Skatīdamies uz šo priekšā stāvošo briesmīgo laiku, pravietis Jeremija izsaucās: "Man ir tik baigi, tik baigi!" "Es nevaru ciest klusu, jo tu, mana dvēsele, dzirdi bazūnes skaņas, un tas jau ir kara troksnis. Sitiens nāk pēc sitiena." (Jer. 4:19,10) "Šī diena būs bardzības diena, bēdu un bailības diena, vētras un posta diena, melna un tumša diena, apmākusies un miglaina diena, bazūnes un kara trokšņa diena." (Cef. 1:15,16, Glika tulk.) (311) "Redzi, Kunga diena nāk, (..) lai pārvērstu zemi par tuksnesi un iznīcinātu tajā esošos grēciniekus." (Jes. 13:9.)
Ņemot vērā šo lielo dienu, Dieva Vārds vissvinīgākajā un iespaidīgākajā valodā aicina Viņa ļaudis uzmosties no garīgās letarģijas un ar grēku nožēlu un pazemošanos meklēt Kunga vaigu: "Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi Manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! Jo Kunga diena nāk, tā ir jau tuvu. Gavējiet svētā godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu. Savāciet vienuviet visu tautu svētās un nopietnās pārdomās, lai sanāk kopā draudze, sapulciniet tautas vecajus, sanesiet kopā (..) zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas īpašās dzīvojamās telpas! Lai priesteri stāv raudādami starp tempļa priekštelpu un altāri." "Atgriezieties atkal pie Manis, no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlu un sērām! Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes. Un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva, jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un sirsnīgs (..)." (Joēla 2:1,15-18,12,13)
Lai sagatavotu ļaudis pastāvēšanai Dieva dienā, bija veicams liels reformas darbs. Dievs redzēja, ka daudzi, kas saucas par Viņa sekotājiem, nedomāja par mūžību, un tādēļ savā žēlastībā gatavojās sūtīt brīdinājuma vēsti, lai viņus modinātu no sastinguma un pamudinātu sagatavoties Kunga atnākšanai.
Šis brīdinājums sniegts Atklāsmes grāmatas 14. nodaļā. Tā ir triju eņģeļu vēsts, kur, lietojot simbolisku izteiksmi, teikts, ka to sludina debesu būtnes, bet tūlīt pēc tam seko Cilvēka Dēla nākšana "ievākt zemes pļauju". Pirmais no šiem brīdinājumiem pasludina tuvojošos tiesu. Pravietis redzēja eņģeli lidojam "debess vidū", un "tam bija mūžīgs Evaņģēlijs sludināms tiem, kas dzīvo virs zemes, un visām tautām un ciltīm, valodām un tautībām. Viņš sauca stiprā balsī: Bīstieties Dievu un dodiet Viņam godu, jo ir atnākusi Viņa tiesas stunda. Pielūdziet To, kas radījis debesi un zemi, jūru un ūdeņu avotus." (Atkl.14:6,7)
(312) Šī vēsts ir nosaukta par daļu no "mūžīgā Evaņģēlija". Un Evaņģēlija sludināšanas darbs nav uzticēts eņģeļiem, bet gan cilvēkiem. Svētie eņģeļi tiek nosūtīti šī darba vadīšanā, viņi pārzina lielo cilvēku glābšanas pasākumu, bet tiešo Evaņģēlija sludināšanu veic Kristus kalpi virs zemes.
Uzticīgiem vīriem, kas paklausīja Dieva Gara pamudinājumiem un Viņa Vārda mācībām, šo brīdinājumu vajadzēja nest tālāk pasaulei. Tie bija ņēmuši vērā "stipro pravieša vārdu", "sveci, kas spīd tumšā vietā, iekams diena aust un uzlec rīta zvaigzne". (2. Pēt. 1:19) Viņi Dieva atzīšanu bija meklējuši vairāk nekā visas apslēptās mantas, uzskatot, ka to iegūt "ir labāk nekā sudrabu mantot un viņu krāt labāk nekā spožu zeltu". (Sal. pam. 3:14, Glika tulk.) Un Kungs tiem atklāja valstības lielās patiesības. "Kunga noslēpums ir pie tiem, kas Viņu bīstas, un Viņa derība tiem dos saprašanu." (Ps. 25:14, Glika tulk.) Ne jau mācītie teologi bija tie, kas saprata šo patiesību un iesaistījās sludināšanā. Ja viņi būtu bijuši uzticīgi sargi, kas, daudz lūdzot, rūpīgi pētī Rakstus, tad tie izprastu nakts laiku; pravietojumi būtu viņiem atklājuši notikumus, kuriem tūlīt vajadzēja norisināties. Bet tie neieņēma šādu stāvokli, un vēsts tika dota vienkāršiem, pazemīgiem vīriem. Jēzus sacīja: "Staigājiet, kamēr jums ir gaisma, lai tumsība jūs neapņem." (Jāņa 12:35) Tie, kas novēršas no Dieva sniegtās gaismas un ir nolaidīgi meklēt to, kad tā atrodas viņu sniedzamības robežās, tiek atstāti tumsā. Bet Pestītājs saka: "Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma." Ikviena dvēsele, kas neatlaidīgi tiecas darīt Dieva prātu, nopietni ņemot vērā jau doto gaismu, saņems vēl lielāku gaismu, tai tiks sūtīta debesu mirdzumā starojošā zvaigzne, lai viņu vadītu visā patiesībā.
Kristus pirmās atnākšanas laikā svētās pilsētas priesteriem un rakstu mācītājiem, kam bija uzticētas Dieva neapstrīdamās patiesības, noteikti bija iespējams izprast laika zīmes un pasludināt Apsolītā nākšanu. (313) Mihas pravietojums norādīja Viņa dzimšanas vietu (Mihas 5:2.); Daniēls sīki aprakstīja Viņa atnākšanas laiku. (Dan. 9:25) Dievs šos pravietojumus uzticēja jūdu vadoņiem, un tiem nebija nekāda attaisnojuma, ja viņi tos nezināja un nebrīdināja ļaudis, ka Mesijas atnākšana ir tieši durvju priekšā. Šo nezināšanu izraisīja grēcīga nolaidība. Jūdi cēla pieminekļus nonāvētajiem Dieva praviešiem, un tajā pašā laikā, parādot cieņu šīs zemes lielajiem vīriem, godāja sātana kalpus. Aizņemti godkārīgos strīdos par vietu un varu cilvēku vidū, tie no sava redzesloka pazaudēja Debesu Ķēniņa piedāvāto dievišķo godu.
Izraēla vecajiem ar dziļu interesi un godbijību vajadzēja studēt aprakstus par pasaules vēstures vislielākā notikuma vietu, laiku un apstākļiem, kad uz šo zemi nāks Dieva Dēls, lai glābtu cilvēkus. Visai tautai vajadzēja būt modrai un gaidīt, lai tā varētu būt starp pirmajiem pasaules Glābēja apsveicējiem. Bet, lūk, Betlēmē divi noguruši ceļinieki no Nācaretes pakalniem iet pa šauro ielu visā tās garumā līdz pat pilsētas austrumu robežai, velti meklējot vietu pajumtei un nakts atpūtai. Tiem neatveras nevienas durvis. Nožēlojamā mājoklī, kas paredzēts lopiem, viņi beidzot atrod patvērumu, un tur piedzimst pasaules Pestītājs.
Debesu eņģeļi bija redzējuši godību, kurā Dieva Dēls dalījās ar savu Tēvu pirms pasaules radīšanas, un tādēļ ar kāpinātu interesi gaidīja Viņa parādīšanos virs zemes kā notikumu, kas ļoti iepriecinās visas tautas. Eņģeļi tika sūtīti nest priecīgo vēsti tiem, kas bija gatavi to uzņemt un kas līksmi to pavēstītu tālāk citiem zemes iedzīvotājiem. Kristus bija pazemojies līdz cilvēka dabas pieņemšanai. (314) Viņam, gatavojoties atdot savu dvēseli par grēku upuri, vajadzēja nest bezgala lielu ciešanu nastu, tomēr eņģeļi vēlējās, lai Visaugstākā Dēls arī savā pazemojumā cilvēku priekšā varētu parādīties savai slavai atbilstošā cieņā un godībā. Vai zemes lielie vīri tagad sapulcēsies Izraēla galvaspilsētā apsveikt Kristus atnākšanu? Un vai eņģeļu leģioni Viņu iepazīstinās ar gaidošajiem ļaudīm?
Kāds eņģelis tuvojas zemei, lai redzētu, kas ir sagatavojušies apsveikt Jēzu. Bet viņš nevar saskatīt nekādas gaidīšanas pazīmes. Viņš nedzird slavas un uzvaras gaviļu balsi, ka pienācis Mesijas ierašanās brīdis. Kādu laiku eņģelis lidinās pār izredzēto pilsētu un templi, kur gadsimtiem ilgi atklājusies dievišķā klātbūtne, bet pat tur valda tāda pati vienaldzība. Krāšņi un lepni tērpti priesteri dievnamā pienes apgānītus upurus. Farizeji skaļā balsī turpina uzrunāt ļaudis vai ielu stūros izteikties savās lielīgajās lūgšanās. Ķeizaru pilīs, filozofu sanāksmēs, rabīnu skolās – visur valda vienāda nevērība pret brīnumaino notikumu, kas visas Debesis piepildījis ar prieku un slavu, – Cilvēku Glābējs gatavojas nākt uz šo Zemi.
Nekas neliecina, ka Kristus tiktu gaidīts, ka ļaudis būtu sagatavojušies uzņemt dzīvības Lielkungu. Pārsteigts un apmulsis dievišķais vēstnesis grib atkal atgriezties Debesīs ar šo apkaunojošo vēsti, kad viņš ierauga pulciņu ganu, kuri naktī nomodā sargā savus ganāmpulkus, raugās zvaigžņotajās debesīs un, ilgodamies pēc pasaules Glābēja parādīšanās, pārdomā pravietojumus par Mesiju, kuram jānāk uz Zemi. Lūk, ļaudis, kas sagatavojušies uzņemt priecīgo vēsti. Tiem pēkšņi parādās Kunga eņģelis, atklājot šo skaisto patiesību. Debesu godība piepilda visu līdzenumu, kļūst redzams neskaitāms eņģeļu pulks, un, it kā pasludinātais prieks būtu par lielu, lai to no debesīm atnestu tikai viens vēstnesis, slavas dziesmā, kuru reiz dziedās visas izglābtās tautas, savienojas ļoti daudzas balsis: "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts."(Lūk. 2:14)
(315) Ak, kāda mācība slēpjas šajā brīnišķajā Betlēmes stāstā! Kā tas nosoda mūsu neticību, lepnumu un pašapmierinātību. Kā tas mūs brīdina, lai savā noziedzīgajā vienaldzībā arī mēs nenokavētu izprast laika zīmes un nepaliktu neziņā par mūsu piemeklēšanas dienu.
Ne vien Jūdejas augstienē, ne tikai starp vienkāršajiem, pieticīgajiem ganiem eņģeļi atrada Mesijas nākšanas modros gaidītājus. Arī pagānu zemē bija ļaudis, kas Viņu gaidīja, tie bija gudri vīri, bagāti un dižciltīgi Austrumu zemes filozofi. Pētot dabu, gudrie bija ieraudzījuši Dievu Viņa roku darbā. No ebreju Rakstiem tie uzzināja par zvaigzni, kas uzlēks no Jēkaba, un ar dedzīgām ilgām gaidīja, kad nāks Tas, kuram vajadzēja būt ne tikai "Izraēla iepriecai", bet arī "Gaismai apgaismot pagānus" un "par pestīšanu līdz pasaules galam". (Lūk. 2:25,32; Ap.d. 13:4,7) Tie bija gaismas meklētāji, un gaisma no Dieva troņa apspīdēja taku zem viņu kājām. Kamēr Jeruzālemes priesteri un rabīni, īpaši ieceltie patiesības sargi un izskaidrotāji, tinās tumsā, Debesu sūtītā zvaigzne vadīja šos pagānu svešiniekus uz jaunpiedzimušā Ķēniņa dzimšanas vietu.
Kristus "kļūs otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida". (Ebr. 9:28) Tāpat kā ziņas par Pestītāja dzimšanu, arī vēsts par otro adventi netika uzticēta ļaužu reliģiskajiem vadoņiem. Tie nebija centušies uzturēt savienību ar Dievu un atteicās pieņemt Debesu sniegto gaismu; šī iemesla dēļ viņi neiekļāvās to skaitā, par kuriem apustulis Pāvils rakstīja: "Bet jūs, brāļi, nedzīvojiet tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis. Jo jūs visi esat gaismas bērni un dienas bērni. Mēs nepiederam ne naktij, ne tumsai." (1. Tes. 5:4,5)
Sargiem uz Ciānas mūriem pirmajiem vajadzēja dzirdēt vēsti par Pestītāja nākšanu, pirmajiem vajadzēja pacelt savu balsi, lai pasludinātu Viņa tuvumu, pirmajiem vajadzēja brīdināt ļaudis sagatavoties Viņa atnākšanai. Bet tie visam ļāva iet savu gaitu, sapņojot par mieru un drošību, kamēr ļaudis turpināja gulēt savos grēkos. Jēzus savu draudzi redzēja līdzīgu neauglīgam vīģes kokam, ko gan sedza daudzsološas lapas, bet nebija nekādu labu augļu. (316) Lielīgi tika ievērotas reliģijas formas, bet bez pazemības, grēku nožēlas un ticības, kas vienīgās kalpošanu var padarīt Dievam patīkamu. Gara pievilcīgo īpašību vietā bija redzams lepnums, formālisms, iedomība, savtība un varas pielietošana. Atkritusī draudze aizvēra savas acis pret laika zīmēm. Dievs to neatmeta un joprojām palika uzticīgs, bet viņi aizgāja no Dieva un atšķīrās no Kristus mīlestības. Un tā kā tie atteicās pakļauties nosacījumiem, tad arī nepiepildījās viņiem dotie Dieva apsolījumi.
Ar tādiem rezultātiem jārēķinās vienmēr, kad cilvēki nevērtē Dieva dāvāto gaismu un piešķirtās priekšrocības. Ja draudze nesekos Dieva atklātajai gribai, pieņemot katru gaismas staru un pildot katru tai zināmo pienākumu, tad reliģija neizbēgami deģenerēsies formu ievērošanā un zudīs dzīvību dodošais dievbijības gars. Šo patiesību vairākkārt uzskatāmi apstiprinājusi baznīcas vēsture. Dievs no saviem ļaudīm prasa dāvātajām svētībām un priekšrocībām atbilstošu ticību un paklausības darbus. Paklausība savukārt prasa upurus un sevī ietver krustu, un tieši tāpēc tik daudzi, kas saucās par Kristus sekotājiem, atteicās pieņemt gaismu no Debesīm un līdzīgi senajiem jūdiem neatzina savu piemeklēšanas laiku. (Lūk. 19:44) Viņu lepnuma un neticības dēļ Kungs tiem aizgāja garām un savu patiesību atklāja tādiem cilvēkiem, kas, līdzīgi Betlēmes ganiem un Austrumu gudrajiem, bija ņēmuši vērā visu jau saņemto gaismu.