Atpakaļceļā uz Angliju, kāda morāviešu sludinātāja pamācīts, Veslijs ieguva skaidrāku izpratni par Bībeles ticību. Viņš pārliecinājās, ka pestīšanas iegūšanai tam pilnīgi jāatsakās no paļaušanās uz saviem darbiem un jāuzticas vienīgi Dieva Jēram, "kas atņem pasaules grēkus". (256) Kādā Morāvijas brāļu sanāksmē Londonā viņš dzirdēja lasām Lutera rakstu par izmaiņām, ko ticīgā sirdī izdara Dieva Gars. To klausoties, Veslija dvēselē tika aizdedzināta ticība. "Es izjutu sirdī savādu siltumu," viņš teica, "es sapratu, ka pestīšanas jautājumā tagad uzticos Kristum, vienīgi Kristum, un tad ieguvu pārliecību, ka Viņš manus grēkus ir atņēmis, tieši manus, un tieši mani izglābis no grēka un nāves bauslības." (10)
Garajos nogurdinošās un bezcerīgās cīņas gados – stingras pašaizliedzības, negoda un pazemošanās gados – Veslijs bija nelokāmi tiecies pretī savam mērķim – meklēt Dievu. Tagad viņš To bija atradis un uzzināja, ka žēlastība, ko, smagi pūloties, bija centies iegūt ar lūgšanām un gavēšanu, ar nabagu apdāvināšanu un sevis aizliegšanu, īstenībā pastāvēja kā dāvana, saņemama "bez naudas un bez maksas".
Un tad, kad viņš bija stiprinājies ticībā Kristum, viņa dvēselē iedegās ilgas arī citiem darīt zināmu šo brīnišķīgo Evaņģēliju par Dieva brīvi piedāvāto žēlastību. "Es visu pasauli uzskatīju par draudzes iecirkni," viņš sacīja, "un domāju, ka visās vietās man ir tiesības un pat pienākums sludināt šo priecīgo pestīšanas vēsti ikkatram cilvēkam, kas vien vēlējās to dzirdēt." (11)
Viņš arī turpmāk dzīvoja stingri un pašaizliedzīgi, bet tagad tāda dzīve bija kā ticības rezultāts un nevis pamats, svētuma auglis un nevis sakne. Kristieša cerības pamats ir Dieva žēlastība Kristū, un šī žēlastība atklāsies paklausībā. Veslijs savu dzīvi veltīja lielo patiesību sludināšanai, kuras pats bija saņēmis, – taisnošanai ticībā Kristus salīdzinošajām asinīm un Svētā Gara sirdi atjaunojošajam spēkam, kura darbības auglis ir Kristus priekšzīmei atbilstoša dzīve.
Vaitfīldu un Veslijus darbam sagatavoja ilgstoša un mokoša pārliecība par pašu bezcerīgo un neglābjamo stāvokli, un, lai viņi kā labi Kristus kareivji (257) spētu panest grūtības, tad gan universitātē, gan tiešajā sludināšanas darbā tie tika pakļauti nežēlīgām zobgalībām, izsmieklam un vajāšanām. Bezdievīgie studiju biedri viņus un vēl dažus, kas tiem simpatizēja, nicinoši sauca par metodistiem, – vārdā, kurā tagad godā vienu no lielākajām konfesijām Anglijā un Amerikā.
Kā Anglijas baznīcas locekļi viņi bija stipri pieķērušies tās dievkalpojumu formām, bet Kungs savā Vārdā tiem atklāja augstāku standartu. Svētais Gars viņus skubināja sludināt krustā sisto Kristu. Viņu pūles pavadīja Visaugstākā spēks. Tūkstoši tika pārliecināti un patiesi atgriezti. Šīs avis vajadzēja pasargāt no plēsīgajiem vilkiem. Veslijs nekad nebija domājis izveidot jaunu konfesiju, tomēr beidzot savus ļaudis apvienoja organizācijā, kuru sāka saukt par metodistu savienību.
Noslēpumaina un smaga bija pretestība, ko šiem sludinātājiem nācās panest no valsts baznīcas puses, kaut arī Dievs savā gudrībā notikumus vadīja tā, lai reformācija iesāktos arī pašā baznīcā. Ja tā nāktu pilnīgi no ārpuses, tad nevarētu iespiesties tur, kur tā bija tik ļoti vajadzīga. Bet, tā kā atmodas sludinātāji paši bija baznīcas locekļi un, kur vien radās izdevība, strādāja šīs baznīcas ietvaros, tad patiesība atrada ceļu tur, kur citādi durvis būtu palikušas aizslēgtas. No morālā sastinguma stāvokļa tika pamodināti arī daži garīdznieki, lai kļūtu par dedzīgiem sludinātājiem savās draudzēs. Formālisma nocietinātajā baznīcā sāka pulsēt jauna dzīvība.
Veslija laikā, tāpat kā visos draudzes vēstures laikmetos, cilvēki ar dažādām dāvanām veica viņiem uzticēto darbu. Ne visos mācības punktos saskanēja viņu domas, bet viņi visi bija Dieva Gara vadīti un vienoti galvenajā mērķī – mantot dvēseles Kristum. Nesaskaņas Vaitfīlda un Veslija starpā reiz draudēja pat ar pilnīgu atsvešināšanos, bet, tā kā viņi Kristus skolā bija mācījušies lēnprātību, tad šī savstarpējā iecietība un iejūtīgā kristīgā mīlestība viņus atkal samierināja. (258) Tiem nebija laika strīdēties, kamēr visur vēl virmoja maldi un netaisnība, un grēcinieki gāja bojā savos grēkos.
Dieva kalpi mina nelīdzenu, grūti ejamu taku. Pret viņiem nostājās iespaidīgi un izglītoti vīri. Pēc kāda laika daudzi garīdznieki sāka atklāti izpaust savu naidu, un baznīcu durvis aizvērās skaidrajai ticības vēstij un visiem, kas to sludināja.
Tāda garīdzniecības izturēšanās, no kanceles viņus atklāti apsūdzot, sacēla kājās tumsas, nezināšanas un netaisnības spēkus. Atkal un atkal Dieva žēlastības brīnums glāba Džonu Vesliju no nāves. Kad pret viņu tika pamodināts pūļa niknums un likās, ka vairs nav nekādas iespējas izbēgt, tad viņam blakus nostājās eņģelis cilvēka izskatā, ļaužu pūlis atkāpās, un Dieva kalps netraucēti aizgāja no bīstamās vietas.
Par savu izglābšanu no satracinātā pūļa vienā no šiem gadījumiem Veslijs teica: "Ejot lejup pa slidenu taku uz pilsētu, daudzi pūlējās mani pagrūst, jo tie pareizi sprieda, ja es reiz būtu pakritis zemē, tad laikam gan vairs nepieceltos. Bet es neklupu, un manas kājas ne reizi nepaslīdēja, līdz pilnīgi biju izkļuvis no viņu rokām. (..) Kaut arī daudzi centās satvert mani aiz apkakles vai drēbēm, lai norautu zemē, tomēr tie nekur nevarēja pieķerties, un tikai vienam izdevās satvert manas vestes atloku, kas drīz arī palika viņa rokā, bet otru, veselo pusi, kuras kabatā atradās nauda, tas atrāva tikai pa pusei. (..) Spēcīgs vīrs tieši aiz manis vairākkārt atvēzējās, lai iesistu ar resnu ozola nūju. Ja viņš tikai vienu reizi ar to man būtu trāpījis pa pakausi, tad tālākās pūles vairs nebūtu vajadzīgas, tomēr katru reizi sitiens tika novirzīts sānis. Es nezinu, kā tas notika, jo es nevarēju novērsties ne pa labi, ne pa kreisi. (..) Vēl kāds, steigā izspraucies cauri pūlim, pacēla savu roku sitienam, bet tad pēkšņi to nolaida, tikai noglāstot man galvu, sacīdams: "Kādi gan viņam mīksti mati!" (..) Paši pirmie cilvēki, kas atgriezās, bija tieši ielas varoņi, pūļa vadoņi, no kuriem viens bija cīkstonis lāču dārzos (..)." (259)
"Cik lēnprātīgi un pakāpeniski gan Dievs mūs sagatavo Viņa gribas īstenošanai! Pirms diviem gadiem kāds ķieģeļa gabals viegli skāra manu plecu. Gadu vēlāk akmens man trāpīja starp acīm. Pagājušajā mēnesī es saņēmu vienu sitienu un šovakar divus – vienu, pirms mēs ienācām pilsētā, un otru pēc tam, kad no tās bijām izgājuši, tomēr tie abi bija kā nekas, jo, lai gan pirmais vīrs ar visu spēku iesita man pa krūtīm un otrais tik stipri pa muti, ka tūlīt izplūda asinis, es no šiem sitieniem nejutu vairāk sāpju, kā viņi būtu mani aizskāruši ar zāles stiebru." (12)
Šo agro dienu metodisti – draudzes ierindas locekļi un sludinātāji – pacieta baznīcas pārstāvju, kā arī pilnīgi bezdievīgu, dažādu sagrozītu stāstījumu satrauktu cilvēku vajāšanu. Viņus veda uz tiesu, kas tikai vārda pēc tā saucās, jo taisnību tā laika tiesās tikai reti varēja atrast. Bieži viņi cieta no savu vajātāju vardarbības. Ļaužu pūlis gāja no nama uz namu, salaužot mēbeles un izpostot citas vērtības, izlaupot visu, kas tikai iepatikās, un rupji apvainojot vīriešus, sievietes un bērnus. Dažos gadījumos izplatīja publiskus paziņojumus, kas aicināja noteiktā laikā un vietā sapulcēties tiem, kas vēlējās piedalīties metodistu namu logu dauzīšanā un izlaupīšanā. Un šo cilvēcīgo un dievišķo likumu atklātu pārkāpšanu atstāja nesodītu. Pret ļaudīm, kuru vienīgā vaina bija tā, ka viņi grēcinieku kājas no iznīcības ceļiem centās vadīt uz svētuma taku, izvērsa plānveidīgas vajāšanas.
Džons Veslijs par apsūdzībām pret viņu pašu un viņa biedriem izteicās sekojoši: "Daži apgalvo, ka šo cilvēku mācības ir nepareizas, maldīgas un fanātiskas, ka tās ir jaunas un nesen vēl pilnīgi nedzirdētas, ka tās ir kvekerisms un pāvestība. (260) Visi šie apgalvojumi jau ir nocirsti pie pašas saknes, jo skaidri pierādīts, ka ikviens šīs mācības nozarojums ir nepārprotama Svēto Rakstu mācība, kā to izskaidrojusi mūsu pašu baznīca. Tāpēc šīs mācības nevar būt nepareizas vai maldīgas, ja pieņem, ka Svētie Raksti ir patiesība. (..) Citi apgalvo: "Viņu mācība ir pārāk stingra. Tie ceļu uz Debesīm padara pārāk šauru." Un īstenībā šis ir viens no pirmajiem iebildumiem (zināmu laiku tas bija gandrīz vienīgais) un apslēptā veidā atrodas pamatā tūkstošiem citu, kas parādās visdažādākos veidos. Bet vai viņi ceļu uz Debesīm padara šaurāku par to, kādu to ir rādījis mūsu Kungs un apustuļi? Vai viņu doktrīnas ir stingrākas nekā Bībeles mācības? Apskatīsim tikai dažus vienkāršākos tekstus: "Mīli Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds un visa sava prāta, un visas savas dvēseles, un visa sava spēka." "Par katru veltīgu vārdu, ko cilvēki runās, viņiem būs jāatbild tiesas dienā." "Vai ēdat, vai dzerat un ko vien darāt, to visu dariet Dievam par godu."
Ja viņu mācība ir stingrāka par šiem vārdiem, tad tie ir peļami, bet jūsu sirdsapziņa jums pateiks, ka tas tā nav. Un kurš var būt par mata tiesu ne tik stingrs, nenostājoties pret Dieva Vārdu? Vai kāds Dieva noslēpumu namturis var tikt atzīts par uzticīgu, ja viņš šajā svētajā mantu namā kaut ko pārmaina? Nē! Viņš neko nedrīkst atmest, viņš neko nedrīkst mīkstināt, un to ir spiests paskaidrot visiem cilvēkiem: "Es nevaru pazemināt Rakstus līdz jūsu gaumei. Jums jāpiemērojas tiem vai arī jāpazūd uz mūžību." Tas arī ir īstais iemesls populārajam sauklim par "šo cilvēku cietsirdību". Vai tad viņi ir nežēlīgi? Kādā ziņā? Vai viņi neēdina izsalkušos un neapģērbj kailos? "Nē, ne par to ir runa; šai ziņā tiem nav trūkumu, bet viņi ir pārāk nežēlīgi savos spriedumos! Viņi domā, ka neviens nevar izglābties, izņemot tos, kas iet pa viņu ceļu." (13)
Garīgais pagrimums, kas Anglijā iezīmējās tieši pirms Veslija laika, lielā mērā uzskatāms par Bībeles likumu nicinātāju mācības rezultātu. Daudzi apgalvoja, ka Kristus ir atcēlis morāles bauslību un ka tāpēc kristiešiem tā nav jāievēro, ka ticīgais ir atbrīvots no vergošanas "labiem darbiem". (261) Citi, atzīdami bauslības mūžīgumu, tomēr paziņoja, ka sludinātājiem nevajadzētu aicināt ļaudis paklausīt tās priekšrakstiem, jo tos, kurus Dievs izredzējis glābšanai, "dievišķās žēlastības neatvairāmie impulsi arī vadīs dievbijīgā un tikumīgā dzīvē", bet tiem, kas nolemti mūžīgai pazušanai, "nav spēka paklausīt šim dievišķajam likumam".