"Kur arī mūsu Kungs ir krustā sists." Francijā piepildījās arī šī pravietojuma daļa. Nevienā citā zemē ienaids pret Kristu neatklājās tik uzkrītoši. Nevienā citā valstī patiesība nav sastapusi vēl niknāku un nežēlīgāku pretestību. Ar vajāšanām, ko Evaņģēlija liecinieki piedzīvoja Francijā, tā Kristu piesita krustā Viņa mācekļu personā.
Gadsimtu pēc gadsimta tika lietas svēto asinis. Kad "par Dieva Vārdu un Jēzus Kristus liecību" savu dzīvību Pjemontas kalnos atdeva valdieši, līdzīgi patiesību apliecināja arī viņu brāļi Francijas albiģieši. Reformācijas dienās šos mācekļus nežēlīgi mocīja un nonāvēja. Karaļi un augstmaņi, aristokrātiskas izcelsmes sievietes un trauslas meitenes, tautas lepnums un bruņniecība– visi savas acis mieloja pie Jēzus mocekļu ciešanām. Drosmīgie hugenoti, cīnīdamies par cilvēka sirdij vissvētākajām tiesībām, savas asinis bija lējuši daudzās smagu sadursmju vietās. Protestanti tika pasludināti ārpus likuma, par viņu galvām tika izziņota noteikta samaksa, un viņus vajāja kā plēsīgus zvērus.
"Draudze tuksnesī", nedaudzie seno kristiešu pēcnācēji, kas astoņpadsmitajā gadsimtā vēl bija atlikuši Francijā, slēpdamies dienvidu kalnos, joprojām glabāja savu tēvu ticību. Kad viņi naktīs riskēja sapulcēties kādā kalnu nogāzē vai vientuļā dumbrājā, pat tur tos izsekoja soda ekspedīcijas un aizveda mūža verdzībā galerās. Paši skaidrākie, cēlākie un izglītotākie franči tika iekalti važās un šausmīgi mocīti kopā ar laupītājiem un slepkavām." (4) Pret dažiem izturējās "žēlsirdīgāk" – tos aukstasinīgi nošāva, kad viņi neapbruņoti un bezpalīdzīgi pakrita uz ceļiem lūgšanā. (272) Simtiem vecus vīrus, neaizsargātas sievietes un nevainīgus bērnus atstāja mirušus guļam virs zemes viņu sapulcēšanās vietās. Šķērsojot kalnu nogāzes vai mežus, kur tie bija raduši sanākt kopā, nebija nekas neparasts atrast "ik pēc pieciem soļiem zālē izkaisītus vai arī kokā pakārtus līķus". Viņu zeme, izpostīta ar zobenu, cirvi un uguni, "tika pārvērsta milzīgā, drūmā tuksnesī". Un "šīs zvērības pastrādāja nevis kādā (..) tumšā laikmetā, bet gan Lūisa XIV spožajā ērā, kad ļaudis pievērsās zinātnei, uzplauka literatūra un karaļa galmā un galvaspilsētā bija daudz izglītotu un daiļrunīgu teologu, kas daudz runāja par lēnprātības un žēlsirdības vērtību". (5)
Bet vismelnākais melno noziegumu sarakstā, visšausmīgākais starp visiem briesmīgo gadsimtu velnišķajiem darbiem bija svētā Bartolomeja nakts slaktiņš. Pasaule vēl tagad nodreb šausmās, atceroties šo cilvēku visgļēvāko un nežēlīgāko apkaušanas notikumu. Romas priesteru paskubināts, briesmīgajam darbam piekrišanu deva pats Francijas karalis. Nakts vidū atskanošais zvans bija signāls slaktiņa iesākšanai. Tūkstošiem protestantu, kas mierīgi gulēja savās mājās, uzticēdamies karaļa dotajam goda vārdam, bez brīdinājuma tika izrauti no savām dzīvesvietām un aukstasinīgi nogalināti.
Kā Kristus bija savas tautas neredzamais vadonis, tai izejot no Ēģiptes verdzības, tā sātans neredzams vadīja savus pavalstniekus šajā šausmīgajā mocekļu pavairošanas darbā. Parīzē slaktiņš turpinājās septiņas dienas; pirmās trīs – ar neaptveramu niknumu. Un tas neaprobežojās tikai ar šo pilsētu vien, bet, pamatojoties uz sevišķu karaļa rīkojumu, slepkavošanu izvērsa arī provincēs un citās pilsētās, kur tikai bija atrodami protestanti. Kaut kādu cieņu vairs neparādīja ne vecumam, ne dzimumam. Nesaudzēja ne nevainīgu mazuli, ne arī sirmgalvi. Kopā nonāvēja augstmaņus un zemniekus, vecus un jaunus, mātes un bērnus. Visā Francijā slaktiņš turpinājās divus mēnešus. Tā aizgāja bojā septiņdesmit tūkstoši – pats tautas zieds.
(273) "Kad ziņas par slaktiņu sasniedza Romu, garīdznieku gaviles nepazina robežu. Lotringas kardināls vēstnesi atalgoja ar tūkstoš kronām. Svētās Andželikas cietokšņa lielgabals nodārdināja līksmu salūtu; zvani skanēja visos baznīcu torņos; prieka ugunskuri nakti pārvērta dienā; un Gregors XIII, kardinālu un citu augstu garīdznieku pavadīts, devās garā procesijā uz Svētā Ludviga baznīcu, kur Lotringas kardināls izpildīja liturģiju ar slavas dziesmu "Te Deum (..)." Slaktiņa svinīgai atzīmēšanai izkala medaļu, un Vatikānā vēl tagad var aplūkot trīs Vasari freskas, kas attēlo uzbrukumu admirālim, karali kopā ar padomi plānojam slaktiņu un tieši pašu ļaužu iznīcināšanu. Gregors nosūtīja karalim Zelta Rozi un četrus mēnešus pēc slaktiņa (..) pašapmierināti klausījās franču priestera svētrunu, kurš atsauca atmiņā "to laimes un prieka pilno dienu, kad vissvētākais tēvs saņēma jaunās ziņas un vissvinīgākajā veidā devās pienest pateicību Dievam un svētajiem". (6)
Tieši tā paša kunga gars, kas izraisīja svētā Bartolomeja nakts slaktiņu, vadīja arī revolūcijas notikumus. Jēzus Kristus tika pasludināts par krāpnieku, un neticīgie franči sapulcējās zem lozunga "Nost ar nožēlojamo!" – ar šo apzīmējumu domājot Kristu. Debesu izaicinošā zaimošana un drausmīgā bezdievība gāja roku rokā, kad visaugstāk godāja tieši visnekrietnākos cilvēkus, kas patiesībā bija nežēlīgākie un netikumīgākie briesmoņi. Ar to sātanam parādīja visaugstāko godu, bet Kristus ar Viņam raksturīgo patiesību, skaidrību un nesavtīgo mīlestību tika piesists krustā.
"Zvērs, kas izkāpj no bezdibeņa, karos ar tiem, tos uzvarēs un tos nokaus." Ateistiskā vara, kas Francijā valdīja revolūcijas un terora laikā, uzsāka tādu karu pret Dievu un Viņa svēto Vārdu, kādu pasaule vēl nekad nebija pieredzējusi. Nacionālā Sapulce atcēla Dievības pielūgšanu. (274) Bībeles savāca un ar vislielāko nicināšanu un izsmieklu publiski sadedzināja. Dieva likumus mina ar kājām. Rakstos paredzētos iestādījumus likvidēja. Iknedēļas atpūtas dienu atcēla un tās vietā katru desmito dienu veltīja uzdzīvei un zaimošanai. Kristības un svēto Vakarēdienu aizliedza. Un pie apbedīšanas vietām uzkrītoši izkārtie paziņojumi vēstīja, ka nāve ir mūžīgs miegs.
Tika apgalvots, ka Dieva bijāšana stāvot tik tālu no gudrības iesākuma, ka faktiski liecinot par sākumu muļķībai. Aizliedza visus reliģiskos dievkalpojumus, izņemot jaunievesto kalpošanu brīvībai un dzimtenei. "Parīzes konstitucionālās sanāksmes bīskapu atveda sapulces priekšā, lai tas nospēlētu galveno lomu visnekaunīgākajā un skandalozākajā farsā, kāds jebkad tautas pārstāvjiem rādīts. (..) Viņš ienāca procesijas pavadībā, lai paziņotu konventam, ka reliģija, kuru tas tik daudzus gadus mācījis, nav nekas vairāk kā meli, kuriem nav pamata ne vēsturē, ne svētajā patiesībā. Svinīgi un skaidriem nepārprotamiem vārdiem viņš noliedza Dievības esamību, kuras pielūgšanai bija iesvētīts, un turpmāk solījās godāt brīvību, vienlīdzību, tikumus un morāli. Tad viņš nolika uz galda savu bīskapa rotu, un konventa prezidents to brālīgi apskāva. Šī prelāta priekšzīmei sekoja vairāki atkritušie priesteri." (7)
"Un tie, kas dzīvo virs zemes, priecāsies par tiem un būs līksmi, un cits citam dāvanas sūtīs, jo šie divi pravieši bija mocījuši tos, kas virs zemes dzīvo." Neticīgā Francija bija apklusinājusi divu Dieva liecinieku norājošo balsi. Patiesības Vārds nogalināts gulēja uz ielām, un visi, kas ienīda Dieva likumu prasības un ierobežojumus, tagad gavilēja. Viņi kliedza līdzīgi grēciniekiem senatnē: "Kā Dievs to zinās? Vai Visaugstais ir kāds viszinis?" (Ps. 73:11)
Ar gandrīz neticamu zaimojošu pārdrošību viens no jaunās iekārtas priesteriem paziņoja: "Dievs, ja tu esi, tad atrieb savu apvainoto Vārdu! Es Tevi izaicinu! Tu paliec klusu; Tu neuzdrošinies raidīt savus pērkonus. Kurš gan turpmāk vēl ticēs Tavai esamībai?" (8) (275) Cik līdzīga atbalss faraona jautājumam: "Kas tas tāds Kungs, kā balsij man būtu jāpaklausa? (..) Es Kungu nepazīstu!"
"Bezprāši saka savā sirdī: "Dieva nav."" (Ps.14:1) Un patiesības sagrozītājiem Kungs paziņo: "Viņu neprāts būs visiem skaidri redzams." (2. Tim. 3:9) Pēc tam, kad Francija bija atsacījusies pielūgt dzīvo Dievu, "Augsto un Vareno, kas dzīvo mūžīgi", nepagāja nemaz ilgs laiks, līdz tā nogrima pazemojošā elku pielūgšanā, pagodinot prāta dievību izvirtušas sievietes personā. Un to tautas pārstāvju sanāksmē darīja augstākās pilsoniskās likumdošanas autoritātes! Vēsturnieks saka: "Viena no šī nenormālā laika ceremonijām bija tāds bezjēdzības un bezdievības savienojums, kas vispār paliek ārpus konkurences. Konventa durvis plaši atvēra mūziķu grupai, kam svinīgā procesijā sekoja pilsētas pašvaldības locekļi, dziedot slavas dziesmu par godu brīvībai un kā savu nākošo pielūgšanas objektu pavadot aizplīvurotu sievieti, ko viņi nosauca par prāta dievieti. Kad tā bija ievesta sapulces zālē un nosēdināta pa labi prezidentam, tad pēc lieliskām ceremonijām noņēma plīvuru, un visi viņā pazina kādu operas dejotāju. Francijas nacionālais konvents atklāti pagodināja šo personu kā viņu pielūgtā prāta vispiemērotāko pārstāvi.
Šai bezdievīgajai un smieklīgajai teātra izrādei bija sava noteikta forma, un visa tauta atkal un atkal atdarināja prāta dievietes iecelšanas ceremoniju tajās vietās, kur iedzīvotāji gribēja parādīt, ka viņi ir izauguši un pacēlušies līdz revolūcijas vislielākajiem augstumiem." (9)
Orators, kas iesāka prāta pielūgšanu, sacīja: "Likumdevēji! Fanātisms ir padevies prātam. Tā aizmiglotās acis nespēja panest prāta spožumu. (276) Zem šīm gotiskajām velvēm, kas pirmo reizi atbalso patiesību, šodien sapulcējies ļoti daudz ļaužu. Francijas iedzīvotāji ir svinīgi iesvētījuši vienīgo patieso pielūgšanas rituālu – brīvības un prāta pielūgšanu. Te mēs esam izteikušies par republikas ieroču uzvarām. Te mēs esam atmetuši nedzīvos elkus un tos apmainījuši pret prātu, šo dzīvo tēlu, īstu dabas meistardarbu!" (10)
Kad dieviete bija ievesta konventā, orators paņēma viņu pie rokas un, pagriezies pret klātesošajiem, sacīja: "Mirstīgie, pārstājiet drebēt jūsu baiļu radītā Dieva bezpalīdzīgo personu priekšā. Turpmāk neatzīstiet nekādu citu dievību, izņemot prātu. Te es jums rādu viscēlāko un skaidrāko attēlu; ja jums vajadzīgi elki, tad upurējiet tikai tādiem kā šis.(..) Pazemojieties diženā brīvības senāta priekšā! Šī aizplīvurotā prāta priekšā! (..)"
Pēc tam, kad prezidents bija dievieti apskāvis, viņu iecēla ratos un caur ļaužu drūzmu aizveda uz Notre Dame katedrāli, lai tā ieņemtu dievības vietu. Tur viņu pacēla uz augsta altāra, un visi klātesošie to pagodināja." (11) Drīz pēc tam sekoja publiska Bībeles sadedzināšana. Kādā atsevišķā gadījumā "Tautas muzeja biedrības" locekļi iegāja pilsētas valdes zālē, izsaucoties: "Vive la Raison!" (Lai dzīvo saprāts!) un, nesot kārts galā dažādu grāmatu atliekas – katoļu liturģijas un mises priekšrakstu un Vecās un Jaunās Derības apdegušas lapas –, "kuru muļķības", kā sacīja prezidents, "lielajā ugunī tagad ir pārvērtušās tvaikos". (12)
Tas bija pāvestības iesāktais darbs, kuru ateisms pabeidza. Romas politika bija radījusi labvēlīgus sociālos, politiskos un reliģiskos apstākļus, kas Franciju dzina pretī bojāejai. Revolūcijas skaudro piedzīvojumu aprakstītāji liecina, ka šajās pārmērībās vainojams tronis un baznīca. (Skat. Pielikumā.) (277) Neapšaubāmi taisnīga ir pret baznīcu vērstā apsūdzība. Pāvestība bija saindējusi katoļu uzskatus, vēršoties pret reformāciju kā kroņa ienaidnieku un apsūdzot to par tik dziļu nesaskaņu cēlāju, kas it kā apdraudētu tautas mieru un vienprātību. Ar tādiem līdzekļiem Roma troni iedvesmoja uz visdrausmīgāko nežēlību un visniknākajiem spaidiem.