Pēc tam, kad Kristus bija pasludinājis Jeruzālemes likteni, Kungs vēl gandrīz četrdesmit gadus atlika sava tiesas sprieduma izpildīšanu pār šo pilsētu un tautu. Apbrīnojama bija Dieva lielā pacietība pret Viņa Evaņģēlija atraidītājiem un Viņa Dēla slepkavām. Līdzība par neauglīgo koku attēlo Dieva izturēšanos pret jūdu tautu. Pavēle jau bija dota: "Nocērt to! Ko tas velti izsūc zemi!" (Lūk. 13:7) Bet dievišķā žēlastība to saudzēja vēl mazliet ilgāk. Jūdu vidū vēl atradās daudzi, kas nepazina Kristus brīnišķo raksturu un Viņa darbus. Arī bērni nebija baudījuši izdevības un dzirdējuši vēsti, ko nonicināja viņu vecāki. Ar apustuļu un pirmkristiešu (28) sludināšanu Dievs vēlējās izliet pār tiem gaismu, arī viņiem vajadzēja saprast, ka pravietojumi ir piepildījušies ne tikai attiecībā uz Kristus dzimšanu un dzīvi, bet arī uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Bērnus nedrīkstēja notiesāt par vecāku grēkiem, bet, kad bērni, zinot viņu vecākiem sniegto gaismu, atraidīja arī tiem pašiem dāvāto papildus gaismu, tad viņi kļuva par vecāku grēku līdzdalībniekiem un piepildīja savu netaisnības mēru.
Dieva lielā pacietība pret Jeruzālemi jūdus tikai nocietināja viņu ietiepīgajā stūrgalvībā. Ar savu naidu un nežēlību pret Jēzus mācekļiem tie noraidīja pēdējo žēlastības piedāvājumu. Tad Dievs viņiem atņēma apsardzību un vairs ar savu spēku nesavaldīja sātanu un viņa eņģeļus, un tā tauta tika atstāta pašu izraudzītā vadoņa pārvaldībā. Izraēla bērni nonicināja Kristus žēlastību, kas tos bija darījusi spējīgus klusināt savas ļaunās dziņas, un tagad tās guva virsroku. Sātans pamodināja dvēselēs vismežonīgākās un zemiskākās kaislības. Cilvēki vairs nedomāja, viņu rīcību nenoteica prāts, bet gan dziņas un briesmīgas aklas dusmas. Savā nežēlībā tie kļuva sātaniski. Ģimenēs un tautā, kā augstākajās, tā zemākajās ļaužu šķirās, valdīja ļaunas aizdomas, skaudība, naids, strīdi, sacelšanās gars un slepkavīgas tieksmes. Drošības vairs nebija nekur. Draugi un radi nodeva cits citu. Vecāki nogalināja savus bērnus, un bērni – vecākus. Ļaužu valdnieki nespēja savaldīt paši sevi. Neierobežotās kaislības viņus darīja par tirāniem. Jūdi bija pieņēmuši viltus liecību, lai notiesātu nevainīgo Dieva Dēlu. Tagad viltotās apsūdzības darīja nedrošu viņu pašu dzīvi. Ilgu laiku viņi ar savu rīcību bija pieprasījuši: "Neapgrūtiniet mūs ar Izraēla Svēto!" (Jes. 30:11) Un tagad viņu lūgums tika apmierināts. Dieva bijāšana vairs tos netraucēja. Tautas priekšgalā atradās sātans, un augstākās civilās un reliģiskās autoritātes pakļāvās viņa varai. (29)
Pretēji noskaņotu nemiernieku vadītāji reizēm apvienojās, lai aplaupītu un mocītu savus nelaimīgos upurus, bet tad atkal uzbruka viens otram un slepkavoja bez žēlastības. Pat tempļa svētums nespēja apvaldīt viņu šausmīgo niknumu. Lūdzējus nogalināja altāra priekšā, un svētnīcu apgānīja nokauto ķermeņi. Tomēr savā aklumā un zaimojošajā pašpaļāvībā šī ellišķīgā darba kūdītāji atklāti paziņoja, ka Jeruzāleme nav iznīcināma, tāpēc ka tā esot paša Dieva pilsēta. Cenšoties vēl stingrāk nostiprināt savu varu, viņi piekukuļoja viltus praviešus iedrošināt ļaudis, lai tie gaidītu glābšanu no Dieva pat vēl tad, kad romiešu leģioni bija aplenkuši templi. Un tā līdz pēdējam mirklim ļaužu pulki turējās pie pārliecības, ka beidzot iejauksies Visaugstākais un sakaus viņu ienaidniekus. Bet Izraēls dievišķo aizsardzību bija atraidījis, un tagad tam vairs nebija kur patverties. Nelaimīgā Jeruzāleme! Tā bija iekšēju strīdu sašķelta, ar asiņu sārtotām ielām, iedzīvotājiem nonāvējot citam citu laikā, kad svešu zemju armijas grāva tās nocietinājumus un nogalināja karavīrus.
Viss, ko Kristus iepriekš bija teicis par Jeruzālemes izpostīšanu, piepildījās burts burtā. Jūdi pārliecinājās, cik patiesi bija Viņa brīdinošie vārdi: "(..) ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums tiks atmērots." (Mat. 7:2)
Parādījās zīmes un brīnumainas lietas, kas vēstīja nelaimi un bojāeju. Nakts vidū pār templi un altāri atspīdēja nedabiska gaisma. Saulei rietot, mākoņos iezīmējās cīņai sapulcināti kaujas rati un karavīri. Noslēpumainas skaņas iedvesa šausmas priesteriem, kas naktīs kalpoja svētnīcā, zeme trīcēja, un bija dzirdamas ļoti daudzas balsis: "Iesim prom no šejienes!" Pusnaktī neredzams spēks atvēra lielos austrumu vārtus, kas bija tik smagi, ka divdesmit vīri ar grūtībām varēja tos atvērt un aizvērt, un kuru dzelzs aizšaujamie (30) bija dziļi nostiprināti blīvā bruģī. (1)
Septiņus gadus kāds vīrs staigāja augšup un lejup pa Jeruzālemes ielām, sludinot nelaimi, kas nāks pār pilsētu. Dienu un nakti viņš monotoni dziedāja kādu dīvainu sēru dziesmu: "Balss no rītiem! Balss no vakariem! Balss no četriem vējiem! Balss pret Jeruzālemi un pret templi! Balss pret līgavaiņiem un līgavām! Balss pret visu tautu!" Šo savādo cilvēku ielika cietumā un šaustīja ar pātagām, bet pār viņa lūpām neizlauzās neviens vaids. Uz apsmieklu un pārestībām viņa vienīgā atbilde bija: "Vai, vai Jeruzāleme! Vai, vai taviem iedzīvotājiem!" Viņš nemitējās brīdināt, līdz beidzot to nogalināja viņa pravietotā aplenkuma laikā.
Jeruzālemes izpostīšanā neaizgāja bojā neviens kristietis. Jēzus savus mācekļus bija brīdinājis, un visi, kas ticēja Viņa vārdiem, modri gaidīja apsolīto zīmi."Kad jūs Jeruzālemi redzat karaspēka ielenktu," sacīja Jēzus, "tad zināt, ka viņas izpostīšanas brīdis ir pienācis. Tad lai tie, kas ir Jūdejā, bēg kalnos, kas ir pilsētā, lai iziet ārā, un, kas ir uz laukiem, lai neiet pilsētā." (Lūk. 21:20,21) Pēc tam, kad romieši Cestija vadībā bija pilsētu ielenkuši un šķita, ka pienācis īstais brīdis tūlītējam uzbrukumam, viņi negaidot to atstāja. Aplenktie, zaudējuši cerības sekmīgi pretoties, bija jau gatavi padoties, kad romiešu ģenerālis bez vismazākā redzamā iemesla pavēlēja saviem bruņotajiem spēkiem atkāpties. Dievs žēlastības pilnā gādībā virzīja notikumus par labu saviem ļaudīm. Gaidošajiem kristiešiem apsolītā zīme bija acīm redzama, un tagad visi, kas vien vēlējās, varēja paklausīt Pestītāja brīdinājumam. Apstākļi tika kārtoti tā, ka ne jūdi, ne romieši neaizkavēja kristiešu bēgšanu. Cestijam atkāpjoties, jūdi traucās ārā no Jeruzālemes, dzenoties pakaļ viņa armijai, un, kamēr tādā veidā bija pilnīgi aizņemti kā vieni, tā otri bruņotie spēki, kristiešiem radās izdevība atstāt pilsētu. Arī apkārtējie lauki šajā laikā bija brīvi no ienaidniekiem, kas varētu censties viņus aizkavēt. (31) Tieši pirms aplenkuma jūdi bija sapulcējušies Jeruzālemē svinēt Lieveņu svētkus, un tāpēc kristiešiem bija iespējams netraucēti pārvietoties pa visu zemi. Nevilcinoties tie tagad steidzās uz kādu drošāku vietu – uz Pellas pilsētu Perejā, viņpus Jordānas.
Jūdu karotāji, vajājot Cestiju un tā armiju, viņu arjergardam uzbruka ar tādu niknumu un spēku, ka draudēja to pilnīgi iznīcināt. Tikai ar lielām grūtībām romiešiem izdevās atkāpties. Jūdi atgriezās Jeruzālemē gandrīz bez zaudējumiem un ar bagātu laupījumu. Tomēr šai šķietamajai uzvarai bija liktenīgas sekas. Tā viņus iedvesmoja stūrgalvīgi pretoties romiešiem, kas notiesātajai pilsētai drīz vien atnesa neizsakāmu postu.
Kad Tits atjaunoja aplenkumu, Jeruzālemi piemeklēja drausmīga nelaime. Tas notika Pasā svētku laikā, kad tās mūros bija sapulcējušies ap miljons jūdu. Pārtikas krājumi, kas, rūpīgi taupīti, iedzīvotāju vajadzības varētu apmierināt vairākus gadus, bija jau iznīcināti greizsirdības un atriebības vadīto naidīgo partiju savstarpējās cīņās, un tagad pilsētai nācās pārdzīvot visas bada šausmas. Mērs kviešu maksāja vienu talantu. Izsalkuma mokas bija tik nežēlīgas, ka cilvēki grauza ādas jostas un sandales, kā arī savu vairogu pārvalkus. Liels skaits ļaužu naktīs centās izkļūt ārā, lai savāktu ārpus pilsētas mūriem augošos savvaļas augus, neskatoties uz to, ka daudzus noķēra un, nežēlīgi spīdzinot, nomocīja; bet tiem, kam izdevās atgriezties drošībā, bieži vien tik lielās briesmās iegūto atkal atņēma citi. Lai trūkuma nomāktos ļaudis piespiestu atdot pēdējos nabadzīgos krājumus, ko viņi, iespējams, bija noslēpuši, varas pārstāvji tos pakļāva necilvēciskām spīdzināšanām. Tik nežēlīgi parasti izturējās tieši tie cilvēki, kas paši vēl bija labi paēduši un tikai vēlējās nodrošināt pārtikas krājumus nākotnei.
(32) Tūkstoši aizgāja bojā no bada un slimībām. Mīlestības dabīgās saites likās izirušas. Vīri aplaupīja savas sievas, un sievas – vīrus. Bērnus varēja redzēt izraujam ēdienu no savu vecāku mutes. Pravieša jautājums: "Vai māte var aizmirst savu zīdaini?"– nāvei nolemtās pilsētas mūros saņēma, lūk, kādu atbildi: "Visžēlsirdīgākās sievas ir vārījušas savus bērnus, lai būtu ko ēst manas tautas meitas postā." (Jes. 49:15; Jer. r. dz. 4:10) Atkal bija piepildījies pirms četrpadsmit gadsimtiem dotais brīdinošais pravietojums: "Tai sievai, kas starp jums bija izlutināta un grezna, kas aiz mīkstuma un kāruma nav vīžojusi savu kāju pie zemes spert, tai acs būs skaudīga uz vīru pie savām krūtīm un uz savu dēlu, un uz savu meitu; (..) un par savu dēlu, ko tā dzemdējusi; jo viņa tos ēdīs slepeni tai briesmīgā trūkumā, aplenkumā un spaidīšanā, ar ko ienaidnieks tevi spaidīs tavos vārtos." (5. Moz. 28:56,57, Glika tulk.)
Lai piespiestu jūdus padoties, romiešu vadoņi centās tos iebiedēt. Visus, kuri pie sagūstīšanas pretojās, šauta ar pātagām, spīdzināja un beidzot piesita krustā pilsētas mūru priekšā. Šādā veidā ik dienas tika nogalināti simti, un šis briesmīgais darbs turpinājās, kamēr visu Jošafata ieleju un Golgātas kalnu klāja biezs krustu mežs, kuram grūti bija tikt cauri. Tik briesmīgi piepildījās šausmīgais lāsts, kuru Pilāta soģa krēsla priekšā viņi izteica paši par sevi: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem." (Mat. 27:25)
Tits labprāt būtu darījis galu visām šīm šausmām un pasargājis Jeruzālemi, lai tā nesaņemtu tai piespriesto soda mēru. Viņš ar nepatiku raudzījās uz līķu kaudzēm pilno ieleju. Skats no Eļļas kalna uz vareno un skaisto dievnamu karavadoni tā sajūsmināja, ka viņš izdeva pavēli neaizskart nevienu tempļa akmeni. Pirms mēģinājuma ieņemt šo cietoksni tas aicināja jūdu vadoņus nespiest viņu aptraipīt svēto vietu ar asinīm. Ja jūdi būtu ar mieru iznākt ārā un cīnīties kaut kur citur (33), neviens romietis neaizskartu dievnama svētumu. Pats Jozefs griezās pie tiem ar visdaiļrunīgāko lūgumu, skubinot viņus padoties, glābt sevi, savu pilsētu un šo pielūgšanas vietu. Bet kā atbilde uz viņa vārdiem atskanēja visrūgtākie lāsti. Uz šo tautas pēdējo cilvēcisko starpnieku, kas griezās pie jūdiem ar tādu lūgumu, meta šķēpus. Izraēls bija noraidījis Dieva Dēla lūgumus, un tagad visas runas un lūgumi viņus darīja tikai vēl apņēmīgākus pretoties līdz pēdējai iespējai. Veltīgas bija Tita pūles glābt dievnamu; Viens, lielāks par viņu, bija teicis, ka tur akmens uz akmens nepaliks.