"Un Viņš ar daudziem derību apstiprinās vienu nedēļu." Šeit norādītā "nedēļa" ir pēdējā no septiņdesmit, tie ir pēdējie septiņi gadi no jūdiem sevišķi atvēlētā laika. Šajā laikā, kas sniedzas no 27. līdz 34. gadam pēc Kristus, Jēzus Kristus vispirms personīgi un pēc tam ar savu mācekļu starpniecību Evaņģēliju centās sludināt īpaši jūdiem. Apustuļiem izejot sludināt lielo prieka vēsti par valstību, Pestītājs viņiem norādīja: "Nenoejiet uz pagānu ceļu un neejiet samariešu pilsētā. Bet ejiet labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm." (Mat. 10:5,6)
"Nedēļas vidū kaujamais un ēdamais upuris mitēsies." (328) 31. gadā pēc Kristus, tas ir, trīs ar pus gadus pēc kristībām, mūsu Kungu piesita krustā. Ar Golgātā pienesto lielo Upuri izbeidzās upuru sistēma, kas četrus gadu tūkstošus bija norādījusi uz nākošo Dieva Jēru. Simbols bija sastapies ar īstenību, un līdz ar to vajadzēja pārtraukt visu ceremoniālo kalpošanu ar kaujamiem un ēdamiem upuriem.
Kā mēs redzējām, jūdiem īpaši piešķirtās septiņdesmit nedēļas vai 490 gadi izbeidzās 34. gadā pēc Kristus. Šajā laikā tauta ar jūdu Augstās tiesas spriedumu apzīmogoja savu lēmumu atmest Evaņģēliju, nododot mocekļa nāvei Stefanu un vajājot Kristus sekotājus. Pēc tam pestīšanas vēsti vairs neierobežoja ar izredzēto tautu vien, bet sniedza visai pasaulei. Vajātie mācekļi, bēgot no Jeruzālemes, "gāja apkārt, Vārdu pasludinādami". "Filips, aizgājis kādā Samarijas pilsētā, sludināja tiem Kristu." Pēteris, Dieva vadīts, atvēra Evaņģēliju Cezarejas kapteinim, dievbijīgajam Kornēlijam, un dedzīgais Pāvils, kas bija mantots ticībai Kristum, tika pilnvarots nest priecīgo vēsti "tālās pagānu zemēs". (Ap.d. 8:4,5; 22:21)
Tik tālu katra pravietojuma detaļa bija pārsteidzoši piepildījusies, un nebija šaubu, ka septiņdesmit nedēļu iesākums ir 457. gads pirms Kristus un tās izbeidzas 34. gadā pēc Kristus. No šiem aprēķiniem izejot, grūtības nesagādā arī 2300 dienu gala datuma noteikšana. Nogriežot septiņdesmit nedēļas – 490 dienas – no 2300, atliek 1810 dienas. Pēc 490 dienu notecēšanas vēl bija jāpaiet 1810 dienām. Skaitot no 34.gada pēc Kristus, 1810 gadi beidzās 1844. gadā. Paejot šim lielajam pravietiskajam laikam, saskaņā ar Dieva eņģeļa liecību "svētā vieta atkal taps iesvētīta". Līdz ar to bija skaidri norādīts svētnīcas tīrīšanas laiks – kam, kā gandrīz visi ticēja, jānorisinās otrās adventes laikā.
Millers un viņa līdzstrādnieki sākumā domāja, ka 2300 dienas beigsies 1844. gada pavasarī, kaut gan pravietojums norādīja uz šī gada rudeni. (329) (Skat. Pielikumā.) Šie pārpratumi atnesa vilšanos un apmulsumu cilvēkiem, kas par Kunga atnākšanas laiku bija pieņēmuši agrāko datumu. Tomēr tas nepavisam nevarēja samazināt pierādījumu spēku, ka 2300 dienas beidzas 1844. gadā un ka tad jāpiepildās lielajam notikumam, ko simbolizē svētnīcas tīrīšana.
Uzsākot Rakstu studijas, lai pierādītu, ka Bībele ir Dieva atklāsme, Milleram sākumā nebija ne mazākās jausmas, ka beidzot viņš nonāks pie tamlīdzīgiem secinājumiem. Viņš pats tikko spēja ticēt savu pētījumu rezultātiem. Tomēr Rakstu liecība bija pārāk skaidra un spēcīga, lai to varētu atstāt neievērotu.
Bībeles studijām viņš bija veltījis divus gadus, kad 1818. gadā nonāca pie svinīgas pārliecības, ka apmēram pēc divdesmit pieciem gadiem parādīsies Kristus, lai atpestītu savus ļaudis. "Man nav jārunā," saka Millers, "par prieku, kas piepildīja manu sirdi, domājot par brīnišķīgajām izredzēm, ne arī jāstāsta par dvēseles karstākajām ilgām būt atpestīto prieka līdzdalībniekam. Bībele man bija kļuvusi par jaunu grāmatu. Tā tiešām sagādāja baudījumu prātam: visu, kas tās mācībās vēl likās tumšs, noslēpumains vai neskaidrs, tagad bija apspīdējusi no tās lappusēm uzaususī skaidrā gaisma, un, ak, cik spoža un brīnišķīga atklājās patiesība! Bija pazudušas visas pretrunas un nesaskaņas, ko es agrāk saskatīju Vārdā, un, lai gan tur bija vēl daudz vietu, par kuru pilnīgu izpratni nejutos pārliecināts, tomēr no tā izstaroja tik daudz gaismas, kas apspīdēja manu iepriekš aptumšoto prātu, ka Rakstu pētīšana man tagad sagādāja tādu apmierinājumu, kādu nekad iepriekš no tur ietvertajām atziņām nebiju cerējis iegūt." (5)
"Līdz ar svinīgo pārliecību, ka tik svarīgiem Rakstos pravietotiem notikumiem jāpiepildās tik īsā laika sprīdī, manī ar milzīgu spēku pamodās jautājums, kāds ir mans pienākums pret pasauli, ņemot vērā visus šos pierādījumus, kas tā bija ietekmējuši manu prātu." (6) (330) Un viņš nevarēja atrast citu atbildi, kā tikai to, ka saņemto gaismu tagad pienākas sniegt tālāk citiem. Millers gaidīja, ka sastapsies ar bezdievīgo pretestību, bet bija pārliecināts, ka visi kristieši līksmosies par cerību tikties ar Pestītāju, kuru, kā viņi apliecināja, tie ļoti mīlot. Viņš tikai baidījās, ka lielajā priekā par izredzēm tik drīz sagaidīt atbrīvošanu daudzi šo mācību pieņems, paši pietiekoši nepārbaudījuši Rakstos esošos pierādījumus par tās patiesīgumu. Tāpēc viņš vēl vilcinājās to pasludināt, lai gadījumā, ja būtu pielaidis kādu kļūdu, nemaldinātu citus. Tas viņu ierosināja vēlreiz pārbaudīt savu secinājumu pamatojumu un rūpīgi apsvērt visas prātam pieejamās neskaidrības. Millers atrada, ka Dieva Vārda gaismā visi iebildumi izgaist līdzīgi miglai saules staru tiešā iespaidā. Vēl pēc pieciem pētījumos pavadītiem gadiem viņš bija pilnīgi pārliecināts par sava viedokļa pareizību.
Un atkal ar jaunu spēku viņš izjuta pienākumu darīt zināmu citiem to, ko, kā viņš ticēja, tik skaidri mācīja Raksti. "Darot savus darbus," viņš vēlāk sacīja, "man pastāvīgi ausīs skanēja vārdi: "Ej un stāsti pasaulei par tai draudošajām briesmām." Atmiņā arvien no jauna atausa sekojošais teksts: "Ja es bezdievim saku: "Bezdievi, tev jāmirst",– un tu nebrīdini bezdievi, lai tas atgriežas no sava ļaunā ceļa, tad bezdievīgais gan nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. Bet, ja tu būsi brīdinājis bezdievi, lai atgriežas no sava ceļa, tad viņš gan mirs sava nozieguma dēļ, bet tu būsi izglābis savu dzīvību." (Ec. 33:8,9) Es apzinājos, ka, ja bezdievīgos varētu ietekmīgi brīdināt, ļoti daudzi no viņiem atgrieztos, bet, ja tie netiks brīdināti, tad viņu asinis prasīs no manas rokas." (7)
Kad radās izdevība, viņš savus uzskatus sāka paust atsevišķiem cilvēkiem un lūdza Dievu, lai arī kāds sludinātājs izjustu šo atziņu spēku un nodotos to sludināšanai. Tomēr viņš pats netika vaļā no (331) pārliecības, ka tieši viņam ir pienākums darīt savu daļu šī brīdinājuma sniegšanā. Vienmēr no jauna prātā nāca vārdi: "Ej un stāsti pasaulei; viņu asinis Es prasīšu no tavas rokas." Tā viņš nogaidīja vēl daudzus gadus, bet šī nasta joprojām nospieda dvēseli, līdz 1831. gadā tas pirmo reizi atklāti apliecināja savas ticības pamatus.
Kā Elīsa, strādājot ar saviem vēršiem tīrumā, tika aicināts pieņemt Elijas mēteli, kas viņu svētīja pravieša amatam, tā Viljamu Milleru aicināja atstāt arklu, lai atvērtu ļaudīm Dieva valstības noslēpumus. Drebēdams viņš iesāka savu darbu, vadot klausītājus soli pa solim cauri pravietiskajiem laika periodiem līdz Kristus otrajai atnākšanai. Ar katru piepūli pieauga viņa spēks un drosme, jo tas redzēja, ka izteiktie vārdi cilvēkos pamodināja ļoti lielu interesi.
Tikai pateicoties brāļu lūgumam, kuru vārdos Millers saklausīja Dieva aicinājumu, viņš piekrita savus uzskatus atklāt sabiedrībai. Tagad viņš jau bija piecdesmit gadus vecs, nepieradis publiski runāt; tādēļ to ļoti nomāca nederīguma izjūta priekšā stāvošajam darbam. Bet jau no paša sākuma viņa pūles dvēseļu glābšanas labā ievērojami tika svētītas. Pirmajiem priekšnesumiem sekoja reliģiska atmoda, kurā pilnā sastāvā atgriezās trīspadsmit ģimenes, izņemot divas personas. Viņu nekavējoties mudināja runāt arī citās vietās, un gandrīz visur šīm pūlēm sekoja atmoda un Dieva darba atdzimšana. Tika atgriezti grēcinieki, kristieši pamudināti uz dziļāku svētīšanos, un deisti un neticīgie vadīti pie Bībeles patiesības un kristīgās reliģijas atzīšanas. Cilvēki, kuru vidū Millers strādāja, vēlāk liecināja: "Viņš aizsniedza to iedzīvotāju šķiru, kurai citi vīri nevarēja piekļūt." (8) Viņa sludināšana tiecās modināt sabiedrības domu, lai tā pievērstu uzmanību reliģijas nopietnākajām problēmām. Tāpat viņš vēlējās ierobežot arī sava laikmeta pieaugošo pasaulīgumu un juteklisko izpriecu kāri.
Pateicoties viņa sludināšanai, gandrīz katrā pilsētā atgriezās daudz cilvēku, bet dažās vietās pat simti. (332) Daudzos apgabalos viņam atvērās gandrīz visu protestantu konfesiju baznīcas, un parasti runāt aicināja tieši šo dažādo draudžu sludinātāji. Millers bija stingri apņēmies nedarboties nevienā vietā, kur to neaicinās, tomēr drīz vien saprata, ka nav spējīgs izpildīt pat pusi no ielūgumiem, kas kā straume plūda no visām malām.
Daudzi, kas varbūt nepiekrita viņa uzskatiem par otrās adventes precīzo laiku, tomēr tika pārliecināti, ka Kristus tiešām nāks un ka Viņa atnākšana ir tuvu, un nepieciešams uz to sagatavoties. Dažās lielās pilsētās viņa darbs atstāja ievērojamu iespaidu. Alkoholisko dzērienu pārdevēji pārtrauca tirdzniecību un savus veikalus pārvērta par sapulču telpām; spēļu elles slēdza; reformējās neticīgie, deisti, universālisti un pat visizlaidīgākie cilvēki, no kuriem daži gadiem ilgi nebija iegājuši lūgšanas namā. Atsevišķas konfesijas iekārtoja lūgšanas sapulces dažādos kvartālos gandrīz katrai dienas stundai; veikalnieki pusdienas laikos sanāca kopā, lai pielūgtu un pateiktos Dievam. Nebija nekāda neprātīga uzbudinājuma, bet cilvēkus savā varā turēja visus aptveroša svinīga nopietnība. Viņa darbs, tāpat kā iepriekšējo reformatoru pūles, vairāk pārliecināja prātu un modināja sirdsapziņu, nekā satrauca jūtas.
1833. gadā Millers saņēma sludināšanas atļauju no Baptistu draudzes. Arī liels skaits šīs konfesijas sludinātāju viņa darbu atzina par labu, un tā Millers to varēja turpināt tieši ar viņu formālu piekrišanu. Sludinot viņš nemitīgi ceļoja, lai gan viņa personīgais darbs galvenokārt ierobežojās ar Jaunangliju un vidējiem štatiem. Vairākus gadus tas visus izdevumus sedza tikai no saviem personīgajiem līdzekļiem, un arī vēlāk nekad nesaņēma tik lielu atlīdzību, lai varētu nomaksāt ceļa izdevumus uz vietām, kur viņu aicināja ierasties. Tādā veidā sabiedriskais darbs, kas nedeva nekādus ienākumus, bija kā smaga nasta viņa īpašumiem, kas šajā Millera dzīves posmā pakāpeniski samazinājās. Viņš bija lielas ģimenes tēvs, bet, tā kā visi bija pieticīgi un strādīgi, tad ar fermā gūtajiem ienākumiem varēja iztikt gan viņš pats, gan visa ģimene.