[289] Atsakoties no katolicisma mācībām, angļu reformatori tomēr saglabāja daudzas tā formas. Kaut arī Romas autoritāte un ticības mācības bija atmestas, tomēr anglikāņu baznīcas dievkalpojumos tika iekļauts ne mazums Romas ieražu un ceremoniju. Bija dzirdami apgalvojumi, ka šīs lietas neattiecas uz sirdsapziņu. Rakstos tās neesot pavēlētas, tāpēc tām neesot būtiskas nozīmes, un, ja tās neesot arī aizliegtas, tātad nevarot būt ļaunas. To ievērošana varētu sašaurināt bezdibeni, kas reformētās baznīcas šķīra no Romas, un līdz ar to, kā tika uzsvērts, tas sekmētu protestantu ticības pieņemšanu katoļu vidū.
Konservatīvajiem un tiem, kas tiecās pēc kompromisa, šie argumenti šķita pārliecinoši. Bet bija vēl cita šķira, kas tā nedomāja. Tieši fakts, ka šie ieradumi "tiecās celt tiltu pāri bezdibenim starp Romu un reformāciju" (1), viņu skatījumā jau bija pārliecinošs arguments pret to saglabāšanu. Uz tamlīdzīgiem ieradumiem viņi skatījās kā uz verdzības emblēmām, no kuras bija atbrīvojušies un kurā vairs nevēlējās atgriezties. Tie sprieda, ka Dievs savā Vārdā ir devis priekšrakstus Viņa pielūgšanai un pagodināšanai un ka cilvēkiem nav atļauts tiem kaut ko pielikt vai no tiem kaut ko atņemt. Lielās atkrišanas iesākums meklējams tieši centienos Dieva autoritāti papildināt ar baznīcas varu. (290) Roma sāka ar tādu lietu pavēlēšanu, ko Dievs nebija aizliedzis, un beidza ar Dieva skaidri izteikto prasību atmešanu.
Daudzi sirsnīgi ilgojās atgriezties pirmatnējās draudzes skaidrībā un vienkāršībā. Lielu daļu anglikāņu baznīcas vispāratzīto paradumu viņi uzskatīja par elku pielūgšanas pieminekļiem, un sirdsapziņa tiem neļāva pievienoties šajos dievkalpojumos, bet valsts varas atbalstītā baznīca negribēja pieļaut nekādu novirzīšanos no savām formām. Baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu pieprasīja ar likumu, un neatļautas reliģiskas sanāksmes aizliedza, sodot ar ieslodzījumu, izsūtīšanu vai nāvi.
Septiņpadsmitā gadsimta sākumā monarhs, kas tikko bija uzkāpis Anglijas tronī, paziņoja savu apņēmību panākt, lai puritāņi "pakļautos, vai arī (..) izdzīt viņus no zemes, vai izdarīt vēl kaut ko ļaunāku". (2) Dzenāti, vajāti un likti cietumos, viņi nākotnē neredzēja nekādu cerību uz labākām dienām, tādēļ daudzi nonāca pie pārliecības, ka tiem, kas vēlas kalpot Dievam saskaņā ar savas sirdsapziņas balsi, "Anglija uz visiem laikiem ir beigusi pastāvēt kā zeme, kur var dzīvot". Beidzot daži nolēma meklēt patvērumu Holandē. Tiem bija jāpacieš grūtības, zaudējumi un cietums. Viņu nodomus izjauca un pašus nodeva ienaidnieku rokās. Bet stingrā neatlaidība beidzot uzvarēja, un daudzi atrada patvērumu Holandes republikas draudzīgajos krastos.
Bēgot viņi bija atstājuši savus namus, mantu un visus iztikas līdzekļus. Tie bija svešinieki zemē, starp ļaudīm ar atšķirīgu valodu un paradumiem. Lai nopelnītu sev maizi, tagad vajadzēja apgūt jaunu, nepazīstamu nodarbošanos. Vidēja vecuma vīriešiem, kas savu dzīvi bija pavadījuši kopjot zemi, tur nācās iemācīties vienu vai otru amatu. Tomēr viņi priecājās arī par šādu stāvokli un nezaudēja laiku kūtrumā vai kurnēšanā. (291) Lai gan bieži bija jācieš no trūkuma, tie pateicās Dievam par viņiem dāvātajām svētībām un atrada prieku nepiespiestā garīgā sadraudzībā. "Viņi saprata, ka šeit tie ir tikai ceļinieki, un daudz nedomāja par šīs zemes lietām, bet vairāk skatījās uz Debesīm, uz savu mīļoto Dzimteni, un tā klusināja savu garu." (4)
Trimdā un grūtībās viņu mīlestība un ticība kļuva vēl stiprāka. Tie paļāvās uz Kunga apsolījumiem, un vajadzības brīdī Dievs tos nepameta. Eņģeļi bija ar tiem, viņus iedrošinot un atbalstot. Un, kad likās, ka Dieva roka rāda pāri jūrai uz zemi, kur viņi paši sev varētu dibināt valsti un atstāt bērniem reliģiskās brīvības dārgo mantojumu, tie nešaubīdamies gāja uz priekšu pa aizgādības sagatavoto ceļu.
Dievs saviem ļaudīm pieļāva dažādus pārbaudījumus, lai viņus sagatavotu īstenot Viņa paredzētos žēlastības nodomus. Draudze tika pazemota, lai to varētu paaugstināt. Dievs tās labā vēlējās parādīt savu spēku un no jauna dot pasaulei pierādījumu, ka Viņš neatstāj tos, kas uz Viņu paļaujas. Kungs notikumus bija vadījis tā, lai sātana dusmas un ļauno cilvēku sazvērestības paaugstinātu Viņa godu un Dieva tautu novestu drošā vietā. Vajāšanas un trimda atvēra ceļu uz brīvību.
Kad puritāņi juta, ka ir spiesti šķirties no anglikāņu baznīcas, viņi savā starpā noslēdza svinīgu vienošanos, ka, būdami brīvi Kunga ļaudis, "staigās kopā visos Viņa ceļos, kas jau zināmi vai arī tiks darīti zināmi". (5) Tas bija īstais reformas gars, vitālais protestantisma pamatlikums. Ar šo apņemšanos svētceļnieki atstāja Holandi, lai meklētu dzimteni Jaunajā pasaulē. Viņu sludinātājs Džons Robinsons, kuram Aizgādības radītie apstākļi neļāva iet līdzi, atvadu uzrunā trimdiniekiem sacīja: "Brāļi, mēs tagad šķiramies, un tikai Kungs zina, vai, šeit dzīvojot, es vēl kādreiz redzēšu jūsu vaigu. (292) Bet lai Kungs dara ko darīdams, es jums Dieva un Viņa svēto eņģeļu priekšā pavēlu nesekot man tālāk par to, cik es esmu sekojis Kristum. Ja Dievs, izlietojot kādu citu savu darba rīku, jums vēl kaut ko atklās, tad esiet to tikpat labprātīgi pieņemt, kā jūs vienmēr uzņēmāt ikvienu manis sludināto patiesību, jo es esmu stipri pārliecināts, ka Kungam ir vēl vairāk patiesības un gaismas, ko Viņš sniegs no sava Svētā Vārda." (6)
"No savas puses es nespēju pietiekami nožēlot reformēto baznīcu stāvokli, kas, nonākušas līdz zināmai reliģijas pakāpei, negrib iet tālāk par to, cik gājuši viņu reformācijas izredzētie darbarīki. Luterāņi nav ierosināmi iet tālāk par to, ko spēja saskatīt Luters; (..) kalvinisti, kā jūs redzat, paliek stāvam tur, kur viņus atstājis šis lielais Dieva vīrs, kurš tomēr vēl neredzēja visas lietas. Tas ir ļoti nožēlojams trūkums, jo, lai gan savā laikā viņi bija degoša un spīdoša gaisma, tomēr tie vēl neuzzināja visu Dieva padomu, un, ja tie dzīvotu tagad, tad būtu tikpat labprātīgi satvert tālāko gaismu, kā pieņēma pirmos gaismas starus." (7)
"Atcerieties savas draudzes svinīgo solījumu, ar ko jūs apņēmāties staigāt visos Kunga ceļos, kādi jums ir zināmi un vēl tiks darīti zināmi. Atcerieties savu solījumu Dievam un derību ar Dievu un vienam ar otru pieņemt ikkatru gaismu un patiesību, kas jums tiks atklāta no Viņa rakstītā Vārda, bet tajā pašā laikā es jūs ļoti lūdzu, esiet uzmanīgi, ko jūs pieņemat par patiesību, un tāpēc, pirms jūs kaut ko atzīstat par pieņemamu, visu to salīdziniet un apsveriet citu patiesības rakstu gaismā, jo nevar būt, ka kristīgajai pasaulei, tik vēlu izejot no biezās atkrišanas tumsas, uzreiz varētu uzaust visa atzīšanas pilnība." (8)
Tās bija ilgas pēc sirdsapziņas brīvības, kas svētceļniekus iedvesmoja drosmīgi doties garajā ceļā pāri jūrai, izturēt grūtības un briesmas, ar ko tie sastapās mežonīgajos apgabalos, lai ar Dieva svētību Amerikas krastos liktu pamatu varenai tautai. (293) Tomēr svētceļnieki, lai gan viņi tiešām bija godīgi un dievbijīgi ļaudis, reliģiskās brīvības lielo principu vēl pilnīgi nesaprata. Brīvību, kuras dēļ tik daudz bija upurējuši, tie nebija tikpat labprātīgi dāvāt citiem. "Ļoti maz bija to, pat no septiņpadsmitā gadsimta izcilajiem domātājiem un morāles mācītājiem, kas spēja pareizi aptvert šo brīnišķo pamatlikumu, ka pēc Jaunās Derības rakstiem par cilvēku ticības tiesnesi atzīstams vienīgi Dievs." (9) Doktrīna, ka Dievs baznīcai devis tiesības pārvaldīt sirdsapziņu un noteikt, kas ir ķecerība un to sodīt, ir viena no visdziļākajām pāvestības kļūdām. Reformatori, atmetot Romas ticības apliecību, tomēr nebija pilnīgi brīvi no tās neiecietības gara. Pat vēl tagad nebija pilnīgi izklīdināta biezā tumsa, kurā pāvestība savas valdīšanas garajā laikmetā ietina visu kristīgo pasauli. Kāds no vadošajiem Masačūsetsas līča nometnes sludinātājiem sacīja: "Iecietība ir padarījusi pasauli pretkristīgu; un baznīca, nosodot ķecerību, nekam nav kaitējusi." (10) Kolonisti pieņēma nolikumu, ka pilsoniskajā valdībā balss tiesības ir tikai baznīcas locekļiem. Radās sava veida valsts baznīca, kas no visiem ļaudīm prasīja garīdzniecības atbalstīšanu. Augstākie ierēdņi turklāt vēl tika pilnvaroti apspiest ķecerību. Tādā veidā laicīgā vara nonāca baznīcas rokās. Un nebija ilgi jāgaida, līdz šie pasākumi noveda pie neizbēgamām sekām – vajāšanām.
Vienpadsmit gadus pēc pirmās kolonijas nodibināšanas Jaunajā pasaulē ieradās Rodžerss Viljams. Līdzīgi pirmajiem svētceļniekiem viņš nāca, lai priecātos reliģiskajā brīvībā, bet, atšķirībā no citiem, saprata to, ko viņa laikā tikai nedaudzi bija aptvēruši, ka uz šo brīvību ir neatņemamas tiesības visiem, lai arī kā skanētu viņu ticības apliecība. Viņš bija nopietns patiesības meklētājs, un tāpēc, tāpat kā Robinsons, uzskatīja par neiespējamu, ka no Dieva Vārda jau varētu būt saņemta visa gaisma. Viljams "bija pirmā persona modernajā kristīgajā pasaulē, kas sacīja, ka pilsoniskās valdības pamatā jābūt likumam par sirdsapziņas brīvību un ka pārliecības jautājumos visi likuma pārkāpēji ir vienlīdzīgi". (11) Viņš paskaidroja, ka ierēdņiem pienākas apspiest noziegumus, bet tie nekad nedrīkst valdīt pār citu cilvēku sirdsapziņu. (294) "Sabiedrība vai valsts ierēdņi," viņš paskaidroja, "var izlemt cilvēku savstarpējos pienākumus, bet, ja viņi mēģina noteikt kādas personas attiecības pret Dievu, tad tie vairs nav savā vietā un tad nekas vairs nav drošs, jo ir skaidrs, ka valsts ierēdnis, ja viņam ir vara, šodien var pavēlēt turēties pie vieniem uzskatiem vai vienas ticības un rīt atkal pie citas, kā daži karaļi un karalienes to ir darījuši Anglijā un dažādi pāvesti un koncili Romas baznīcā, tad ticība būtu pakļauta sajukumam." (12)
Valsts pieprasīja atzītās baznīcas dievkalpojumu apmeklēšanu, draudot ar naudas sodu vai ieslodzījumu. "Viljams šo likumu nosodīja, uzsverot, ka vissliktākā prasība angļu likumu krājumā ir tā, kas spiež cilvēkus piedalīties vietējās baznīcas dievkalpojumos. Cilvēku piespiešanu apvienoties ar citticībniekiem viņš uzskatīja par atklātu dabīgo tiesību pārkāpumu, jo vilkt uz dievkalpojumiem neticīgos un tos, kas nevēlas nākt, nozīmē pieprasīt liekulību .(..) "Nevienu nevajadzētu spiest piedalīties dievkalpojumos," viņš piebilda, "vai arī atbalstīt šos dievkalpojumus, ja viņi to nevēlas." – "Ko!" izsaucās viņa pretinieki, izbrīnījušies par tādiem uzskatiem. "Vai strādnieks nav cienīgs saņemt savu algu?" – "Jā," viņš atbildēja, "bet tikai no tiem, kas viņu šim darbam derējuši." (13)