(283) Karalis, garīdzniecība un augstmaņi bija spiesti padoties uzbudināto ļaužu zvērībām. Nāvessoda izpildīšana karalim tikai vēl pastiprināja atriebības kāri, un tie, kas viņu bija notiesājuši uz nāvi, drīz vien paši sekoja uz ešafota. Valdīja apņemšanās likvidēt visus, kurus turēja aizdomās, ka tie varētu būt naidīgi revolūcijai. Cietumi tika pārpildīti. Kādu laiku tajos atradās vairāk kā divi simti tūkstoši gūstekņu. Karalistes pilsētās ik uz soļa varēja redzēt šausmīgus skatus. Viena revolucionāru partija naidojās ar otru, un Francija kļuva par milzīgu kaujas lauku strīdīgajām, niknu kaislību vadītajām ļaužu masām. "Parīzē nemieri sekoja nemieriem, un pilsoņi bija sadalījušies dažādās frakcijās, kam, šķita, nebija nekādu citu nodomu kā tikai savstarpēja izrēķināšanās." Un šo vispārējo nelaimi vēl palielināja tautas iesaistīšana karā ar Eiropas lielvalstīm. "Valsts bija tuvu bankrotam, armijas kliedza pēc neizmaksātām algām, parīzieši cieta badu, provinces tika izlaupītas, un anarhija un patvaļa jau gandrīz bija iznīcinājusi visu civilizāciju."
Ļaudis bija pārāk labi apguvuši Romas tik uzticīgi mācīto cietsirdību un cilvēku mocīšanu. Beidzot bija pienākusi atmaksas diena. Tagad tie vairs nebija Jēzus mācekļi, kurus meta pazemes cietumos un vilka uz sārtiem. Viņi jau sen bija gājuši bojā vai aizdzīti trimdā. Nesaudzīgā Roma tagad pati izjuta šo cilvēku šausmīgo spēku, kurus tā ilgu laiku radināja priecāties par asiņainajiem darbiem. Vajāšanas, kurām priekšzīmi tik daudz gadsimtus bija rādījusi Francijas garīdzniecība, tagad ar neapvaldāmu spēku vērsās pret viņiem pašiem. Ešafoti krāsojās sarkani no priesteru asinīm. Reiz ar hugenotiem pārpildītās galeras un cietumi tagad uzņēma viņu vajātājus. Pieķēdēti pie laivu soliem un smagi strādādami ar airiem, Romas katoļu garīdznieki tagad izbaudīja mokas, ko viņu baznīca savā laikā tik bagātīgi piešķīra lēnprātīgajiem ķeceriem." (Skat. Pielikumā.)
(284) "Tad nāca dienas, kad visnežēlīgākais no visiem tribunāliem izdeva visnežēlīgāko no visiem likumu krājumiem, kad neviens cilvēks vairs nevarēja sveicināt savu kaimiņu vai izteikt kādu lūgumu, nebaidoties izdarīt nāvi nesošu noziegumu, kad spiegi uzglūnēja no katra stūra, kad katru rītu ilgi un smagi strādāja giljotīna, kad cietumi bija tā pieblīvēti kā vergu kuģu kravas telpas, kad uz Sēnu pa ielu renstelēm putodamas tecēja asinis. (..) Kad ik dienas pa Parīzes ielām pretī savam liktenim smagi piekrauti līgojās upuru rati, un prokonsuli, kurus konvents bija izsūtījis uz provincēm, atrada baudu tādā cietsirdībā, kādu nepazina pat galvaspilsētā. Nāves mašīnas nazis šķita, ka cēlās un krita pārāk lēni, lai laikā paveiktu savu slaktera darbu. Tādēļ garas gūstekņu rindas nopļāva kartečas, un pārpildītajās liellaivās izgatavoja speciālus caurumus. Provinces pārvērtās par tuksnesi. Arrasā cietumniekiem liedza pat tik cietsirdīgu žēlastību kā ātru nāvi. Viscaur lejup pa Luāri no Saumuras līdz jūrai lieli vārnu un kliju bari mielojās pie kailiem līķiem, kas bija salikti kopā baismīgos apkampienos. Žēlastību neparādīja ne dzimumam, ne vecumam. Apmēram septiņpadsmit gadus veci zēni un meitenes, kurus noslepkavoja šī drausmīgā valdība, būtu skaitāmi simtos. No krūtīm atrautus mazus bērniņus svieda no pīķa uz pīķi garajās jakobīniešu rindās." (Skat. Pielikumā.) Tā desmit gadu laikā gāja bojā daudz cilvēku.
To visu vēlējās sātans. Jau gadsimtiem ilgi viņš bija gājis šajā virzienā. Ļaunā ienaidnieka politika no sākuma līdz galam ir bijusi tikai viltus, viņš neatlaidīgi ir tiecies sagādāt cilvēkiem bēdas un nelaimi, sakropļot un aptraipīt Dieva brīnišķīgo darbu, lai izjauktu dievišķās labvēlības un mīlestības nodomus un tādā veidā apbēdinātu Debesis. Bet pēc tam viņš ar savu pievilšanas mākslu padara neskaidru cilvēku saprašanu un pamudina tos vainu par pašu paveikto darbu uzvelt Dievam, it kā visa šī nelaime būtu Radītāja plāna rezultāts. (285) Bet, kad ļaudis, kurus viņa nežēlīgā vara pazemojusi un padarījusi rupjus, iegūst brīvību, tad viņš tos savukārt pamudina uz pārmērībām un zvērībām, lai tirāni un apspiedēji, norādot uz šo nesavaldīto patvaļu, varētu sacīt, ka tādi ir brīvības rezultāti.
Kad maldi kādā vienā tērpā tiek atklāti, sātans tos apslēpj zem citas maskas, un pūlis tos satver tikpat ātri kā pirmajā reizē. Kad ļaudis atrada, ka Romas piekritēju darbs balstās uz viltu un sātans vairs nevarēja to izmantot cilvēku pavedināšanai uz Dieva baušļu pārkāpšanu, viņš cilvēkus pamudināja par izdomājumiem un krāpšanu uzskatīt gan Bībeli, gan reliģiju, lai, atmetot dievišķos priekšrakstus, tie tagad varētu nodoties nesavaldāmai netaisnībai.
Liktenīgā kļūda, kas Francijas iedzīvotājiem sagādāja tādu postu, bija sekojošās lielās patiesības neievērošana: īstu brīvību nav iespējams iegūt, aizliedzot Dieva bauslības priekšrakstus. "Kaut tu Manus baušļus liktu vērā, tad tavs miers būtu kā upe un tava taisnība kā jūras viļņi." "Bezdievīgiem nav miera," saka Kungs." (Jes. 48:18,22) "Bet, kas Mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies." (Sal. pam. 1:33, Glika tulk.)
Ateisti, neticīgie un atkritēji pretojas Dieva likumam un to apstrīd, bet viņu dzīves rezultāti pierāda, ka cilvēka labklājība ir saistīta ar viņa paklausību dievišķajiem statūtiem. Kas nevēlas mācīties atzīšanu no Dieva grāmatas, tiem ar to jāiepazīstas tautu vēsturē.
Kad sātans strādāja Romas baznīcas aizsegā, vadot ļaudis prom no paklausības, viņa starpniecība bija slēpta un darbs tā maskēts, ka pagrimums un posts neizskatījās kā bauslības pārkāpšanas rezultāts. Un Dieva Gars tādā mērā darbojās pretī viņa varai, ka ļaunā nodomu pilnīga piepildīšanās tika aizkavēta. Ļaudis nemeklēja cēloņus, kas izraisīja attiecīgās sekas, un neatklāja savu nelaimju avotu, bet revolūcijas laikā nacionālais koncils atklāti atcēla Dieva likumus. (286) Tam sekojošā terora valdīšanā visi varēja ieraudzīt kā cēloņus, tā sekas.
Kad Francija publiski atmeta Dievu un nolika malā Bībeli, ļaunie cilvēki un tumsas gari līksmojās, ka beidzot ir sasnieguši sen kāroto mērķi, – valsti, kas būs brīva no Dieva baušļu ierobežojumiem. "Ja tiesu par ļauno darbu nenes drīzumā, tad cilvēku bērnu sirds pildās ar drosmi ļaunu darīt." (Sal. pam. 8:11) Bet pareizā un taisnā likuma pārkāpšana nenovēršami nes bēdas un sabrukumu. Lai gan sods par cilvēku ļaunajiem darbiem nenāca tūlīt, tomēr tie ļaudis veda arvien tuvāk viņu bēdīgajam liktenim. Atkrišanas un noziegumu gadsimti bija sakrājuši dusmas atmaksas dienai, un, kad viņu netaisnības mērs bija pilns, Dieva nicinātāji pārāk vēlu aptvēra, cik bīstami ir izsmelt dievišķo pacietību. Savaldošais Dieva Gars, kas aiztur sātana nežēlīgo varu, lielā mērā bija atņemts, un tam, kura vienīgais prieks ir cilvēku nelaime, tika atļauts piepildīt savu gribu. Tiem, kas bija izvēlējušies sacelšanos, vajadzēja pļaut tās augļus, līdz zemi piepildīja noziegumi, kas ir par šausmīgiem, lai spalva tos aprakstītu. No izpostītajām provincēm un sagrautajām pilsētām atskanēja briesmīgs kliedziens, – vissvētāko ciešanu kliedziens. Francija bija satricināta, it kā būtu notikusi zemestrīce. Reliģiju, likumus, sabiedrisko kārtību, ģimeni, valsti un baznīcu – visu bija iznīcinājusi bezdievīgā roka, kas uzdrošinājās pacelties pret Dieva bauslību. Cik patiesi ir gudrā vīra vārdi: "Bezdievīgais kritīs pats savas bezdievības dēļ." (Sal. pam. 11:5) "Jebšu grēcinieks simts reizes ļaunu dara un dzīvo ilgi, tomēr es zinu, ka dievbijīgiem labi klāsies, kas Viņu bīstas. Bet bezdievīgam labi neklāsies." (Sal. māc. 8:12,13, Glika tulk.) "Viņi nonicināja Manu mācību un negribēja sajust bailes tā Kunga priekšā. Tad lai nu viņi bauda paši savas dziļākās gara būtības augļus, un lai atēdas paši no sava padoma." (Sal. pam. 1:29,31)
(287) Dieva uzticīgajiem lieciniekiem, kurus nokāva zaimojošā vara, kas "izkāpj no bezdibeņa", nevajadzēja ilgi klusēt. "Pēc trīs ar pus dienām dzīvības Gars no Dieva iegāja viņos, un tie cēlās kājās, un lielas bailes uznāca visiem, kas tos redzēja." (Atkl. 11:11) Dekrētus, kas atcēla kristīgo reliģiju un noraidīja Bībeli, franču tautas pārstāvju sapulce izdeva 1793. gadā. Trīs ar pus gadus vēlāk tas pats likumdošanas orgāns pieņēma lēmumu, kas šos dekrētus atsauca, tādā veidā pasludinot iecietību pret Rakstiem. Pasauli pārņēma šausmas par nežēlīgajiem noziegumiem, kas bija sekojuši Svēto Rakstu atmešanai, un cilvēki atzina, ka ticība Dievam un Viņa Vārdam ir nepieciešama, jo tas ir tikumības un morāles pamats. Kungs saka: "Ko tad tu esi apsmējis un zaimojis, pret ko tad tu esi pacēlis savu balsi un savas acis lielībā? Taču pret Izraēla Svēto!" (Jes. 37:23) "Tādēļ redzi, Es šoreiz tos vedīšu pie atziņas, es tiem parādīšu savu roku un savu varu. Tad tie atzīs, ka Mans vārds ir Kungs!" (Jer. 16:21)
Par diviem lieciniekiem pravietis tālāk saka: "Un viņi dzirdēja stipru balsi no Debesīm tiem saucam: kāpiet šurp augšā. Un viņi pacēlās mākonī pret debesīm; viņu ienaidnieki noskatījās viņos." (Atkl.11:12) Kopš tā laika, kad Francija karoja pret diviem Dieva lieciniekiem, viņi ir tā paaugstināti kā nekad iepriekš. 1804. gadā noorganizēja Britānijas un Ārzemju Bībeles Biedrību. Tai sekoja līdzīgas organizācijas ar daudzām filiālēm Eiropā. 1876. gadā nodibināja Amerikāņu Bībeles Biedrību. Laikā, kad organizējās Britānijas Biedrība, Bībeli iespieda un izplatīja piecdesmit valodās. Pēc tam tā ir pārtulkota vairāk kā četri simti valodās un izloksnēs. (Līdz 1997. gadam Bībele ir pārtulkota 2 200 valodās un dialektos. Katru gadu strādā pie sešdesmit jauniem Bībeles vai Bībeles daļu tulkojumiem. - Izdevēji.) (Skat. Pielikumā.)
Veselu pus gadsimtu pirms 1792. gada ārzemju misijas darbam pievērsa maz vērības. (288) Netika dibinātas jaunas biedrības, un pastāvēja tikai dažas draudzes, kas kaut cik centās izplatīt kristietību pagānu zemēs. Bet, tuvojoties astoņpadsmitā gadsimta beigām, sākās lielas pārmaiņas. Cilvēkus vairs neapmierināja racionālisma rezultāti, un viņi aptvēra dievišķās atklāsmes un praktiskas, uz piedzīvojumiem balstītas reliģijas nepieciešamību. No tā laika ārzemju misijas darbs sasniedza nepieredzētu attīstību.