticēt Dieva Vārdā, ko jūs paši atzīstat par savas ticības un rīcības noteicēju, pie tam par vienīgo likumu? Ko mēs esam darījuši, kas izsauc tik indīgus uzbrukumus pret mums no kanceles un preses izdevumos un kas jums dod iemeslu mūs (adventistus) izslēgt no jūsu baznīcām un sadraudzības?" "Ja mums nav taisnība, tad, lūdzu, parādiet, kur mēs kļūdāmies. Pierādiet no Dieva Vārda, ka mēs maldāmies, izsmieklu jau mēs esam pietiekoši saņēmuši, bet tas mūs nekad nepārliecinās, ka mums nav taisnība, vienīgi Dieva Vārds var mainīt mūsu uzskatus. Mūsu secinājumi tika pieņemti, rūpīgi pārdomājot, kā arī daudz lūdzot, un attiecīgie pierādījumi ir ņemti no Rakstiem." (15)
Brīdinājumi, kurus Dievs sūtījis pasaulei ar saviem kalpiem, ir sniegti no gadsimta gadsimtā, vienmēr pretī saņemot tās pašas šaubas un neticību. (338) Kad pasaules vēstures sākumā dzīvojošo cilvēku netaisnība lika Viņam vest pār zemi ūdensplūdus, Kungs tiem darīja zināmu savu nodomu, lai viņiem būtu izdevība atgriezties no saviem ļaunajiem ceļiem. Simt divdesmit gadus cilvēku ausīs skanēja aicinājums nožēlot grēkus un atgriezties, lai Dieva dusmām nevajadzētu tos iznīcināt. Bet šī vēsts viņiem šķita tukša pasaka: tie neticēja. Un, kļūstot pārdroši savā ļaunumā, viņi izsmēja Dieva vēstnesi, vieglprātīgi izturoties pret sirsnīgajiem lūgumiem un pat apvainojot viņu iedomībā. Kā gan viens cilvēks drīkst nostāties pret visiem zemes lielajiem vīriem? Ja Noas vēsts būtu patiesa, tad kāpēc to nesaprot un tai netic visa pasaule? Viena vīra apgalvojums pret tūkstošu gudrību! Nē, ļaudis negribēja ticēt brīdinājumam un nevēlējās meklēt patvērumu šķirstā.