[299] Viena no vissvinīgākajām un arī visbrīnišķīgākajām Bībelē atklātajām patiesībām ir vēsts par Kristus otro atnākšanu, kad Viņš pabeigs lielo atpestīšanas darbu. Dieva ceļiniekiem, kam tik ilgi jāuzturas "nāves ēnas ielejā", dota dārga, iepriecinoša cerība apsolījumā par Tā atnākšanu, kurš ir "augšāmcelšanās un dzīvība" un kurš parādīsies, lai atkal pārvestu mājās savus aizdzītos bērnus. Kristus otrās atnākšanas mācība veido Svēto Rakstu pamattoni. Sākot no tās dienas, kad, bēdu nomākts, pirmais cilvēku pāris pagrieza Ēdenei muguru, ticības bērni vienmēr ir gaidījuši Apsolītā atnākšanu, kas salauzīs postītāja varu un viņus no jauna ievedīs zaudētajā Paradīzē. Senatnes svētie vīri Mesijas nākšanu godībā uzlūkoja kā savas cerības piepildījumu. Ēnoham, kas, skaitot no Ēdenes, bija tikai septītās paaudzes pārstāvis un kurš trīs gadsimtus uz šīs zemes staigāja ar Dievu, tika atļauts no tālienes skatīt Atbrīvotāja atnākšanu. "Redzi," viņš vēstīja, "tas Kungs nāk ar daudz tūkstošiem savu svēto tiesāt visus (..)." (Jūdas 14.15.) Un sentēvs Ījabs savā bēdu naktī nesatricināmā paļāvībā izsaucās: "Es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem (..) tad, vaļā no savas miesas, es skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs." (Īj.19:25-27, Glika tulk.)
(300) Kristus nākšana, kas ievadīs taisnības valsts nodibināšanos, ir iedvesmojusi svēto rakstnieku viscildenākos un izjustākos izteicienus. Par šo patiesību Bībeles dzejnieki un pravieši ir runājuši ar dievišķas kvēles apgarotiem vārdiem. Dziesminieks dziedāja par Izraēla ķēniņa spēku un majestātiskumu: "No Ciānas, kur pilnīgais skaistums, Dievs parādās ar spožumu. Mūsu Dievs nāk un necieš klusu (..). Viņš sauc debesīm augšā un zemei tiesāt savus ļaudis." (Ps. 50:3-5, Glika tulk.) "Lai priecājas debess un līksmo zeme (..) Kunga priekšā, jo Viņš nāk, Viņš nāk tiesāt zemi. Viņš tiesās pasauli taisnībā un tautas savā patiesībā." (Ps. 96:11,13)
Pravietis Jesaja sacīja: "Uzmostieties un gavilējiet jūs, kas pīšļos guļat; jo tava rasa ir kā rasa uz zāli, un mirušos zeme izdos ārā." "Tavi mirušie dzīvos, mani miroņi celsies augšā." "Viņš nāvi aprīs mūžīgi. Un Kungs Kungs noslaucīs asaras no visiem vaigiem un atņems savu ļaužu negodu no visas zemes virsus; jo Kungs to ir runājis. Un tai dienā sacīs: Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz Viņu esam gaidījuši, lai priecājamies un līksmojamies par Viņa pestīšanu." (Jes. 26:19; 25:8,9, Glika tulk.)
Arī Habakuks atklāsmē skatīja Viņa nākšanu. "Dievs nāk no Tēmana, un Svētais – no Pārana kalniem. Viņa augstība apklāj debesis, un zemi piepilda Viņa slava. Un spožums atspīd kā (Saules) gaisma." "Viņš stāv un satricina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus." "Tu brauci ar saviem zirgiem un saviem glābšanas ratiem." "Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail (..), dziļums kauc un augstu paceļ savas rokas. Saule un Mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot." (301) "Tu izej glābt savus ļaudis, glābt savu Svaidīto." (Habak. 3:3-13, Glika tulk.)
Kad Pestītājs jau gatavojās šķirties no saviem mācekļiem, Viņš tos iepriecināja ar apsolījumu, ka atkal atnāks: "Jūsu sirds lai neizbīstas! (..) Mana Tēva namā ir daudz dzīvokļu (..). Es noeju jums vietu sataisīt. Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie sevis." (Jāņa 14:1-3) "Kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas tiks sapulcinātas Viņa priekšā." (Mat. 25:31,32)
Eņģeļi, kas pēc Kristus pacelšanās debesīs vēl kavējās Eļļas kalnā, mācekļiem atkārtoja Viņa atnākšanas apsolījumu: "Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam." (Ap.d. 1:11) Un apustulis Pāvils, Gara iedvesmots, apliecināja: "Pats Kungs nāks no debesīm, kad Dievs to pavēlēs, atskanot erceņģeļa balsij un Dieva bazūnei." (1. Tes. 4:16) Bet Patmas pravietis saka: "Redzi, Viņš nāk uz padebešiem, un Viņu redzēs katra acs." (Atkl.1:7)
Ar Kristus nākšanu saistās godības pilni notikumi, "kad viss būs panākts, par ko Dievs jau kopš seniem laikiem runājis ar svēto praviešu muti". (Ap. d. 3:21) Tad izbeigsies ļaunuma ilgais valdīšanas laiks; "pasaules valstis" kļūs par mūsu Kunga un Viņa Kristus valstīm; "un Viņš valdīs mūžīgi mūžam". (Atkl.11:15) Atklāsies Kunga godība, "lai visa cilvēce kopā to redzētu". "Kungs liks zelt taisnībai un slavai visu tautu priekšā." Viņš būs "par skaistu kroni un par krāšņu vainagu" savu ļaužu atlikumam. (Jes. 40:5; 61:11; 28:5)
(302) Tad tiks uzcelta zem visām debesīm miera pilnā un sen ilgotā Mesijas valsts. "Kungs iepriecinās Ciānu; Viņš iepriecinās visas viņas tukšās vietas un darīs viņas tuksnesi kā Ēdeni un viņas lauku kā Kunga dārzu." "Libānas godība tam ir dota, Karmeļa un Sarona glītums." "Uz tevi vairs nesacīs: Atstātā, un uz tavu zemi vairs neteiks: Izpostītā. Bet tevi nosauks: Pie kā man labs prāts, – uz tavu zemi: Laulātā." "Kā līgavainis priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi." (Jes. 51:3; 35:2; 62:4,5, Glika tulk.)
Visos laikmetos Kunga atnākšana ir bijusi Viņa patieso sekotāju cerība. Šķiršanās laikā Eļļas kalnā dotais Pestītāja apsolījums apgaismoja nākotni mācekļiem, pildot viņu sirdis ar prieku un cerību, ko nespēja izdzēst bēdas un aptumšot pārbaudījumi. Ciešanās un vajāšanās tieši šī lielā Dieva un mūsu Pestītāja Jēzus Kristus atnākšana bija viņu svētlaimīgā cerība. Kad Tesalonikas kristieši skuma par savu mīļo guldīšanu kapā, kuri bija cerējuši dzīvi savām acīm skatīt Kunga atnākšanu, viņu skolotājs, Pāvils, tiem norādīja uz augšāmcelšanos, kas notiks Pestītāja atnākšanas laikā. Tad uzcelsies Kristū mirušie un kopā ar dzīvajiem pacelsies gaisā pretī Kungam." "Un tā," viņš apliecināja, "mēs būsim kopā ar Kungu vienmēr. Ieprieciniet cits citu ar šiem vārdiem!" (1. Tes. 4:16-18)
Klinšainajā Patmas salā mīļotais māceklis dzird apsolījumu: "Tiešām, Es nāku drīz," un viņa ilgu pilnā atbilde: "Tiešām nāc, Kungs Jēzu!" izsaka draudzes lūgšanu visā tās svešniecības ceļojuma laikā. (Atkl. 22:20)
No cietumiem, sārtiem un ešafotiem, kur svētie un mocekļi liecināja par patiesību, cauri gadsimtiem ir dzirdami viņu ticības un cerības vārdi. Būdami pārliecināti par Viņa personīgo augšāmcelšanos un tātad arī par savu augšāmcelšanos, Kungam atnākot, "viņi nicināja nāvi un pacēlās tai pāri", kā saka viens no šiem kristiešiem. (1) (303) Viņi bija gatavi nokāpt kapā, lai varētu "atkal celties augšā".(2) Viņi gaidīja, ka "Kungs nāks no Debesīm padebešos ar sava Tēva godību" un "atnesīs taisnajiem valstības laikus". (3) Tādu pašu ticību loloja valdieši. Arī Viklifs gaidīja Glābēja nākšanu kā visas baznīcas cerību. (4)
Luters sacīja: "Es tiešām esmu pārliecināts, ka tiesas diena nevar vairs vilcināties pilnus trīssimt gadus. Dievs necietīs un arī nespēs vairs ilgāk paciest šo ļauno pasauli." "Tuvojas lielā diena, kurā tiks gāzta negantību valsts." (5)
"Šī novecojusī pasaule ir tuvu savam galam," sacīja Melanhtons. Bet Kalvins kristiešiem pavēlēja "nesvārstīties un dedzīgi ilgoties pēc Kristus dienas atnākšanas, kas ir vislielākais no visiem notikumiem", paskaidrojot, ka "visa uzticīgo saime vienmēr raudzīsies uz šo dienu". "Mums jāsalkst pēc Kristus, mums Kungs jāmeklē un par to jādomā," viņš saka, "līdz uzausīs lielā diena, kad Dievs pilnībā atklās savas valsts godību." (6)
"Vai mūsu Kungs Jēzus Kristus nav pacēlies debesīs, tērpts mūsu miesās?" jautāja skotu reformators Nokss. "Un vai Viņš neatgriezīsies?" "Mēs zinām, ka Viņš atgriezīsies un vēl drīz atgriezīsies." Arī Ridlijs un Letimers, kuri par patiesību atdeva savu dzīvību, ticībā skatījās uz Kunga atnākšanu. Ridlijs rakstīja: "Pasaule, bez šaubām, to es ticu un tāpēc tā saku, – tuvojas galam. Līdz ar Jāni, Dieva kalpu, sauksim savā sirdī uz mūsu Pestītāju Kristu: Nāc, Kungs Jēzu, nāc!" (7)
"Domas par Kunga atnākšanu," izteicās Beksters, "man ir visjaukākās un visiepriecinošākās." (8) "Mīlēt Viņa atnākšanu un gaidīt uz šīs svētlaimīgās cerības piepildīšanos ir ticības darbs un atklāj svēto raksturu." "Ja nāve būs pēdējais ienaidnieks, kuru iznīcinās augšāmcelšanās dienā, tad mēs varam saprast, cik sirsnīgi ticīgajiem vajadzētu ilgoties un lūgt pēc Kristus otrās nākšanas, kas sev līdzi nesīs pilnīgu un galīgu uzvaru!" (9) (304) "Pēc šīs dienas vajadzētu ilgoties visiem kristiešiem, cerot uz to un gaidot uz to, jo tā pabeidz visu glābšanas darbu un piepilda visas viņu dvēseles ilgas un centienus." "Pasteidzini, ak Kungs, šo svētlaimīgo dienu!" (10) Tāda cerība bija apustuļu draudzei, "draudzei tuksnesī" un reformatoriem.
Pravietojumi ne tikai iepriekš pasaka Kristus atnākšanas veidu un nolūku, bet uzrāda arī zīmes, pēc kurām cilvēki var spriest, vai šī diena ir tuvu. Jēzus sacīja: "Pēc tam būs zīmes pie Saules, Mēness un zvaigznēm." (Lūk. 21:25) "Saule aptumšosies un Mēness nedos savu spīdumu, un zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi kustināsies. Un tad redzēs Cilvēka Dēlu nākam padebešos ar lielu spēku un godību." (Marka 13:24- 26) Pirmo no zīmēm, kas notiek pirms Kristus otrās atnākšanas, Atklāsmes grāmatas autors apraksta sekojoši: "Tad cēlās liela zemestrīce, un Saule tapa tumša kā rupjš maiss, un Mēness tapa kā asinis." (Atkl. 6:12, Glika tulk.)
Šīs zīmes parādījās jau deviņpadsmitā gadsimta sākumā. Piepildoties pravietojumiem, 1755. gadā notika visbriesmīgākā zemestrīce, par kādu jebkad tika ziņots. Lai gan parasti tā tiek nosaukta tikai par Lisabonas zemestrīci, tās darbības lauks patiesībā aptvēra lielāko daļu Eiropas, Āfrikas un Amerikas. Tā bija jūtama Grenlandē, Rietumindijā, Madeiras salā, Norvēģijā un Zviedrijā, Lielbritānijā un Īrijā. Tā aizņēma ne mazāk kā 4 miljonus kvadrātjūdzes lielu platību. Āfrikā triecieni bija gandrīz tikpat spēcīgi kā Eiropā. Tika izpostīta liela daļa no Alžīrijas, un netālu no Marokas bez pēdām pazuda ciems ar astoņiem līdz desmit tūkstošiem iedzīvotāju. Milzīgs vilnis brāzās pāri Spānijas un Āfrikas piekrastei, aprīdams pilsētas un savā ceļā nodarīdams lielu postu.