[211] Protestam Špeierā un ticības apliecībai Augsburgā, kas iezīmēja reformācijas uzvaru Vācijā, sekoja cīņu un tumsas gadi. Savu atbalstītāju šķelšanās novājinātai un spēcīgu ienaidnieku uzbrukumiem pakļautai, šķita, ka protestantisma kustībai lemta pilnīga iznīcība. Tūkstoši savu liecību apzīmogoja ar asinīm. Uzliesmoja pilsoņu karš; protestantu lietu nodeva viens no tās vadošajiem piekritējiem; visdižciltīgākie no reformētajiem firstiem krita imperatora rokās un kā gūstekņi tika vazāti no vienas pilsētas uz otru. Bet tieši šīs šķietamās uzvaras brīdī imperatoram nācās piedzīvot smagu sakāvi. Tas bija spiests noskatīties, kā laupījums tiek izrauts no viņa rokām, un beidzot vajadzēja sākt izturēties iecietīgāk pret tām mācībām, kuru iznīcināšana bija viņa dzīves mērķis. Lai izdeldētu ķecerību, viņš lika uz spēles visu valsti, savu mantu un pat savu dzīvību. Un tagad bija redzams rezultāts: armijas kaujās nomocītas, bagātības izsmeltas, daudzās atsevišķās valstiņas apdraudēja sacelšanās iespējas, bet ticība, kuru tas velti pūlējās apspiest, ieguva arvien vairāk piekritēju. Kārlis V bija karojis pret visu pārvaldošo varu. Dievs sacīja: "Lai top gaisma!"– bet imperators centās darīt visu iespējamo tumsas saglabāšanai. Tādēļ arī viņa nodomi cieta neveiksmi, un, priekšlaicīgi novecojis un ilgo cīņu nogurdināts, tas beidzot atteicās no troņa un apraka sevi klosterī.
Tāpat kā Vācijā, arī Šveicē reformācijai pienāca tumšas dienas. Kamēr daudzi kantoni pieņēma reformēto ticību, citi aklā stūrgalvībā pieķērās Romas sludinātajiem uzskatiem. (212) Vajāšanas pret tiem, kas vēlējās pieņemt patiesību, beidzot izraisīja pilsoņu karu. Kapelas asiņainajā kaujas laukā krita Cvinglijs un daudzi citi reformācijas līdzgaitnieki. Šo drausmīgo nelaimju nomākts drīz nomira arī Ekolampadijs. Roma līksmoja, jo likās, ka daudzās vietās tā atgūs visu, ko bija zaudējusi. Bet Tas, kura nodomi pastāv no mūžības, nebija atstājis ne savu lietu, ne savu tautu. Viņa roka tos arī tagad spēja glābt. Reformācijas turpināšanai Kungs jau citās zemēs bija pamodinājis jaunus strādniekus.
Francijā diena sāka uzaust, jau pirms kāds kaut ko zināja par reformatoru Luteru. Viens no pirmajiem gaismu uztvēra gados vecais Lefjērs, kāds vispusīgi izglītots vīrs, Parīzes universitātes profesors un dedzīgs pāvesta piekritējs. Pētot seno literatūru, viņa uzmanību saistīja Bībele, un drīz vien šī grāmata kļuva par viņa studentu mācību priekšmetu. Lefjērs bija aizrautīgs svēto pielūdzējs, un, izzinājis baznīcas leģendas, viņš jau bija iesācis rakstīt vēsturi par svētajiem un mocekļiem. Šis darbs prasīja lielu piepūli, tomēr, neskatoties uz grūtībām, laika gaitā tika gūti ievērojami panākumi, līdz autors sāka studēt Bībeli, cerēdams, ka tā viņam palīdzēs pilnīgāk izprast šo tematu. Tur viņš tiešām arī atrada aprakstus par svētajiem, bet ne tādus, kādi figurēja Romas kalendārā. Pār viņu nāca dievišķās gaismas plūdi. Pārsteigumā un riebumā viņš tagad novērsās no paša izraudzītā darba, lai nodotos Dieva Vārdam. Un tur atrastās dārgās patiesības viņš drīz sāka mācīt citiem.
1512. gadā, kad Luters un Cvinglijs vēl nebija sākuši reformas darbu, Lefjērs rakstīja: "Tas ir Dievs, kas mums ticībā dod savu taisnību, un tā ir vienīgā, kas, pateicoties žēlastībai, taisno mūs mūžīgai dzīvei." (1) Iedziļinoties atpestīšanas noslēpumos, viņš izsaucās: "Ak, cik neizsakāmi liels ir šis maiņas darījums: (213) bezgrēcīgais tiek notiesāts, un vainīgais kļūst brīvs; svētība nes lāstu, un nolādētais saņem svētību; dzīvība mirst, un mirušais dzīvo; godību apņem tumsa, un tas, kurš nepazina neko, izņemot kaunu, tagad tiek ietērpts godībā." (2)
Mācīdams, ka gods par pestīšanu pieder vienīgi Dievam, viņš arī paskaidroja, ka cilvēkam pienākas Tam paklausīt. "Ja tu esi Kristus draudzes loceklis," viņš sacīja, "tad tu esi loceklis pie Viņa miesas, un, ja tu esi no Viņa miesas, tad esi pildīts ar dievišķu dabu. (..) Ak, ja cilvēki tikai spētu saprast šo priekšrocību, cik skaidri, nevainīgi un svēti tad viņi dzīvotu un cik nicināma, salīdzinot ar viņos mājojošo godību, – ar to, ko miesīgās acis nespēj saskatīt, – tad tiem kļūtu visa šīs pasaules godība." (2)
Starp Lefjēra studentiem atradās daži, kas aizrautīgi klausījās viņa vārdos un kuriem vēl ilgi pēc tam, kad skolotāja balss jau bija apklususi, nācās turpināt patiesības sludināšanas darbu. Tāds bija Viljams Fārels. Dievbijīgu vecāku dēls, audzināts tā, lai nešaubīgā ticībā pieņemtu baznīcas mācības, viņš līdz ar apustuli Pāvilu par sevi varēja teikt: "Esmu dzīvojis pēc mūsu reliģijas visstingrākās sektas noteikumiem, būdams farizejs." (Ap.d. 26:5) Kā uzticīgs Romas piekritējs, viņš dega par visu to cilvēku iznīcināšanu, kas uzdrīkstējās pretoties baznīcai. "Es biju gatavs griezt zobus kā saniknots vilks," viņš vēlāk atzinās, runājot par šo savas dzīves posmu, "kad vien dzirdēju kādu izsakāmies pret pāvestu." (3) Fārels bija nenogurstošs svēto pagodinātājs un kopā ar Lefjēru izstaigāja visas Parīzes baznīcas, zemodamies altāru priekšā un izgreznodams ar dāvanām svēto tēlus. Tomēr šie rituāli nespēja dot dvēseles mieru. Viņu vienmēr nomāca grēku apziņa, kuru nespēja aizdzīt visi izdomātie grēku nožēlas darbi. Tādēļ kā balss no Debesīm izskanēja reformatora vārdi: "Pestīšana ir no žēlastības. Nevainīgais ir notiesāts, un noziedznieks ir attaisnots." (214) "Vienīgi Kristus krusts ir tas, kas atver Debesu vārtus un aizslēdz durvis uz elli." (3)
Fārels priecīgi pieņēma šo patiesību. Līdzīgi Pāvilam, novērsdamies no vergošanas tradīcijām, viņš tagad iegāja Dieva bērniem piedāvātajā brīvībā. Vēlāk pats par sevi viņš mēdza stāstīt, ka ir "atgriezies ne vairs kā asinskārs un slepkavojošs vilks, bet gan kā kluss, lēnprātīgs un nevainīgs jērs, savā sirdī pilnīgi aizejot no pāvesta un nododoties Jēzum Kristum". (4)
Kamēr Lefjērs turpināja izplatīt gaismu starp saviem studentiem, Fārels, kas Kristus darbā bija tikpat dedzīgs kā pirms tam pāvestības lietās, uzsāka atklātu patiesības sludināšanu. Viņiem drīz pievienojās augsts baznīcas ierēdnis, apgabala bīskaps. Bija arī vēl citi skolotāji, kas baudīja lielu ievērību savu spēju un izglītības dēļ, bet tagad apvienojās Evaņģēlija sludināšanā, gūstot piekritējus starp visām iedzīvotāju šķirām – no amatnieku un zemnieku būdiņām līdz pat karaļa pilij. Reformēto ticību pieņēma tajā laikā valdošā karaļa Franča I māsa. Šķita, ka kādu laiku labvēlīgi noskaņots ir arī pats karalis un māte karaliene, tāpēc reformatori ar lielām cerībām raudzījās uz priekšu nākotnē, kad Francija būs atvērta Evaņģēlijam.
Bet viņu cerībām nebija lemts piepildīties. Kristus mācekļus gaidīja smagi pārbaudījumi un vajāšanas. Žēlastībā tās tomēr viņu acīm vēl bija apslēptas. Miera laikā tie varēja uzkrāt spēkus pastāvēšanai vētrās; reformācijas darbs strauji gāja uz priekšu. Miauksas bīskaps dedzīgi strādāja savā baznīcas iecirknī, pamācot kā garīdzniecību, tā tautu. Neizglītotos un netikumīgos priesterus atcēla un, cik tālu vien tas bija iespējams, aizvietoja ar izglītotiem un dievbijīgiem vīriem. Bīskaps ļoti vēlējās, lai viņa ļaudīm pašiem būtu pieejams Dieva Vārds, un šis mērķis drīz tika sasniegts. Lefjērs uzņēmās pārtulkot Jauno Derību, un tieši tajā pašā laikā, kad Vitenbergas spiestuvi atstāja Lutera vācu Bībele, Miauksā izdeva Jauno Derību franču valodā. Bīskaps netaupīja ne pūles, ne līdzekļus, lai to izplatītu savās draudzēs, (215) un jau drīz visa apgabala zemnieku īpašumā atradās Svētie Raksti.
Kā slāpēs bojāejoši ceļotāji neizsakāmā priekā steidzas pie spirdzinoša ūdens avota, tā šīs dvēseles uzņēma Debesu vēsti. Strādnieki tīrumos un amatnieki savās darbnīcās smago ikdienas darbu atviegloja, runājot par Bībeles dārgajām patiesībām. Vakaros tie vairs neapmeklēja vīna pārdotavas, bet sapulcējās cits cita mājā, lai lasītu Dieva Vārdu un vienotos lūgšanās un Kunga slavēšanā. Drīz vien šīs kopienas stipri pārvērtās. Lai gan tā bija viszemākā šķira, nemācīta un smagi strādājoša zemniecība, viņu dzīvē tagad atklājās dievišķās žēlastības pārveidojošais spēks. Pazemīgi, mīloši un svēti – tie tagad kļuva par lieciniekiem Evaņģēlija labajam darbam, ko tas veic visos cilvēkos, kas vien to uzņem godīgās sirdīs.
Miauksas apgabalā aizdedzinātā gaisma savus starus izplatīja tālā apkārtnē. Jaunatgriezto skaits ik dienas pieauga. Karalis, kurš nicināja mūku aprobežoto svētulību, kādu laiku aizturēja hierarhijas niknumu, bet beidzot pāvestīgie vadoņi guva virsroku. Tad iedegās ugunssārti. Miauksas apgabala bīskaps, spiests izvēlēties starp uguni un savu mācību atsaukšanu, aizgāja pa vieglāko ceļu, bet, neskatoties uz vadoņa krišanu, viņa draudze palika nelokāma. Daudzi, liesmu apņemti, liecināja par patiesību. Ar savu drosmi un uzticību, ko viņi parādīja uz sārta, šie pazemīgie kristieši runāja uz tūkstošiem, kas miera apstākļos nekad nebūtu sadzirdējuši viņu liecību.
Kristu ciešanās un apsmieklā uzdrošinājās apliecināt ne tikai nabadzīgie un vienkāršie ļaudis. Arī pilīs un cietokšņu mirdzošajās zālēs atradās cēlas dvēseles, kas patiesību vērtēja pāri par bagātību, sabiedrisko stāvokli vai pat dzīvību. Bruņinieku tērps zem sevis slēpa dižāku un pastāvīgāku garu nekā bīskapa talārs vai mitra. Ludvigam van Berkvīnam bija dižciltīgi senči. Viņš bija galma bruņinieks ar izsmalcinātu izturēšanās veidu un nevainojamu morāli, cilvēks, kas daudz laika ziedoja studijām. "Viņš bija," saka kāds rakstnieks, "dedzīgs pāvestīgo noteikumu ievērotājs un pastāvīgi sekoja baznīcas misēm un svētrunām, (..) un visus citus savus daudzos tikumus kronēja ar sevišķu riebumu pret luterānismu." (216) Bet līdzīgi daudziem citiem, kas dievišķā aizgādībā tika vadīti pie Bībeles, viņš pārsteigts tur atrada "nevis Romas doktrīnas, bet gan Lutera mācības". (5) Kopš tā laika viņš pilnīgi nodevās Evaņģēlija lietai.
"Visizglītotākais no Francijas augstmaņiem", ārkārtīgi apdāvināts un daiļrunīgs, neiebiedējami drosmīgs, varonīgs un dedzīgs, ar lielu iespaidu galmā, jo bija karaļa mīlulis, tieši šo iemeslu dēļ daudzi domāja, ka viņam lemts kļūt par savas dzimtās zemes reformatoru. Beza sacīja: "Berkvīns būtu varējis kļūt par otru Luteru, ja viņš Francī I būtu atradis otru kūrfirstu." Bet pāvesta piekritēji kliedza: "Viņš ir sliktāks par Luteru." Romas atbalstītājiem Francijā viņš tiešām bija bīstamāks. Tie viņu ielika cietumā kā ķeceri, bet karalis to atbrīvoja. Cīņa turpinājās vairākus gadus, svārstoties starp Romu un reformāciju, kur Francis pārmaiņus gan pacieta, gan atkal ierobežoja mūku nikno dedzību. Pāvestīgās varas pārstāvji Berkvīnu trīs reizes apcietināja, bet, apbrīnojot viņa ģenialitāti un rakstura cildenumu, monarhs to tūlīt atbrīvoja, atsakoties viņu upurēt hierarhijas ļaunprātībai.