Spānijā un Portugālē pazemes grūdieni bija visstiprākie. Kadisai pāri ejošajam vilnim vajadzēja būt apmēram sešdesmit pēdu augstam. Kalni, "daži no vislielākajiem Portugālē, pēkšņi tika satricināti pašos pamatos, un atsevišķi no tiem virsotnēs atvērās, dīvaini sašķeļoties un saplaisājot, izmetot milzīgas masas apkārtējās ielejās. (305) Stāsta, ka no šiem kalniem pacēlušās liesmas". (11)
Lisabonā "pazemē bija dzirdama pērkona rūkoņa, un tūlīt pēc tam šīs pilsētas lielāko daļu sagrāva spēcīgs grūdiens. Apmēram sešās minūtēs aizgāja bojā sešdesmit tūkstoši cilvēku. Jūra vispirms atkāpās, atstājot sausu sēkli, bet pēc tam plūda atpakaļ, paceldamās vairāk kā piecdesmit pēdas virs sava parastā līmeņa". "Starp citiem ārkārtējiem notikumiem, kas, kā stāsta, norisinājušies katastrofas laikā Lisabonā, jāpiemin arī jaunizbūvētās krastmalas iegrimšana, kas ar milzīgiem izdevumiem bija celta tikai no marmora. Tur bija sapulcējies liels ļaužu pulks, glābdamies no visur krītošajām drupām, bet tad pēkšņi krastmala nogrima ar visiem uz tās esošajiem cilvēkiem, un neviens no bojāgājušo ķermeņiem nekad vairs neparādījās virspusē." (Turpat)
Zemestrīces "grūdienam tūlīt sekoja visu baznīcu un klosteru, gandrīz visu sabiedrisko ēku un vairāk kā ceturtās daļas namu sagāšanās. Apmēram divas stundas pēc grūdiena dažādos kvartālos izcēlās ugunsgrēki, kas nepilnas trīs dienas trakoja ar tādu spēku, ka pilsēta tika pilnīgi izpostīta. Zemestrīce notika svētku dienā, kad baznīcas un klosteri ļaužu pilni, no kuriem reti kāds izglābās". (12) "Šausmas nebija aprakstāmas. Raudāt neviens neraudāja, jo nelaime bija pārāk liela. No bailēm un pārsteiguma zaudējuši prātu, ļaudis skraidīja šurp un turp, sitot sev pa galvu un krūtīm, un kliedzot: "Misericordia! Pasaule iet bojā!" Mātes aizmirsa savus bērnus un skrēja apkārt ar krucifiksiem un svētbildēm. Nelaimīgā kārtā daudzi patvērumu meklēja baznīcās, bet veltīgi tika atklāti sakramenti, veltīgi šie nabaga radījumi apkampa altārus; svētbildes, priesteri un ļaudis – visi kopā tika aprakti zem drupām." Domā, ka tajā liktenīgajā dienā dzīvību zaudēja deviņdesmit tūkstoš personu.
(306) Divdesmit piecus gadus vēlāk parādījās nākošā pravietojumā minētā zīme – Saules un Mēness aptumsums. Visapbrīnojamākais te ir fakts, ka jau iepriekš precīzi tika norādīts tās piepildīšanās laiks. Pestītājs sarunā ar saviem mācekļiem Eļļas kalnā, pēc tam, kad bija attēlojis draudzes ilgo bēdu laiku – pāvestības vadīto vajāšanu 1260 gadus – un apsolījis, ka šis smagais pārbaudījums tiks saīsināts, vēl pieminēja zināmus notikumus pirms Viņa atnākšanas un noteica laiku, kad pirmais no tiem kļūs redzams: "Tanīs dienās pēc tām bēdām Saule aptumšosies, un Mēness nedos savu spožumu." (Marka 13:24) 1260 dienas vai gadi beidzās 1798. gadā. Jau gadsimta ceturksni iepriekš gandrīz pilnīgi bija mitējušās vajāšanas. Saskaņā ar Kristus vārdiem, pēc šīm vajāšanām vajadzēja aptumšoties Saulei. Un šis pravietojums piepildījās 1780. gada 19. maijā.
"Gandrīz vai vienīgā visneizskaidrojamākā un noslēpumainākā tāda veida dabas parādība (..) ir 1780. gada 19. maija tumšā diena – pavisam neizprotams visas Jaunanglijas redzamās debess un atmosfēras aptumsums." (13)
Kāds aculiecinieks Masačusetsā šo notikumu apraksta sekojoši: "No rīta saule uzlēca skaidra, bet drīz apmācās. Mākoņi klājās arvien zemāk, un no tiem, melniem un draudošiem, kādi tie drīz vien šķita, uzliesmoja zibeņi, dārdēja pērkons un lija neliels lietus. Ap pulksten deviņiem mākoņi kļuva gaišāki un pieņēma misiņa vai vara nokrāsu, un šajā savādajā, pārdabiskajā gaismā pavisam neparasti izskatījās koki, klintis, ēkas, ūdens un cilvēki. Nedaudz minūtēs smags, melns mākonis izplētās pār visu debess velvi, izņemot šauru svītriņu pie horizonta, un visapkārt kļuva tik tumšs kā parasti pulksten deviņos vasaras vakarā.(..)
Ļaužu sirdis pakāpeniski piepildīja bailes, nemiers un godbijība. Sievas stāvēja durvju priekšā un raudzījās tumšajos laukos, vīri atgriezās no sava darba tīrumā, namdari atstāja darba rīkus, kalējs – savu smēdi, tirgotājs – leti. (307) Skolas slēdza, un bērni trīcēdami skrēja mājup. Ceļinieki meklēja patvērumu tuvākajās zemnieku mājās. "Ko gan tas nozīmē?" jautāja visas lūpas un sirdis. Likās, ka pār zemi gatavojas brāzties viesuļvētra vai arī pienācis visu lietu gals.
Iededzināja sveces; pavarda ugunis spīdēja tik spoži kā rudenī bezmēness vakaros.(..) Mājputni atgriezās savās nojumēs un gatavojās nakts dusai, lopi sanāca pie ganību vārtiem un mauroja, vardes kurkstēja, putni nodziedāja vakara dziesmas, un sāka lidināties sikspārņi. Bet cilvēki labi apzinājās, ka nakts vēl nav pienākusi .(..)
Dr. Nateniels Vaitekers, Tabernekles draudzes gans Salemē, sapulcēšanās namā noturēja reliģisku dievkalpojumu un savā svētrunā uzsvēra, ka šī tumsa ir pārdabiska. Draudzes sanāksmes notika arī daudzās citās vietās. Teksti, kurus lietoja iepriekš nesagatavotajām svētrunām, visi it kā norādīja, ka šī tumsa atbilst Rakstu pravietojumiem (..). Pēc pulksten vienpadsmitiem tumsa bija visbiezākā." (14) "Šī apgabala lielākajā daļā tumsa tajā dienā bija tik dziļa, ka bez sveces gaismas ļaudis nevarēja saskatīt ne pulksteni, ne paēst pusdienas vai veikt kādus mājas darbus.(..)
Tumsa pārklāja neparasti plašu apgabalu. Uz austrumiem tā sniedzās līdz Felmutai. Rietumos tā skāra Konektikutas vistālāko daļu un Albani. Dienvidos to redzēja jūras piekrastē, un ziemeļos tik tālu, cik tālu sniedzās amerikāņu kolonijas." (15)
Vienu vai divas stundas pirms vakara iestāšanās pēc šīs dienas biezās tumsas debesis daļēji noskaidrojās un parādījās saule, lai gan to vēl aizplīvuroja bieza, melna masa."Pēc saulrieta mākoņi atkal uzkāpa augstāk un ļoti ātri satumsa." (308) Nakts tumsa nebija mazāk neparasta un baiga kā iepriekšējā dienā; neskatoties uz to, ka bija gandrīz pilns Mēness, nevienu priekšmetu nevarēja saskatīt bez mākslīgās gaismas, kuru, skatoties no kaimiņu mājām vai citas attālākas vietas, tomēr bija grūti ieraudzīt Ēģiptes tumsai līdzīgajā melnajā naktī, kas šķita gaismas starus necaurlaidoša." (16) Kāds šī notikuma liecinieks sacīja: "Es nevarēju atbrīvoties no domām, ka tumsa nebūtu lielāka pat tad, ja visus debesu gaismas ķermeņus ietītu necaurredzamā melnumā vai arī tie vairs neeksistētu." Kaut arī pulksten deviņos šajā vakarā uzlēca pilns Mēness, "tam nebija nekāda spēka izkliedēt nāvei līdzīgās ēnas". Pēc pusnakts tumsa pazuda, un, kad parādījās Mēness, tas sākumā it kā atgādināja asinis.
1780. gada 19. maijs vēsturē atzīmēts kā "tumša diena". Kopš Mozus laika nav ziņu par tumsu, kas būtu bijusi tik bieza, tik plaša un tik ilgstoša. Aculiecinieku sniegtie šī notikuma apraksti ir tikai Kunga vārdu atbalss, kurus teicis pravietis Joēls divdesmit piecus gadsimtus pirms to piepildīšanās: "Saule pārvērtīsies tumsībā un Mēness asinīs, pirms nāks Kunga lielā un briesmīgā diena." (Joēla 3:4)
Kristus savai tautai ir pavēlējis modri vērot Viņa atnākšanas zīmes un priecāties, tās ieraugot, jo tas viss vēstī, ka drīz parādīsies viņu Ķēniņš. "Kad tas sāk piepildīties," Viņš sacīja, "tad stiprinieties un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas." Saviem sekotājiem Kungs norādīja uz pavasarī plaukstošajiem kokiem un sacīja: "Kad tiem pumpuri raisās, jūs paši zināt, ka vasara jau ir tuvu. (309) Tāpat, redzot visu to notiekam, jums jāzina, ka tuvu ir Dieva valstība." (Lūk. 21:28,30,31)
Bet, kad pazemības un nodošanās gars draudzē atdeva vietu lepnumam un formālismam, mīlestība uz Kristu un ticība Viņa nākšanai atdzisa. Aizņemti ar laicīgām lietām un izpriecu meklēšanu, tie, kas saucās Dieva ļaudis, bija kļuvuši akli pret Pestītāja pamācībām attiecībā uz Viņa nākšanas zīmēm. Patiesību par Kristus otro atnākšanu atstāja novārtā, bet Rakstus, kas vēstīja šo atziņu, aptumšoja ar nepareiziem izskaidrojumiem, līdz to gandrīz vairs nemaz nepieminēja un aizmirsa. Sevišķi tas sakāms par Amerikas baznīcām. Brīvība un ērtības, ko baudīja visas sabiedrības šķiras, godkārīgā tieksme pēc bagātības un greznuma, kas izraisīja visu citu pārvarošu nodošanos naudas pelnīšanai, dedzīga dzīšanās pēc slavas un varas, kas likās esam visu sniedzamības robežās, ierosināja cilvēkus savas intereses un cerības koncentrēt ap šīs dzīves lietām, atvirzot tālu nākotnē svinīgo dienu, kad izzudīs pašreizējā lietu kārtība.
Norādot saviem sekotājiem uz otrās atnākšanas zīmēm, Pestītājs viņiem jau tad pateica, ka tieši pirms Viņa atgriešanās valdīs vispārēja atkrišana. Tad, tāpat kā Noas dienās, būs vērojama rosība un kņada laicīgajos darbos un izpriecu meklēšanā – pirkšanā, pārdošanā, dēstīšanā, namu celšanā un precēšanās pasākumos, kas liks aizmirst Dievu un nākošo dzīvi. Tiem, kas dzīvo šinī laikā, Kristus saka: "Sargieties, ka jūsu sirdis netop apgrūtinātas ar lieku ēšanu un vīna skurbumu, un laicīgām rūpēm, ka šī diena jums piepeši neuzbrūk. Tāpēc esiet modrīgi allaž un lūdziet, ka varat šim visam izbēgt, kas notiks, un pastāvēt Cilvēka Dēla priekšā." (Lūk. 21:34,36, Glika tulk.)
Draudzes stāvokli šajā laikā attēlo Pestītāja vārdi, kas rakstīti Atklāsmes grāmatā: "Tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris." (Atkl.3:1) (310) Un tiem, kas liedzas atmosties no savas bezrūpīgās drošības sajūtas, adresēts svinīgais brīdinājums: "Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi." (Atkl. 3:3)
Cilvēkus vajadzēja pamodināt, lai viņi ieraudzītu tiem draudošās briesmas, lai viņi sagatavotos uz svinīgajiem, ar pārbaudes laika beigām saistītajiem notikumiem. Dieva pravietis ziņo: "Liela ir Kunga diena un visai briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?" (Joēla 2:11) Kas pastāvēs, kad parādīsies Viņš, kura "acis ir pārāk šķīstas, lai varētu skatīt ļaunumu" un uzlūkot "varas darbus"? (Habak. 1:13) Tiem, kas sauc: "Mūsu Dievs! Mēs (..) Tevi pazīstam", un tomēr pārkāpj Viņa derību un steidzas pēc citiem dieviem (Hoz. 8:2,1; Ps. 16:4), sirdī apslēpjot netaisnību un iemīlot negodīgus ceļus, – tādiem Kunga diena ir "tumsa (..) un nevis gaisma, tā ir tumša, bez gaismas spožuma". (Amosa 5:20) "Tai pašā laikā notiks," saka Kungs, "ka Es pārmeklēšu ar uguni visu Jeruzālemi un piemeklēšu ļaudis, kas joprojām guļ savā vecajā raugā un runā savā sirdī: Kungs mums nedarīs ne labu, ne ļaunu." (Cef. 1:12) "Es piemeklēšu pasaules ļaunumu un bezdievju noziegumu; Es iznīcināšu lepno augstprātību un pazemošu varmāku lielību."(Jes. 13:11) "Ne viņu sudrabs, ne viņu zelts tos neizglābs"; "viņu manta paliks par laupījumu, un viņu nami par postažām." (Cef. 1:18,13, Glika tulk.)