[5] Pirms ienāca grēks, Ādams baudīja netraucētu sadraudzību ar savu Radītāju, bet, kopš cilvēka pārkāpums šķīra viņu no Dieva, šī augstā priekšrocība cilvēcei ir atņemta. Tomēr ar glābšanas plānu tika atvērts ceļš, pa kuru Zemes iedzīvotājiem vēl iespējams uzturēt sakarus ar Debesīm. Dievs ar cilvēkiem ir sazinājies ar sava Gara starpniecību, un Viņa izredzētajiem kalpiem dotās atklāsmes sniegušas pasaulei dievišķu gaismu. Svētie "Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā". (2. Pēt.1:21)
Cilvēces vēstures pirmajos divdesmit piecos gadsimtos nebija rakstītu atklāsmju. Dieva mācīti vīri patiesības atziņas nodeva tālāk citiem. Dēli tās saņēma mantojumā no tēviem, un tādā veidā pamācības saglabājās nākošajām paaudzēm. Rakstītā Vārda sagatavošana iesākās Mozus laikā. Tad inspirētās atklāsmes iekļāva inspirētā grāmatā. Šis darbs turpinājās sešpadsmit gadsimtus – no Mozus, radīšanas un bauslības vēsturnieka, līdz Jānim, kas pierakstīja Evaņģēlija viscildenākās patiesības.
Bībele par savu Autoru nosauc Dievu, tomēr to uzrakstījušas cilvēku rokas, un dažādo grāmatu atšķirīgajā stilā parādās rakstītājiem piemītošās iezīmes. Visas atklātās patiesības ir devusi dievišķā inspirācija (2.Tim. 3:16), tomēr tās ir izteiktas cilvēku vārdos. Bezgalīgais ar savu Svēto Garu ir ielējis gaismu savu kalpu prātā un sirdī. Viņš ir devis sapņus un atklāsmes, simbolus un tēlus, un tie, kam patiesība tika atklāta šādā veidā, domu iemiesoja cilvēciskā valodā.
Desmit baušļus izteica pats Dievs, un Viņš tos uzrakstīja ar savu roku. To sastādīšana ir dievišķa un nevis cilvēciska. Bet pārējā Bībelē Dieva sniegtās patiesības izteiktas cilvēku valodā, dievišķais apvienots ar cilvēcisko. Tāda savienība pastāvēja arī Kristus dabā, kurš bija Dieva Dēls un Cilvēka Dēls. Patiesība par Kristu, ka "Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū" (Jāņa 1:14), attiecas arī uz Bībeli.
Svēto Rakstu grāmatas, ko dažādos laikmetos uzrakstījuši cilvēki ar ļoti atšķirīgu sabiedrisko stāvokli un nodarbošanos, atšķirīgām prāta un gara spējām, atklāj lielus kontrastus stilā, kā arī dažādību apskatīto tematu būtībā. Dažādi rakstītāji ir lietojuši dažādas izteiksmes formas, un bieži to pašu patiesību viens ir izteicis daudz spilgtāk nekā otrs. Tā kā rakstītāji attiecīgo tematu apskata dažādās sakarībās, vadoties no atšķirīgiem viedokļiem, tad paviršs, bezrūpīgs vai aizspriedumains lasītājs var saskatīt arī nesaskaņas un pretrunas tur, kur uzmanīgs, godbijīgs pētnieks ar skaidrāku izpratni redzēs pilnīgu harmoniju.
Atšķirīgu personu sniegumā patiesība ir parādīta tās daudzveidīgajos aspektos. Vienu rakstītāju spēcīgāk ietekmējusi temata viena fāze, un viņš uzsver tos punktus, kas atbilst viņa piedzīvojumiem vai viņa uztveres un izpratnes spējām, otrs skatās no citas puses, un ikviens, Svētā Gara vadīts, parāda to, kas visvairāk iespaidojis viņa prātu – katrs kādu atsevišķu patiesības aspektu, kopumā radot pilnīgu, vienotu saskaņu. Un tādā veidā visas atklātās patiesības veido vienu pilnīgu kopēju domu, kas atbilst cilvēku vajadzībām visos dzīves apstākļos un pārdzīvojumos.
Dievam ir paticis savu patiesību darīt zināmu pasaulei ar cilvēku starpniecību, un Viņš pats ar savu Svēto Garu ir sagatavojis atsevišķus vīrus un darījis tos spējīgus veikt šo darbu. Viņš vadījis prātu, izvēloties, ko runāt un ko rakstīt. Lielā bagātība tika uzticēta māla traukiem, bet tā tomēr ir nākusi no Debesīm. Liecība ir nodota ar cilvēciskās valodas nepilnīgajiem izteiksmes līdzekļiem, tomēr tā ir Dieva liecība; un paklausīgais, pakļāvīgais Dieva bērns tajā ierauga dievišķā spēka godību, pilnu žēlastības un patiesības.
Dievs savā Vārdā cilvēkiem ir sniedzis zināšanas, kas nepieciešamas, lai tie varētu izglābties. Svētie Raksti jāpieņem kā autoritatīva, nekļūdīga Viņa gribas atklāsme. Tie ir standarts raksturam, dažādu mācību avots un piedzīvojumu mēraukla. "Ikkatrs Dieva iedvesmots raksts ir arī noderīgs mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam." (2. Tim. 3:16,17)
Tomēr tas, ka Dievs savu gribu cilvēkiem atklājis ar Vārda starpniecību, nenoliedz vajadzību pēc Svētā Gara nepārtrauktas klātbūtnes un vadības. Tieši otrādi, mūsu Pestītājs apsolīja Garu, kas Viņa kalpiem ļaus izprast šo Vārdu, apgaismos to un rādīs, kā Vārdā uzrakstītās mācības īstenot dzīvē. Un, tā kā Bībeli iedvesmojis Dieva Gars, tad nevar būt, ka Gara sniegtās pamācības jebkad runātu pretī šim Vārdam.
Gars nav dots un arī nekad nevar tikt dāvāts Bībeles aizstāšanai, jo Raksti skaidri un nepārprotami apliecina, ka Dieva Vārds ir standarts, ar kuru jāpārbauda visas mācības un piedzīvojumi. Apustulis Jānis saka: "Neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudzi viltus pravieši ir izgājuši pasaulē." (1. Jāņa 4:1) Un Jesaja paziņo: "Pie bauslības un liecības: ja tie nerunā saskaņā ar šo Vārdu, tad tas ir tāpēc, ka viņos nav gaismas." (Jes. 8:20, RSV)
Svētā Gara darbu apkauno to cilvēku maldi, kas, aizbildinoties ar sevišķas gaismas saņemšanu, atklāti paziņo, ka turpmāk viņiem vairs nav jāvadās no Dieva Vārda. Šos cilvēkus pārvalda iespaidi, ko viņi uzskata kā Dieva balsi dvēselē. Bet gars, kas viņus vada, nav Dieva Gars. Šāda sekošana iespaidiem, neņemot vērā Rakstus, var novest vienīgi apjukumā, maldos un iznīcībā. Tā kalpo tikai ļaunā plānu sekmēšanai. Tā kā Svētā Gara darbam ir ļoti svarīga nozīme Kristus draudzes pastāvēšanā, tad arī sātans dažos no saviem viltīgajiem plāniem izmanto ekstrēmistu un fanātiķu maldus, lai pakļautu nicināšanai Gara darbu un liktu Dieva tautai nevērīgi izturēties pret mūsu Kunga sagādāto spēka avotu.
Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem Dieva Gars turpina savu darbu visā Evaņģēlija izplatīšanas laikā. Kā Vecās, tā Jaunās Derības došanas laikā Svētais Gars nemitējās sniegt gaismu atsevišķām personām vēl paralēli atklāsmēm, kas iekļautas Svētajā kanonā. Bībele pati stāsta, kā, darbojoties Svētam Garam, cilvēki saņēma brīdinājumus, rājienus, padomus un pamācības lietās, kas nekādā veidā nesaistījās ar šo Rakstu došanu. Un dažādos laikmetos ir bijuši pravieši, par kuru darbību nekas nav uzrakstīts. Pēc Bībeles kanona noslēgšanas Svētais Gars līdzīgā veidā joprojām turpināja savu darbu, apgaismojot, brīdinot un iepriecinot Dieva bērnus.
Jēzus saviem mācekļiem apsolīja: "Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā vārdā, Tas jums mācīs visas lietas un jums atgādinās visu to, ko Es jums esmu sacījis." "Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā (..) un darīs jums zināmas nākamās lietas." (Jāņa 14:26; 16:13) Raksti skaidri māca, ka šie apsolījumi nepavisam nav ierobežoti ar apustuļu dienām, bet attiecas uz Kristus draudzi visos laikmetos. Pestītājs saviem sekotājiem apliecina: "Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam." (Mat. 28:20) Un Pāvils ziņo, ka Gara dāvanas un Gara atklāšanās paredzēta draudzei, "lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu, līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru." (Ef. 4:12,13)
Par Efezas ticīgajiem apustulis lūdza: " (..) lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu, lai jūs labāk Viņu izprastu, apgaismotas gara acis, lai jūs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums (..) un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs pie mums, ticīgajiem." (Ef.1:17-19) Dievišķā Gara kalpošana, kas apgaismo saprašanu un atver prātam Dieva svētā Vārda dziļumus, bija tieši tā svētība, kuru Pāvils tik ļoti lūdza Efezas draudzes vajadzībām.
Pēc Svētā Gara brīnišķās atklāšanās Vasarsvētku dienā Pēteris aicināja ļaudis nožēlot, atgriezties un kristīties Kristus vārdā, lai saņemtu savu grēku piedošanu. Viņš sacīja: "Jūs (..) saņemsit Svētā Gara dāvanu, jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās." (Ap.d. 2:38,39)
Ar pravieša Joēla starpniecību Kungs ir apsolījis Svētā Gara īpašu atklāšanos tiešā saistībā ar Dieva lielās dienas notikumiem. (Joēla 3:1) Daļēji šis pravietojums piepildījās Gara izliešanā Vasarsvētku dienā, bet pilnībā tas kļūs redzams dievišķās žēlastības manifestācijā, kas pavadīs Evaņģēlija noslēdzošo darbu.
Lielā cīņa starp labo un ļauno pieaugs spēkā un spriegumā līdz pašam laika galam. Sātana dusmas pret Kristus draudzi ir parādījušās visos laikmetos, un Dievs saviem ļaudīm ir dāvinājis žēlastību un Garu, lai viņus stiprinātu pretoties ļaunā varai. Kad Kristus apustuļiem vajadzēja nest Evaņģēliju pasaulei un to uzrakstīt visām nākamajām paaudzēm, tad viņus sevišķā kārtā apveltīja ar Gara gaismu. Bet, draudzei tuvojoties galīgajai atbrīvošanai, sātans strādās ar vēl lielāku spēku. Viņš ir nonācis "lielās dusmās, zinādams, ka tam maz laika atlicis". (Atkl. 12:12) Viņš strādās "ar visādu viltus varu, zīmēm un brīnumiem". (2. Tes. 2:9) Jau sešus gadu tūkstošus šis gudrais prāts, kas reiz bija visaugstākais starp Dieva eņģeļiem, ir pilnīgi nodevies pievilšanas un pazudināšanas darbam. Un pēdējā sadursmē Dieva tautai būs jāiztur laikmetu cīņās iegūtās sātaniskās izveicības un viltības dziļumi, kā arī laika gaitā izkoptā nežēlība un cietsirdība. Šajā briesmu pilnajā laikā Kristus sekotājiem pasaule jābrīdina par Kunga otro atnākšanu, lai tiktu sagatavoti ļaudis, kas, Viņam atnākot, Dieva priekšā varētu stāvēt "neaptraipīti un nevainojami". (2. Pēt. 3:14) Šajā laikā dievišķās žēlastības un īpašā spēka dāvana draudzei nav mazāk vajadzīga kā apustuļu dienās.
Pateicoties Svētā Gara apgaismojumam, šo lappušu rakstniecei ir atklātas ilgstošās cīņas ainas starp labo un ļauno. Laiku pa laikam man ir bijis atļauts skatīt lielo cīņu, kas dažādos laikmetos norisinājusies starp dzīvības Lielkungu, tas ir, mūsu glābšanas Autoru Kristu un sātanu – ļaunuma valdnieku, grēka autoru, Dieva svētā likuma pirmo pārkāpēju. Sātana naids pret Kristu ir atklājies naidā pret Viņa sekotājiem. Visā pagātnes vēsturē varam saskatīt vienu un to pašu Dieva likumu principu ienīšanu, vienu un to pašu krāpšanas politiku, kas maldiem piešķir patiesības izskatu, kas ar cilvēku likumiem aizstāj Dieva likumus un vada ļaudis Radītāja vietā pielūgt radību. Visos laikmetos sātans ir neatlaidīgi centies Dieva raksturu parādīt nelabvēlīgā gaismā, modinot cilvēkos nepareizus priekšstatus par Radītāju, lai ļaudis Dievu uzlūkotu ar bailēm un naidu, bet ne ar mīlestību, viņš ir centies nobīdīt pie malas dievišķo bauslību, vadot zemes iedzīvotājus uz domām, ka bauslības prasības tiem vairs nav saistošas, un ļoti neatlaidīgi viņš ir vajājis tos, kas uzdrošinājušies pretoties tā krāpšanām. To var redzēt sentēvu, praviešu un apustuļu, kā arī mocekļu un reformatoru vēsturē.