Rodžersu Viljamu cienīja un mīlēja kā uzticīgu sludinātāju, kā neparasti apdāvinātu, nelokāmi godīgu, patiesu un visiem labu vēlošu cilvēku, tomēr viņa stingrā nostāja pret valsts ierēdņu tiesībām uz varu pār baznīcu un viņa prasība pēc reliģiskās brīvības nebija tik viegli pieņemama. Tika pat paziņots, ka šīs jaunās mācības atzīšana "apgāzīs zemes pārvaldības pamatus". (14) Viņu izraidīja no kolonijām, un beidzot, lai izvairītos no apcietinājuma, tas ziemas aukstumā un vētrās bija spiests meklēt patvērumu necaurejamos mežos.
"Četrpadsmit nedēļas," viņš stāsta, "nācās klaiņot bargākajā gadalaikā, pārvarot lielas grūtības un nezinot, ko nozīmē maize vai gulta." (295) Bet "kraukļi mani paēdināja tuksnesī", un "koku dobumi bieži vien noderēja par pajumti". Tā viņš turpināja grūtību pilno bēguļošanu sniegos un mežos, kur nebija nevienas iemītas takas, līdz atrada patvērumu kādā indiāņu ciltī, kuras uzticību un mīlestību iemantoja, cenšoties tiem mācīt Evaņģēlija patiesības.
Beidzot, pēc vairākiem pārmaiņām bagātiem klejojumu mēnešiem, viņš, nonācis Naragansetas līča krastos, lika pamatus pirmajam mūslaiku štatam, kur vispilnīgākā izpratnē atzina – "katram cilvēkam jābūt tiesībām pagodināt Dievu atbilstoši savas sirdsapziņas gaismai". (16) Viņa mazais Rodailendas štats kļuva par patvērumu apspiestajiem, un tas auga un zēla, līdz tā pilsoniskās un reliģiskās brīvības pamatprincipi kļuva par Amerikas Republikas stūrakmeņiem.
Senajā grandiozajā dokumentā – Neatkarības deklarācijā –, kurā mūsu senči izteica savas tiesības, viņi paziņoja: "Mēs uzskatām kā pašas par sevi saprotamas sekojošas patiesības – ka visi cilvēki ir radīti vienādi; ka viņu Radītājs tos apveltījis ar zināmām neatņemamām tiesībām; ka starp tām ir tiesības uz dzīvību, brīvību un laimes meklēšanu." Un konstitūcija visskaidrākajos vārdos garantē sirdsapziņas neaizskaramību: "Cilvēkiem nekad nedrīkst izvirzīt kaut kādas reliģiskas prasības, meklējot pierādījumus viņu derīgumam jebkuram sabiedriskam vai uzticības amatam Savienotajās Valstīs." "Kongress nedrīkst izdot nevienu likumu attiecībā uz reliģijas ieviešanu vai tās brīvas izvēles aizliegšanu."
"Konstitūcijas sastādītāji atzina mūžīgo principu, ka cilvēka attiecības ar savu Dievu stāv pāri cilvēciskajai likumdošanai un ka sirdsapziņas brīvība ir katra valsts pilsoņa neatņemama priekšrocība. Šīs patiesības atzīšanai nav vajadzīgi nekādi prāta secinājumi, jo mēs paši to dvēseles dziļumos apzināmies. Un tieši šī apziņa par spīti visiem cilvēku likumiem, sevišķi stiprināja mocekļus spīdzināšanas laikā un jau liesmās atrodoties. Tie saprata, ka viņu pienākums pret Dievu stāv pāri cilvēku dekrētiem un ka nevienam cilvēkam nav tiesību valdīt pār viņu sirdsapziņu. (296) Tas ir iedzimts princips, kuru nekas nevar izskaust."(17)
Kad Eiropā izplatījās ziņas par zemi, kurā katrs cilvēks var baudīt sava darba augļus un paklausīt savas sirdsapziņas pārliecībai, uz Jaunās pasaules krastiem sāka plūst ļaužu tūkstoši. Kolonijas strauji vairojās. "Masačūsetsa ar īpašu likumu uz sabiedrības rēķina piedāvāja laipnu bezmaksas uzņemšanu un palīdzību visu tautību kristiešiem, kas devās pāri Atlantijas okeānam, "lai izbēgtu no kara, bada vai vajātāju spaidiem". Tā bēgļi un apspiestie kļuva par likumīgiem republikas viesiem." (18) Kopš pirmās izcelšanās krastā Plimutā divdesmit gadu laikā Jaunanglijā uz dzīvi bija apmetušies daudzi tūkstoši svētceļnieku.
Lai sasniegtu ilgoto mērķi, "viņi bija ar mieru smaga darba pilnā dzīvē nopelnīt kaut skopu iztiku. No zemes tie neprasīja neko vairāk kā tikai darbam atbilstošus augļus. Nekāds zeltainu izredžu mānīgais mirdzums nespīdēja pāri viņu takai.(..) Un tie bija apmierināti ar savas sabiedrības kopas lēno, tomēr pastāvīgo attīstību. Viņi pacietīgi panesa trūkumu mežonīgajos apgabalos, ar asarām un vaiga sviedriem aplaistot brīvības koku, līdz tas jo dziļi iesakņojās šajā zemē".
Bībele bija viņu ticības pamats, gudrības avots un brīvības likumu krājums. Tās principus čakli mācījās mājās, skolā un baznīcā, un tās augļi kļuva redzami taupībā, inteliģencē, skaidrībā un atturīgajā dzīves veidā. Puritāņu apmetnēs varēja nodzīvot gadiem ilgi un "neredzēt dzērāju, nedzirdēt lāstus un nesatikt ubagu". (19) Tas pierādīja, ka Bībeles principi ir drošākā garantija nācijas lielumam. Nespēcīgās un izolētās kolonijas izauga par varenu štatu savienību, un pasaule izbrīnījusies vēroja, kāds miers un labklājība valda "baznīcā bez pāvesta un valstī bez karaļa".
Bet Amerikas krasti pievilka arvien vairāk arī tādu cilvēku, kuru motīvi atšķīrās no pirmo svētceļnieku ilgām. (297) Lai gan vienkāršajai un skaidrajai ticībai bija tālu ejošs un pārveidojošs spēks, tomēr, pieaugot to ienācēju skaitam, kas meklēja vienīgi laicīgas priekšrocības, tās iespaids kļuva arvien vājāks.
Pirmo kolonistu pieņemtie noteikumi, ka balsot vai ieņemt amatus pilsoniskajā valdībā drīkst tikai baznīcas locekļi, sāka nest visļaunākos augļus. Ar šo pasākumu vēlējās saglabāt valsts skaidrību, bet tas kļuva par iemeslu baznīcas samaitātībai. Tā kā ticības apliecināšana kļuva par priekšnosacījumu balsstiesību iegūšanai un vadošu vietu ieņemšanai, tad tas pamudināja baznīcai pievienoties daudzus, kas vadījās vienīgi no pasaulīgās gudrības motīviem un nebija piedzīvojuši sirds pārmaiņu. Rezultātā draudzes lielā mērā sastāvēja no neatgrieztām personām un pat sludinātāju vidū atradās cilvēki, kuri nemaz nepazina Svētā Gara atjaunojošo spēku un ticēja maldīgām mācībām. No jauna kļuva redzamas sekas, kas tik bieži atklājušās baznīcas vēsturē, sākot no Konstantīna dienām līdz mūsu laikam, kad cilvēki mēģinājuši baznīcu nostiprināt ar valsts palīdzību, meklējot laicīgās varas atbalstu Tā Evaņģēlijam, kurš ir sacījis: "Mana valstība nav no šīs pasaules." (Jāņa 18:36) Baznīcas savienība ar valsti, kaut arī tā būtu pavisam niecīga, neved vis pasauli tuvāk baznīcai, kā to varētu domāt, bet baznīcu tuvāk pasaulei.
Robinsona un Rodžersa Viljama tik cildeni aizstāvēto lielo pamatlikumu, ka patiesība ir progresējoša, ka kristiešiem vajadzētu būt gataviem pieņemt visu gaismu, kas varētu spīdēt no Dieva Svētā Vārda, viņu pēcnācēji pazaudēja no redzesloka. Protestantu draudzes Amerikā, kā arī Eiropā, kas bija tik augstu attīstītas, saņemot reformācijas svētības, necentās iet uz priekšu pa reformas taku. Ja arī laiku pa laikam cēlās daži uzticīgi vīri, lai pasludinātu jaunas patiesības un atmaskotu ilgi piekoptus maldus, tad vairākums, tāpat kā jūdi Kristus dienās vai katoļi Lutera laikā, vēlējās ticēt tā, kā ticējuši viņu tēvi, un dzīvot tā, kā tie bija dzīvojuši. (298) Tāpēc reliģija atkal izvirta formālismā, un arī tālāk tika paturēti un mīlēti maldi un māņticība, kas būtu atmesti, ja draudze turpinātu staigāt Dieva Vārda gaismā. Tā pakāpeniski izmira reformācijas iedvesmotais gars, līdz protestantu draudzēs radās gandrīz tikpat liela vajadzība pēc reformas kā Lutera laikā katoļu baznīcā. Valdīja tāds pats pasaulīgums un garīgs sastingums, līdzīga sabiedrības ieskatu cienīšana un Dieva Vārda mācību aizvietošana ar cilvēku teorijām.
Bībeles plašajai izplatībai deviņpadsmitā gadsimta sākumā un lielajai gaismai, ko tā bija izlējusi pasaulē, nesekoja atbilstoša tālāka attīstība atklātās patiesības atzīšanā un praktiskā reliģijā. Sātans vairs nevarēja tā kā senāk atturēt no ļaudīm Dieva Vārdu, kas tagad bija visiem pieejams; bet, lai joprojām sasniegtu savu mērķi, viņš daudzus pamudināja izturēties pret to vieglprātīgi. Cilvēki nepētīja Rakstus un tāpēc turpināja pieņemt nepareizus izskaidrojumus un lolot Bībelē nepamatotas mācības.
Redzot, ka ar vajāšanām nav izdevies sagraut patiesību, sātans atkal ķērās pie kompromisa, kas jau kādreiz izraisīja lielo atkrišanu ar Romas baznīcas izveidošanos. Viņš kristiešus no jauna pamudināja apvienoties, – tagad vairs ne ar pagāniem, bet ar cilvēkiem, kuru kalpošana šīs pasaules lietām skaidri rādīja, ka viņi ir tikpat patiesi elku pielūdzēji, kādi bija izgriezto tēlu dievinātāji. Un šīs savienības rezultāti nebija mazāk ļauni kā iepriekšējos laikmetos: zem reliģijas maskas plauka lepnums un izšķērdība, un baznīca iegrima samaitātībā. Sātans turpināja sagrozīt Bībeles mācības, un dziļi iesakņojās ļaužu miljonus pazudinošas tradīcijas. Draudze vairs necīnījās par "ticību, kas vienreiz svētiem dota", bet tā vietā atbalstīja un aizstāvēja šīs tradīcijas. Tā tika pazemoti pamatlikumi, kuru dēļ reformatori bija tik daudz strādājuši un cietuši.