Arī Zviedrijā dzīvības ūdeni saviem tautiešiem atnesa jaunekļi, kas paši to bija smēluši no Vitenbergas avota. Divi no Zviedrijas reformācijas vadoņiem, Orebro kalēja dēli Olafs un Laurencijs Petri, mācījās pie Lutera un Melanhtona un patiesību, ko tādā veidā bija uzņēmuši, čakli sniedza tālāk. Olafs, līdzīgi lielajam reformatoram, modināja ļaudis ar savu dedzību un daiļrunību, kamēr Laurencijs, līdzīgi Melanhtonam, savā garīgajā izglītībā palika uzmanīgs un vienmēr mierīgs. Abi bija taisni un dievbijīgi vīri ar lielām teoloģiskām zināšanām un nesatricināmu drosmi patiesības aizstāvēšanā. Pāvestības pretestības jau arī netrūka. Katoļu priesteri centās radīt satraukumu neizglītotajā, māņticīgajā tautā. Pūlis bieži uzbruka Olafam Petri, un vairākos gadījumos viņš tikko izglāba savu dzīvību. Tomēr reformatori atradās karaļa aizbildniecībā un aizsardzībā.
Valdot Romas baznīcai, ļaudis bija nabadzības nomākti, tos ļoti nežēlīgi apspieda. (243) Viņiem nebija Svēto Rakstu, un, tā kā reliģija sastāvēja tikai no simboliem un ceremonijām, kas prātam nesniedza nekādu gaismu, tad tie atgriezās pie savu pagānisko senču māņticīgajiem uzskatiem un ieradumiem. Tauta sašķēlās strīdīgās frakcijās, kuru bezgalīgās cīņas pavairoja vispārējo postu. Karalis izšķīrās par reformāciju valstī un baznīcā, tādēļ viņš apsveica šos spējīgos palīgus cīņā pret Romu.
Zviedrijas monarha un tautas vadošo vīru klātbūtnē Olafs Petri ļoti talantīgi aizstāvēja reformētās ticības mācības pret Romas cīnītājiem. Viņš pastāvēja uz to, ka baznīctēvu atziņas ir pieņemamas tikai tad, ja tās saskan ar Rakstiem, ka būtiskās ticības pamati Bībelē atklāti tik skaidri un vienkārši, ka visi cilvēki to var saprast. Kristus sacīja: "Mana mācība nav Manis paša, bet tā, kas Mani sūtījis" (Jāņa 7:16.), un Pāvils paskaidroja, ka, ja viņš sludinātu kādu citu Evaņģēliju, ne to, ko ir saņēmis, tad lai viņš ir nolādēts. (Gal.1:8.) "Kā gan," sacīja reformators, "cilvēki uzdrošinās pašu izdomātas dogmas ieviest ar likumu un uzspiest tās kā glābšanai nepieciešamas?" (6) Viņš pierādīja, ka baznīcas dekrētiem, ja tie runā pretī Dieva pavēlēm, nav nekādas autoritātes, un aizstāvēja protestantu izcilo principu, ka "Bībele un vienīgi Bībele" ir ticības un rīcības mēraukla.
Kaut arī šī cīņa norisinājās mums samērā nepazīstamos laikos, tā tomēr rāda, kādi "cilvēki veidoja reformatoru armiju. Tie nebija neizglītoti sektanti vai vienkārši trokšņa cēlāji – nepavisam nē, tie bija vīri, kas labi pazina Dieva Vārdu un prata lietot ieročus, ar kādiem viņus apgādāja Bībeles arsenāls. Izglītības ziņā tie savam laikam bija tālu priekšā. (244) Ja uzmanību pievēršam tādiem spožiem centriem kā Vitenberga un Cīrihe un tādiem slaveniem vārdiem kā Luters, Melanhtons, Cvinglijs un Ekolampadijs, tad tūlīt varam teikt, ka tie bija kustības vadoņi, kuru darbā varēja sagaidīt atklājamies neparastu spēku un plašas zināšanas, bet viņu skolnieki droši vien tiem nelīdzinājās. Vai tā varam sacīt? Ja pievēršamies maz pazīstamajam Zviedrijas darba laukam un vienkāršajiem Olafa un Laurencija Petri vārdiem – no meistariem pie mācekļiem –, ko mēs atrodam? Izglītotus cilvēkus un teologus, vīrus, kas pilnīgi pārzināja visu Evaņģēlija patiesības sistēmu un kas viegli uzvarēja skolotos sofistus un Romas prelātus". (6)
Disputa rezultātā Zviedrijas karalis pieņēma protestantu ticību, un neilgi pēc tam arī nacionālā sapulce izteicās tai par labu. Olafs Petri jau zviedru valodā bija pārtulkojis Jauno Derību, un uz karaļa vēlēšanos abi brāļi uzņēmās visas Bībeles pārtulkošanu. Tā zviedru tauta pirmo reizi saņēma Dieva Vārdu dzimtajā valodā. Parlaments izdeva rīkojumu, ka sludinātājiem visā valstī jāizskaidro Raksti un bērniem skolās jāmācās lasīt Bībeli.
Evaņģēlija svētīgā gaisma nepārtraukti un droši izkliedēja neziņas un māņticības tumsu. Atbrīvota no Romas apspiedēju varas, tauta pacēlās tādā spēkā un augstumā, kādu tā nekad iepriekš nebija sasniegusi. Zviedrija kļuva par vienu no protestantisma balstiem. Gadsimtu vēlāk briesmu brīdī šī mazā un līdz šim nespēcīgā tauta – vienīgā Eiropā, kas iedrošinājās sniegt palīga roku, – nāca glābt Vāciju Trīsdesmitgadīgā kara postošajās cīņās. Likās, ka visa Ziemeļeiropa atkal tiks pakļauta Romas tirānijai. Un tā bija Zviedrijas armija, kas stiprināja Vāciju stāties pretī pāvesta panākumu straumei, izcīnot iecietību protestantiem – kalvinistiem, kā arī luterāņiem – un atgūstot sirdsapziņas brīvību tām zemēm, kas bija pieņēmušas reformāciju.