Īstās brīvības gars gāja kopā ar Bībeli. Kur vien Evaņģēliju pieņēma, tur ļaudis pamodās. Viņi sāka nokratīt važas, kas tos bija turējušas nezināšanas, netikumības un māņticības verdzībā. Viņi sāka domāt un rīkoties kā cilvēki. Monarhi to redzēja un drebēja sava despotisma dēļ.
Roma nekavējās radīt valdniekos greizsirdību un bailes. 1525. gadā pāvests Francijas pārvaldniekam sacīja: "Šī mānija (protestantisms) sajauks un iznīcinās ne tikai reliģiju, bet arī visas pārvaldības iekārtas, aristokrātiju un likumus, garīdzniecības kārtas un sabiedrības šķiras." (13) Dažus gadus vēlāk pāvesta pārstāvis karali brīdināja: "Majestāte, neļaujiet sevi piekrāpt! Protestanti sajauks visu pilsonisko, kā arī reliģisko kārtību. (..) Tronis atrodas tikpat lielās briesmās kā altāris.(..) Jaunas reliģijas ieviešana noteikti prasīs arī jaunas valdības izveidošanu." (14) Un teologi vēl savā labā izmantoja ļaužu aizspriedumus, sakot, ka protestantisma mācība "aizvilina cilvēkus jauninājumos un neprātā, tā nolaupa karalim viņa pavalstnieku uzticīgu pieķeršanos, un izposta kā baznīcu, tā valsti". Tādā veidā Romai izdevās Franciju noskaņot pret reformāciju. "Tā bija troņa aizstāvēšana, aristokrātijas nosargāšana un pastāvošo likumu saglabāšana, kādēļ Francijā sākotnēji tika pacelts vajāšanu zobens." (15)
Zemes valdnieki neparedzēja šīs liktenīgās politikas rezultātus. Bībeles patiesības ļaužu prātā un sirdī būtu nostiprinājušas taisnības, atturības, veselīga sprieduma, kā arī labdarības principus, kas ir katras tautas labklājības īstais stūrakmens. "Taisnība tautu paaugstina." "Tikai ar taisnību stiprāks kļūst ķēniņu godakrēsls." (Sal. pam. 14:34; 16:12) "Taisnības nopelns būs miers, un taisnības auglis būs klusums un drošība mūžīgi." (Jes. 32:17, Glika tulk.) (278) Tas, kas paklausa dievišķajam likumam, vispatiesāk cienīs un ievēros arī savas zemes likumus. Tas, kurš bīstas Dievu, godās ķēniņu, ja tas savu autoritāti izlietos taisnīgi un godprātīgi. Bet nelaimīgā Francija aizliedza Bībeli un atteicās no tās mācekļiem. Gadsimtu pēc gadsimta principiāli un godīgi cilvēki, cilvēki ar asu prātu un morālu spēku, kam bija drosme atklāti atzīt savu pārliecību un ticību, lai par to ciestu, – jā, gadsimtiem ilgi viņi kā vergi smagi strādāja galerās, gāja bojā uz sārta vai satrūdēja pazemes cietumu kamerās. Tūkstoši un atkal tūkstoši izglābās bēgot, un tas viss turpinājās vēl divi simti piecdesmit gadus pēc reformācijas sākuma.
Šajā garajā laika posmā Francijā laikam gan nebija paaudzes, kas nebūtu redzējusi Evaņģēlija mācekļus bēgam no vajātāju ārprātīgajām dusmām un sev līdzi aiznesam inteliģenci, mākslu, darba iemaņas un kārtību, ar ko viņi vienmēr izcēlās pāri citiem cilvēkiem un kas tagad padarīja bagātākas tās zemes, kur tie sev atrada patvērumu. Bet, ar šīm lielajām dāvanām ierodoties citās zemēs, tie tikpat lielā mērā iztukšoja savējo. Ja viss, kas tā tika aizdzīts prom, būtu paturēts Francijā, ja šis trīssimt gadus ilgais trimdinieku veiksmīgais darbs būtu sekmējis zemkopības labklājību, ja trīssimt gadus viņu krietnās spējas būtu izmantotas Francijas rūpnīcās, ja šajos trīssimt gados viņu radošais ģēnijs un spriedums būtu bagātinājis franču literatūru un zinātni, ja viņu gudrība būtu vadījusi šīs tautas koncilus un drosme cīnījusies tās kaujās, ja viņu taisnīgums veidotu zemes likumus un Bībeles reliģija stiprinātu tās iedzīvotāju intelektu un pārvaldītu sirdsapziņu, kāda gan godība šodien būtu redzama Francijā! Kāda liela, pārtikusi un laimīga zeme – kā paraugs visām citām tautām – tā varēja būt!
(279) Bet akls un nežēlīgs fanātisms izdzina no savas zemes ikvienu tikumisko atziņu skolotāju, ikvienu kārtības cīnītāju, ikvienu godīgu troņa aizstāvi; cilvēkiem, kas savu valsti vēlējās darīt par "slavu un godu" virs zemes, tas sacīja: "Izvēlieties, ko jūs gribat – sārtu vai trimdu." Beidzot valsts sabrukums bija pilnīgs, jo nepalika vairs nekādas sirdsapziņas, ko aizliegt; nebija reliģijas, ko vilkt uz sārta, ne arī patriotisma, kuru izraidīt trimdā." (16) Un sekas bija drausmīgas – revolūcija ar visām tās šausmām.
"Līdz ar hugenotu aizbēgšanu Francija piedzīvoja vispārēja pagrimuma laikmetu. Ziedošās rūpniecības pilsētas sāka nīkuļot, auglīgie apgabali no jauna pārvērtās mežonīgos laukos, neparastas attīstības laika posmam sekoja intelektuāls trulums un morāla lejupslīde. Parīze pārvērtās par milzīgu nabagmāju. Ir aprēķināts, ka revolūcijas uzliesmošanas laikā divi simti tūkstoši ubagu prasīja žēlastības dāvanas no karaļa rokām. Sirgstošajā tautā zēla vienīgi Jezuītu ordenis, ar briesmīgu despotismu valdot pār baznīcām un skolām, cietumiem un galerām."
Evaņģēlijs Francijā būtu atrisinājis visas tās politiskās un sociālās problēmas, ar ko savā gudrībā velti cīnījās garīdzniecība, karalis un likumdevēji un kas beidzot tautu iegrūda sajukumā un postā. Bet, Romai valdot, ļaudis bija pazaudējuši Pestītāja svētījošās uzupurēšanās un nesavtīgās mīlestības atziņas. Viņi bija atradināti no pašaizliedzīgas kalpošanas par labu citiem. Neviens bagātos nenorāja par nabago apspiešanu, un neviens nabagiem nepalīdzēja viņus pazemojošajās verdzības gaitās. Bagāto un vareno savtība kļuva arvien nomācošāka. Gadsimtiem ilgā augstmaņu alkatība noveda pie apkaunojošas zemākās šķiras izmantošanas. Bagātie darīja pāri nabadzīgajiem, un nabagie ienīda bagātos.
(280) Daudzās provincēs visa zeme piederēja muižniekiem, bet zemnieki bija tikai šīs zemes rentnieki; tādēļ tie bija atkarīgi no savas zemes īpašnieku žēlastības un spiesti padoties viņu pārmērīgajām prasībām. Baznīcas un valsts uzturēšanas nastas gūlās uz vidējām un zemākām šķirām, kuras pilsoniskie varas orgāni un garīdzniecība aplika ar smagiem nodokļiem. "Dižciltīgie izpriecas uzskatīja par augstāko likumu; fermeri un zemnieki varēja ciest badu, par tiem šie apspiedēji nerūpējās. (..) Ļaudis katrā solī bija spiesti rēķināties tikai ar zemes īpašnieka interesēm. Laukstrādnieku dzīve sāka līdzināties bezcerīgam darbam un nepārtrauktam trūkumam, un viņu sūdzības, ja vien tie kādreiz to iedrošinājās darīt, uzņēma ar nekaunīgu nicināšanu. Tiesas vienmēr nostājās augstmaņu pusē, pret zemniekiem; tiesneši iemantoja bēdīgu slavu ar savu kukuļu ņemšanas ieradumu, un, pateicoties šai vispārējās uzpirkšanas sistēmai, visniecīgākajam aristokrātijas untumam bija likumīgs spēks. No nodokļiem, ko laicīgie magnāti, no vienas puses, un garīdzniecība, no otras puses, izspieda no vienkāršās tautas, pat ne puse nenonāca karaļa vai bīskapa kasē, tos izšķieda izlaidīgā iegribu apmierināšanā. Bet vīri, kas tādā veidā padarīja par nabagiem savus līdzpavalstniekus, paši bija brīvi no visiem nodokļiem un baudīja likuma vai ieraduma dotās tiesības ieņemt visus valsts amatus. Pie priviliģētās šķiras skaitījās apmēram simts piecdesmit tūkstoši, un miljoni viņu dēļ bija notiesāti uz bezcerīgu un pazemojošu dzīvi." (Skat. Pielikumā.)
Galms dzīvoja greznībā un izvirtībā. Tautas un valdnieku starpā bija pavisam maz uzticības. Visus valdības pasākumus uzņēma ar aizdomām, it kā tiem jau sākotnēji līdzi ietu viltus un savtīgums. Vairāk kā pus gadsimtu pirms revolūcijas troni ieņēma Ludvigs XV, kuru pat tajos ļaunajos laikos atzina par kūtru, vieglprātīgu un juteklībai nodevušos monarhu. Ņemot vērā morāliski samaitāto un nežēlīgo aristokrātiju un trūkumā iedzīto un neizglītoto zemāko šķiru, kā arī valsts finansiālās grūtības un sakaitināto tautu, nemaz nebija vajadzīga pravieša acs, lai tuvākā laikā paredzētu briesmīgu sacelšanos. (281) Uz savu padomdevēju brīdinājumiem karalis bija paradis atbildēt: "Centieties visu uzturēt kārtībā, kamēr es dzīvoju, pēc manas nāves lai notiek kas notikdams." Veltīgi viņu mēģināja pārliecināt par reformas nepieciešamību. Ļaunumu viņš gan saskatīja, bet viņam pašam nebija ne drosmes, ne spēka stāties tam pretī. Un Francijas gaidāmais liktenis ļoti skaidri bija jaušams no viņa kūtrās un savtīgās atbildes: "Pēc manis kaut ūdensplūdi!"
Uzbudinot karaļu un valdošo šķiru greizsirdību, Roma viņus ietekmēja turēt tautu verdzībā, labi saprazdama, ka valsts tā tiks novājināta, tomēr cerot tādā veidā sev padarīt paklausīgus gan valdniekus, gan tautu. Ar tālredzīgu politiku tā plānoja, ka visspēcīgākais ierocis ļaužu pakļaušanai ir viņu dvēseļu saistīšana važās, ka visdrošāk tos būs iespējams paturēt verdzībā, padarot viņus nespējīgus dzīvot brīvībā. Tādas politikas izsauktais morālais pagrimums bija tūkstoškārt briesmīgāks par fiziskām ciešanām. Tautai paliekot bez Bībeles un visur dzirdot savtīgas un akli fanātiskas mācības, ļaudis iegrima tādā nezināšanā, māņticībā un izvirtībā, ka kļuva pilnīgi nederīgi pašpārvaldes iekārtai.
Bet sasniegtais rezultāts krasi atšķīrās no Romas ieceres. Visas pieliktās pūles nevis saturēja masas aklā padevībā baznīcas dogmām, bet gan padarīja cilvēkus par neticīgiem revolucionāriem. Romas mācības tie tagad nicināja kā priesteru viltīgus izdomājumus. Garīdzniekus uzskatīja par saviem apspiedējiem. Vienīgais Dievs, ko viņi pazina, bija Romas dievs, un tās mācība bija viņu vienīgā reliģija. Tādēļ uz Romas alkatību un nežēlību tie tagad raudzījās kā uz likumsakarīgu Bībeles sludināto atziņu augli, un līdz ar to vairs nevēlējās nevienu no šīm lietām.
Roma Dieva raksturu bija atklājusi nepareizā gaismā, sagrozot Viņa prasības, tādēļ ļaudis tagad noraidīja gan Bībeli, gan tās Autoru. Roma bija pieprasījusi aklu ticību savām dogmām, apgalvojot, ka tās atbalsta Raksti. Voltērs un viņa sabiedrotie Dieva Vārdu pilnīgi atmeta un visur izplatīja neticības indi. Roma bija turējusi tautu zem sava dzelzs papēža, un tagad pazemotās masas nežēlīgi atriebās tās tirānijai, neievērojot vairs nekādus ierobežojumus. (282) Sadusmoti par ārēji mirdzošo viltus iekārtu, kuru viņi tik ilgi bija dievinājuši, tie kopā ar maldiem atmeta arī patiesību; un, nosaucot izlaidību par brīvību, šie netikumības vergi tagad līksmojās savā iedomātajā brīvībā.
Sākoties revolūcijai, karalis piekāpās un deva tautai tiesības uz lielāku pārstāvniecību nekā muižniekiem un garīdzniekiem kopā. Tā varas pārsvars nonāca tautas rokās, bet vienkāršie ļaudis nebija sagatavoti to gudri un savlaicīgi izmantot. Kārojot atmaksāt pārciesto netaisnību, tie apņēmās uzsākt sabiedrības pārveidošanu. Apvainotā zemākā šķira, kuru sirdis pildīja rūgtas, ilgi glabātas atmiņas par pagātnes netaisnību, nolēma šo nožēlojamo, gandrīz vai nepanesamo stāvokli izmainīt ar revolūcijas palīdzību, lai atriebtos tiem, kurus viņi uzskatīja par savu ciešanu vaininiekiem. Pazemotie tagad dzīvē īstenoja tirānijas laikā apgūto mācību, kļūstot par savu agrāko apspiedēju apspiedējiem.
Nelaimīgā Francija no izsētās sēklas ievāca asiņainu ražu. Pakļaušanās Romas varai deva briesmīgus rezultātus. Kur Francija Romas piekritēju iespaidā, reformācijai sākoties, bija iekūrusi pirmo sārtu, tur revolūcija uzcēla savu pirmo giljotīnu. Un tieši tajā vietā, kur sešpadsmitajā gadsimtā sadedzināja protestantu ticības pirmos mocekļus, astoņpadsmitajā gadsimtā giljotīna aprija savus pirmos upurus. Atmezdama Evaņģēliju, kas būtu sniedzis dziedināšanu, Francija bija atvērusi durvis neticībai un sabrukumam. Kad Dieva bauslības ierobežojumi tika nobīdīti pie malas, izrādījās, ka cilvēku likumi nespēj kontrolēt bangojošo kaislību spēcīgās straumes, un tauta tika ierauta revolūcijā un anarhijā. Karš pret Bībeli ievadīja ēru, kas pasaules vēsturē pazīstama kā "terora valdīšanas laiks". Miers un laime bija izraidīti no cilvēku mājām un sirdīm. Neviens vairs nejutās drošs. Kas šodien gavilēja par uzvaru, rīt jau varēja nonākt aizdomās, lai tiktu notiesāts. Visa vara piederēja vardarbībai un kaislībām.