Jūdu vadoņu aklā stūrgalvība un aplenktajā pilsētā izdarītie atbaidošie noziegumi romiešus pildīja ar riebumu un sašutumu, līdz Tits beidzot izšķīrās ieņemt templi pēkšņā triecienā. Tomēr viņš apņēmās, ja vien iespējams, to pasargāt no iznīcināšanas. Bet karavadoņa pavēles neievēroja. Kādā naktī, kad viņš savā teltī devās pie miera, jūdi, iznākuši no tempļa, uzbruka ārpusē esošajiem kareivjiem. Cīņas karstumā kāds romietis pa atvērtajām greznajām durvīm iemeta degošu lāpu, un no tās drīz vien jau liesmoja ar ciedru koka dēļiem apdarinātās blakus telpas, kas atradās visapkārt galvenajai būvei. Savu ģenerāļu un leģionāru pavadīts, piesteidzās Tits un pavēlēja kareivjiem liesmas nodzēst; bet viņa vārdos neviens neklausījās. Saniknotie kareivji degošās pagales meta arvien tālāk tempļa blakustelpās un lielā skaitā ar zobeniem nogalināja tos, kas tur bija atraduši patvērumu. Pa tempļa kāpnēm kā ūdens plūda asinis. Tur aizgāja bojā tūkstoši un atkal tūkstoši jūdu. Cauri kaujas troksnim bija dzirdamas balsis: "Išabod!" – godība pagalam!
"Tits nespēja savaldīt kareivju ārkārtīgās dusmas, viņš ar saviem virsniekiem iegāja svētajā celtnē, lai apskatītu tās iekšieni. (34) Tur redzamā greznība tos pildīja ar izbrīnu; un tā kā liesmas vēl tik tālu nebija nonākušas, tas pēdējo reizi centās to glābt, steidzoties ārā un skubinot kareivjus apturēt lielā ugunsgrēka virzīšanos uz priekšu. Kādas daļas priekšnieks Liberālis ar viņam pakļautajiem ļaudīm velti pūlējās panākt paklausību šim aicinājumam, jo niknais naids pret jūdiem, mežonīgais kaujas uzbudinājums un negausīgā cerība uz laupījumu lika atkāpties pat cieņai pret imperatoru. Kareivji sev visapkārt redzēja mirdzošu zeltu, kas žilbinoši spīdēja liesmu mežonīgajā gaismā, un viņi domāja, ka svētnīcā sakrātas neaprēķināmas bagātības. Kāds cīnītājs, citu nepamanīts, savu degošo lāpu iegrūda starp durvju virām, kā rezultātā liesmas pārņēma visu celtni. Necaurredzamie dūmi un uguns piespieda virsniekus aiziet, un varenā ēka tika atstāta savam liktenim.
Tas bija šausmīgs skats pat romiešiem, – kāds gan tas varēja būt jūdiem? Visa kalna virsotne, kas pacēlās pāri pilsētai, liesmoja līdzīgi vulkānam. Sabrūkot ar lielu troksni, ugunīgajā bezdibenī pazuda ēka pēc ēkas. Ciedru jumti līdzinājās liesmu palagiem, apzeltītās torņu smailes kā pīķi spīdēja sarkanajā gaismā; no vārtu torņiem pacēlās augsti uguns un dūmu stabi. Visi tuvākie pakalni bija tik gaiši, ka tur varēja saskatīt neskaidras ļaužu grupas, kas šausmās vēroja postošās stihijas darbu: uz augšpilsētas mūriem un augstienēm drūzmējās cilvēki, no kuriem daļai sejas izmisumā bija kļuvušas bālas, bet citiem drūmas un dusmu pilnas, veltīgi kārojot atriebties. Romas kareivju kliedzieni, tiem šurp un turp skrienot, un liesmās bojāejošo dumpinieku kliegšana sajaucās ar milzīgā ugunsgrēka rūkšanu un krītošo baļķu dārdošo skaņu. Kalni atbalsoja augstienēs esošo ļaužu spalgos izsaucienus, visapkārt no mūriem atskanēja izmisīgi lāsti un vaimanas, badā mirstošie cilvēki sakopoja vēl atlikušos spēkus pēdējiem moku pilnajiem kliedzieniem.
(35) Slepkavošana templī bija pat vēl briesmīgāka nekā no ārienes to varēja redzēt. Vīrus un sievas, vecus un jaunus, dumpiniekus un priesterus, cīnītājus un tos, kuri lūdzās žēlastību, nonāvēja neko nešķirojošā slaktiņā. Nogalināto skaits pārsniedza slepkavu skaitu. Lai turpinātu savu iznīcināšanas darbu, leģionāriem vajadzēja rāpties pāri mirušo kaudzēm." (2)
Pēc tempļa izpostīšanas romiešu rokās drīz nonāca visa pilsēta. Jūdu vadoņi pameta savus neieņemamos torņus, un Tits atrada tos tukšus. Par redzēto pārsteigts, viņš paziņoja, ka tos viņa rokās ir nodevis pats Dievs, jo šos milzīgos cietokšņus nespētu pārvarēt nekādas mašīnas, lai arī cik spēcīgas tās būtu. Kā pilsēta, tā templis tika nopostīti līdz pamatiem, un zemi, kur bija stāvējis svētais nams, uzara "kā tīrumu". (Jer. 26:18) Aplenkuma laikā un sekojošajā slaktiņā gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku, dzīvus palikušos saņēma gūstā, pārdeva par vergiem, aizveda uz Romu kā uzvarētāju triumfa lieciniekus, meta priekšā plēsīgiem zvēriem amfiteātros vai arī izkaisīja pa visu zemi kā bez dzimtenes palikušus klaidoņus.
Jūdi paši bija izkaluši sev važas, un paši bija piepildījuši savu atriebības biķeri. Galīgajā bojāejā, ko viņi kā tauta piedzīvoja, un visās bēdās, kas pār tiem nāca viņu izkaisīšanas laikā, tie tikai ievāca ražu no pašu roku izsētās sēklas. Pravietis saka: "Izraēl, tu grūd sevi postā (..)"; "(..) jo tu esi kritis sava pārkāpuma dēļ." (Hoz. 13:9; 14:2) Viņu ciešanas bieži tiek attēlotas kā Dieva piespriests un izpildīts sods. Tādā veidā lielais krāpnieks cenšas apklāt savus ļaunos darbus. Stūrgalvīgi noraidot dievišķo mīlestību un žēlastību, jūdi tikai panāca, ka Dievs viņus vairs nesargāja un neaizstāvēja un sātans (36) tagad tos varēja vadīt pēc sava prāta. Briesmīgā un nežēlīgā rīcība, kas atklājās Jeruzālemes izpostīšanā, rāda, kāda vara sātanam ir pār tiem, kuri pakļaujas viņa vadībai.
Mēs nemaz nespējam aptvert, cik daudz par mums sagādāto mieru un aizsardzību esam parādā Kristum. Tas ir Dieva ierobežojošais spēks, kas cilvēcei vēl neļauj nonākt pilnīgā sātana varas kontrolē. Nepaklausīgajiem un Dieva neatzinējiem tiešām ir liels iemesls pateikties Kungam par Viņa žēlastību un lēnprātību, savaldot ļaunā cietsirdīgo postošo varu. Bet, kad cilvēki pārkāpj dievišķās lēnprātības robežas, šī savaldošā vara tiek atņemta. Dievs nenostājas pret grēcinieku kā pārkāpējam piespriestā soda izpildītājs, bet Kungs vienkārši atstāj Viņa žēlastības atmetējus, lai tie pļauj to, ko paši sējuši. Katrs noraidītais gaismas stars, katrs noniecinātais vai neievērotais brīdinājums, katra nodošanās savām tieksmēm un katrs Dieva likuma pārkāpums ir izsēta sēkla, kas noteikti nesīs savus augļus. Dieva Gars, ja Viņam pastāvīgi pretojas, beidzot tiek grēciniekam atņemts, un tad vairs nav nekāda spēka dvēseles ļauno tieksmju savaldīšanai un nekādas aizsardzības pret sātana ļaunprātību un ienaidu. Jeruzālemes izpostīšana ir briesmīgs un svinīgs brīdinājums visiem, kas spēlējas ar dievišķās žēlastības piedāvājumiem un pretojas šīs žēlastības lūgumiem. Nekad vēl nebija dota noteiktāka liecība par to, kā Dievs ienīst grēku un ka pār vainīgo nenovēršami nāk sods.
Pestītāja pravietojumam par sodību, kas nāks pār Jeruzālemi, būs vēl cits piepildījums, un, salīdzinot ar to, tikko rādītā briesmīgā aina ir tikai kā bāla ēna. Izredzētās pilsētas liktenī mēs varam ieraudzīt visas pasaules likteni, kas noraidījusi Dieva žēlastību un minusi kājām Viņa bauslību. Tumšs un drūms ir cilvēces nelaimju pārskats, ko zeme pieredzējusi visos pagājušajos garajos noziedzības gadsimtos. To pārdomājot, sirds sažņaudzas un prāts atsakās aptvert, cik briesmīgas lietas sekojušas Debesu Autoritātes noraidīšanai. Bet vēl drūmāku ainu sniedz atklāsmes par nākotni. Pagātnes ziņojumi (37) – dažādo nemieru, cīņu un revolūciju garā virkne, "apbruņojums, kāds domāts tiem, kas ar neapvaldītu niknumu taisās karot, un visas ar asinīm aptraipītās drēbes" (Jes. 9:4) –, kas gan tas viss pretstatā tās dienas šausmām, kad bezdievīgajiem pilnīgi atņems Dieva savaldošo Garu un cilvēku kaislību un sātana dusmu izvirdumam vairs nebūs nekādu robežu! Tad pasaule kā nekad iepriekš ieraudzīs sātana pārvaldības rezultātus.
Bet tajā dienā, tāpat kā Jeruzālemes izpostīšanas laikā, Dieva ļaudis tiks izglābti,– visi, "kas Jeruzālemē uz dzīvi pierakstīti". (Jes. 4:3) Kristus ir teicis, ka Viņš nāks otrreiz, lai savus uzticīgos sapulcētu pie sevis: "(..) tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un Viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās Viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram." (Mat. 24:30,31) Tad tos, kas nepaklausa Evaņģēlijam, iznīcinās Viņa mutes Gars un izdeldēs Viņa atnākšanas spožums. (2. Tes. 2:8) Tāpat kā agrāk Izraēls, bezdievīgie iznīcinās paši sevi, jo tie kritīs savas netaisnības dēļ. Dzīvojot grēkā, viņi jau tik tālu būs atšķīrušies no Dieva un ļaunums tādā mērā sabojājis viņu raksturus, ka Kunga godības parādīšanās tiem būs kā iznīcinoša uguns.
Lai cilvēki sargās, ka neizturas nevērīgi pret Kristus vārdos sniegto mācību. Kad Viņš savus mācekļus brīdināja par Jeruzālemes izpostīšanu un atklāja tiem šīs tuvojošās bojāejas zīmes, lai ticīgie varētu izbēgt, Kungs norādīja arī uz pasaules galīgo iznīcināšanas dienu un darīja zināmas lietas, kas stāsta par tās tuvumu, lai visi, kas vien vēlas, varētu izbēgt no nākamās sodības. Jēzus saka: "Pēc tam būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm; tautas virs zemes būs neziņā, kur palikt." (Lūk. 21:25; Mat. 24:29; Marka 13: 24-26; Atkl. 6:12-17) Tiem, kas redz šos Viņa nākšanas vēstnešus, jāzina, "ka tas ir tuvu pie durvīm". (Mat. 24:33) "Tad nu esiet nomodā!" skan Viņa pamācošie vārdi Marka 13:35. (38) Tos, kas ņem vērā šo brīdinājumu, neatstās tumsā, lai šī diena viņus pēkšņi pārsteigtu. Bet tiem, kas nebūs nomodā, "Kunga diena nāks tāpat kā zaglis naktī." (1. Tes. 5:2-5)
Pasaule tagad nav labvēlīgāka pieņemt šim laikam doto vēsti kā toreiz jūdi, kas dzirdēja Pestītāja brīdinošos vārdus par Jeruzālemi. Bezdievīgajiem Dieva diena pienāks pēkšņi, lai tā nāktu kad nākdama. Kad dzīve ritēs tālāk savā parastajā gaitā, kad cilvēki nodosies izpriecām, laicīgam darbam, tirdzniecībai un naudas pelnīšanai, kad reliģiskie vadoņi cildinās pasaules attīstību un izglītību un ļaudis būs iemidzināti viltus drošībā, – tad, kā neapsargātā mājā pusnaktī ierodas zaglis, pār bezrūpīgajiem un bezdievīgajiem pēkšņi nāks bojā eja, "un tie neizbēgs". (1.Tes. 5:3)