[265] Sešpadsmitā gadsimta reformācija, kas ļaudīm pasniedza atvērtu Bībeli, mēģināja ieiet visās Eiropas zemēs. Dažas tautas to uzņēma ar prieku kā paša Dieva vēstnesi. Citās zemēs pāvestībai tās izplatīšanos lielā mērā izdevās aizkavēt, un šīs tautas gandrīz pilnīgi palika bez Bībeles atzīšanas gaismas un bez tās pārveidojošā iespaida. Bet bija kāda valsts, kur gaisma gan atrada ieeju, tomēr tumsas dēļ palika nesaprasta. Tur gadsimtiem ilgi par virsvaldību cīnījās patiesība un maldi. Beidzot ļaunums uzvarēja, un Debesu vēstnesi izmeta ārā. "Šī ir tā sodība, ka gaisma nākusi pasaulē, un cilvēki vairāk mīlēja tumsu nekā gaismu." (Jāņa 3:19) Tādēļ šai tautai vajadzēja pļaut pašas izraudzītā ceļa augļus. Ļaudīm, kas bija nicinājuši Dieva žēlastības dāvanu, atņēma Dieva Gara savaldošo spēku. Ļaunumam atļāva nobriest. Un visa pasaule varēja pārliecināties, kādas ir sekas gaismas apzinātai atraidīšanai.
Karš pret Bībeli, kas Francijā turpinājās daudzus gadsimtus, kulminācijas punktu sasniedza revolūcijas notikumos. Šausmīgā sacelšanās bija tikai likumsakarīgs rezultāts Rakstu aizliegšanai no Romas puses. (Skat. Pielikumā.) Tā bija visspilgtākā ilustrācija par pāvesta politikas īstenošanu, kādu pasaule jebkad varējusi skatīt, ilustrācija rezultātiem, kādus radīja vairāk nekā tūkstoš gadus uzspiestā Romas baznīcas mācība. (266)
Pravieši jau iepriekš bija vēstījuši par Rakstu aizliegšanu pāvesta virskundzības laikā, un Atklāsmes grāmatas sarakstītājs norādīja arī uz briesmām, kurām īpašā veidā vajadzēja nākt pār Franciju "grēka cilvēka" valdīšanas rezultātā.
Kunga eņģelis sacīja: "(..) tie samīs svēto pilsētu četrdesmit divus mēnešus. Es likšu saviem diviem lieciniekiem, ka tie, maisos tērpti, pravietos tūkstoš divi simti sešdesmit dienas.(..) Kad tie būs beiguši savu liecību, tad zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus. Un viņu miesas gulēs uz ielas lielajā pilsētā, ko garīgi sauc par Sodomu un Ēģipti, kur arī mūsu Kungs ir krustā sists. (..) Zemes iedzīvotāji priecājas par tiem un ir līksmi, tie sūtīs dāvanas cits citam, jo šie divi pravieši mocīja visas zemes iedzīvotājus. Un pēc trīs ar pus dienām dzīvības Gars no Dieva iegāja viņos, un viņi cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja." (Atkl. 11:2-11)
Šeit pieminētie laika posmi – "četrdesmit divi mēneši" un "tūkstoš divi simti sešdesmit dienas" – simbolizē vienu un to pašu laiku, kurā Kristus draudzei vajadzēja ciest zem Romas apspiedēju varas. Pāvesta virsvaldības 1260 gadi iesākās 538. gadā un tāpēc tiem vajadzēja beigties 1798. gadā. (Skat. Pielikumā.) Šajā laikā Francijas armija iegāja Romā un apcietināja pāvestu, kurš vēlāk trimdā nomira. Lai gan drīz pēc tam ievēlēja jaunu pāvestu, tomēr pāvesta hierarhija kopš tā laika nekad vairs nav spējusi iegūt iepriekšējo varu.
Pret draudzi vērstās vajāšanas neturpinājās visus 1260 gadus. Žēlodams savus ļaudis, Dievs saīsināja briesmīgo pārbaudījumu laiku. Jau iepriekš, stāstot par lielajām bēdām, ko nākotnē piedzīvos draudze, (267) Pestītājs sacīja: "Ja šīs dienas netiktu saīsinātas, tad neviens cilvēks neizglābtos, bet izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas." (Mat. 24:22) Pateicoties reformācijas iespaidam, vajāšanas mitējās jau pirms 1798. gada.
Attiecībā uz diviem lieciniekiem pravietis tālāk paskaidro: "Šie ir tie divi eļļas koki un tie divi lukturi, kas stāv zemes Kunga priekšā." (Atkl.11:4) "Tavs Vārds," saka dziesminieks, "ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz maniem ceļiem." (Ps. 119:105) Divi liecinieki simbolizē Vecās un Jaunās Derības Rakstus. Tie abi sniedz svarīgu informāciju par Dieva likumu izcelsmi un nemainīgumu. Tie paskaidro arī pestīšanas plānu. Vecās Derības simboli, upuri un pravietojumi norāda uz nākošo Pestītāju. Jaunās Derības Evaņģēlijs un Vēstules stāsta par Glābēju, kurš atnācis tieši tā, kā iepriekš par to bija vēstījuši simboli un pravietojumi.
"Tie, maisos tērpti, pravietos 1260 dienas." Minētā laikmeta lielākajā daļā Dieva liecinieki palika it kā tumsā. Pāvesta vara centās ļaudīm apslēpt patiesības vārdu un izvirzīja viņu priekšā viltus lieciniekus, kas runāja pretī šī Vārda mācībai. (Skat. Pielikumā.) Kad reliģiskā un laicīgā autoritāte noniecināja Bībeli, kad tās liecību skaidroja nepareizi un darīja visu, ko vien cilvēki un dēmoni spēj izdomāt, lai no tās novērstu ļaužu prātu; kad tos, kas uzdrošinājās sludināt Bībeles svētās patiesības, vajāja, nodevīgi apmeloja, spīdzināja, apraka pazemes cietumos, mocīja un nonāvēja viņu ticības dēļ vai piespieda bēgt uz kalnu cietokšņiem vai zemes alām, tad uzticīgie liecinieki tiešām pravietoja maisos tērpti. Tomēr visu šo 1260 gadus ilgo laika posmu viņi turpināja sniegt savu liecību. Vistumšākajos brīžos atradās uzticīgi vīri, kas mīlēja Dieva Vārdu un dedzīgi aizstāvēja tā godu. Šiem uzticamajiem kalpiem tika dota gudrība, spēks un autoritāte (268) visā šajā laikā atklāt ļaudīm īsto Dieva patiesību.
"Un, ja kāds gribētu tos aizskart, tad uguns izies no viņu mutes un aprīs viņu ienaidniekus; ja kāds tos gribētu aizskart, tam tā būs jāiet bojā." (Atkl. 11:5) Cilvēki nevar nesodīti mīt kājām Dieva Vārdu. Šīs briesmīgās apsūdzības nozīme izskaidrota Atklāsmes grāmatas pēdējā nodaļā: "Es apliecinu katram, kas dzird šīs grāmatas pravietojuma vārdus: Ja kas tiem ko pieliek, tam Dievs uzliks tās mocības, par kurām rakstīts šinī grāmatā. Ja kas ko atņem no šīs grāmatas pravietojuma vārdiem, tam Dievs atņems viņa daļu pie dzīvības koka un pie svētās pilsētas, par ko rakstīts šinī grāmatā." (Atkl. 22:18,19)
Tādi ir šie brīdinājumi, kurus devis Dievs, lai cilvēkus pasargātu no Viņa atklāto patiesību un Viņa pavēļu kaut kāda veida pārgrozījumiem. Šie svinīgie apsūdzības vārdi attiecas uz visiem, kas ar savu iespaidu pavedina cilvēkus bezrūpīgi raudzīties uz Dieva likumiem. Tiem vajadzētu modināt bailes un likt drebēt katram, kas vieglprātīgi paziņo, ka nav svarīgi, vai mēs paklausām Dieva likumiem vai nē. Visi, kas savus uzskatus vērtē augstāk par dievišķo atklāsmi, visi, kas sagroza Rakstu skaidro nozīmi, piemērojot tos savām interesēm vai pašiem cenšoties saskaņoties ar pasauli, uzņemas briesmīgu atbildību. Šis Rakstītais Vārds, šis Dieva likums vērtēs katra cilvēka raksturu un notiesās ikvienu, kuru šī nekļūdīgā mēraukla atzīs par vainīgu.
"Kad tie būs beiguši savu liecību." Laikmets, kurā diviem lieciniekiem vajadzēja pravietot maisos tērptiem, beidzās 1798. gadā. Tuvojoties viņu tumsā veicamā darba nobeigumam, varai, kas attēlota kā "zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa", pret tiem jāuzsāk atklāts uzbrukums. Gadsimtiem ilgi sātans ar pāvestības starpniecību bija kontrolējis baznīcu un valsti pārvaldošās varas daudzās Eiropas tautās. (269) Bet šeit tiek runāts par sātaniskā spēka jaunu izpausmes veidu.
Romas īstenotā politika, liekuļoti apliecinātā godbijība pret Bībeli patiesībā turēja to ieslēgtu nepazīstamā valodā un paslēptu no ļaudīm. Tās valdīšanas laikā liecinieki pravietoja "maisos tērpti". Bet vajadzēja celties citai varai – zvēram no bezdibeņa, kas pret Dieva Vārdu uzsāktu atklātu karu.
"Lielo pilsētu", uz kuras ielām liecinieki tiek nokauti un kur guļ viņu miesas, "garīgi sauc par Ēģipti". No visām Bībeles vēsturē aprakstītajām tautām Ēģipte visnekaunīgāk noliedza dzīvā Dieva esamību un pretojās Viņa pavēlēm. Neviens monarhs nekad neuzdrošinājās vēl atklātāk un patvaļīgāk sacelties pret Debesu autoritāti, kā to darīja Ēģiptes valdnieks. Kad Mozus Kunga vārdā viņam nesa vēsti, faraons lepni atbildēja: "Kas tas tāds Kungs, kā balsij man būtu jāpaklausa un jāatlaiž Izraēls? Es Kungu nepazīstu un arī Izraēlu es neatlaidīšu." (2. Moz. 5:2, Glika tulk.) Tas ir ateisms, un tautai, kas simbolizēta ar Ēģipti, līdzīgi jānoliedz dzīvā Dieva prasības un jāparāda līdzīga neticība un līdzīgs izaicinošs gars. "Lielā pilsēta" garīgi ir pielīdzināta arī Sodomai. Sodomas samaitātība Dieva likumu pārkāpšanā sevišķi izpaudās izlaidībā. Tādēļ šim grēkam lielā mērā vajadzēja raksturot arī to tautu, kura līdz pēdējam sīkumam piepildīja šajā rakstvietā sniegto simboliku.
Atbilstoši pravieša vārdiem īsi pirms 1798. gada vajadzēja celties sātaniskai varai, kas karotu pret Bībeli. Un zemē, kur tādā veidā tiktu apklusināta Dieva divu liecinieku liecība, bija jāparādās faraona ateismam un Sodomas izvirtībai.
Šis pravietojums ļoti precīzi un pārsteidzoši piepildījās Francijas vēsturē. (270) 1793. gada revolūcijas laikā "pasaule pirmo reizi kaut ko uzzināja par tādu cilvēku asambleju, kuri, dzimuši un uzauguši civilizētā zemē un piesavinājušies tiesības pārvaldīt vienu no jaukākajām eiropiešu tautām, vienoti pacēla savu balsi, noliedzot vissvētāko patiesību, kādu vien ļaudis var saņemt, un vienprātīgi atteicās no ticības Dievībai un no Dievības pielūgšanas". (1) "Francija ir vienīgā tauta pasaulē, par kuru saglabājies uzticams ziņojums, ka tā kā nācija ir pacēlusi savu roku, atklāti saceļoties pret Universa Valdnieku. Anglijā, Vācijā, Spānijā un arī citur ir bijis daudz zaimotāju, daudz neticīgo un joprojām vēl tādi ir, bet Francija pasaules vēsturē stāv savrup kā vienīgā valsts, kas ar likumdošanas sapulces dekrētu pasludināja, ka Dieva nav, un kurā visi galvaspilsētas iedzīvotāji un milzīgs vairākums arī citās vietās, kā sievietes, tā vīrieši, piekrītot šim paziņojumam, priecīgi dejoja un dziedāja." (2)
Francija uzrādīja arī Sodomai raksturīgās iezīmes. Revolūcijas laikā tur valdīja tāds pats morālais pagrimums un samaitātība kā līdzenuma pilsētās, kas bija par iemeslu to iznīcināšanai. Un arī vēsturnieks, runājot par Franciju, ateismu saista kopā ar izvirtību gandrīz tieši tāpat, kā bija teikts pravietojumā. "Cieši vienoti ar šiem reliģiju skarošajiem likumiem tika izdoti citi, kas grāva laulības savienību – visciešākās saites, kādas vien cilvēcīgās būtnes var uzņemties un kuru pastāvīgums ir visdrošākais sabiedrības balsts, padarot to tikai par īslaicīga rakstura civilu līgumu, kuru varēja noslēgt jebkuras divas personas un pēc patikas arī lauzt. (..) Ja velni bija izvirzījuši sev uzdevumu atrast veidu, kā vissekmīgāk iznīcināt visas ģimenes dzīves godājamās, pievilcīgās un paliekošās vērtības, lai tajā pašā laikā nodrošinātu viņu radītā ļaunuma pāriešanu no paaudzes paaudzē, tad tie tiešām nebūtu varējuši izdomāt vēl (271) iedarbīgāku plānu, kā šo laulības saišu pazemojošo ārdīšanu. (..) Sofija Arnoulta, kāda ar savu asprātību slavena aktrise, republikāņu laulības nosauca par "laulības pārkāpšanas sakramentu"." (3)