Jeruzālemē Kristus saskatīja simbolu neticības un sacelšanās nocietinātajai pasaulei, kas steidzās pretī Dieva atmaksājošajām sodībām. Kritušās cilvēces ciešanas, kas nospieda Viņa dvēseli, lika no Jēzus lūpām atskanēt šim ārkārtīgi rūgtajam saucienam. Viņš redzēja grēka izraisītās nelaimes, asaras un asinis; Viņa sirdi aizkustināja bezgalīga līdzjūtība pret šīs zemes nelaimīgajiem un ciešanu piemeklētajiem iedzīvotājiem; Viņš ilgojās tiem visiem palīdzēt, bet pat Viņa rokas nespēj pagriezt atpakaļ cilvēces ciešanu straumi, ja tikai nedaudzi meklē vienīgo palīdzības Avotu. Viņš bija gatavs atdot nāvē savu dvēseli, lai tiem darītu aizsniedzamu pestīšanu, tomēr maz ir to, kas nāk pie Viņa, lai tiem būtu dzīvība.
Debesu Majestāte nevaldāmi raud! Mūžīgā Dieva Dēlu, dziļi satrauktu, nomāc ciešanu svars. To redzot, izbrīna pārņem visas Debesis. "Šis skats mums atklāj grēka ārkārtīgo grēcīgumu, tas rāda, cik grūti pat bezgalīgam spēkam glābt vainīgo cilvēku no Dieva likumu pārkāpšanas sekām. Skatīdamies uz pēdējo paaudzi, Jēzus redzēja pasauli saistītu līdzīgos maldos, kādi izraisīja Jeruzālemes izpostīšanu. Jūdu lielais grēks bija Kristus atmešana; kristīgās pasaules lielais grēks būs Dieva bauslības atmešana, bauslības, kas ir Dieva valdības pamats Debesīs un virs Zemes. Jehovas priekšrakstus nicinās un padarīs par neko. Grēka saistītie miljoni, sātana vergi, kas nevarēs izbēgt no otrās nāves ciešanām, savā piemeklēšanas dienā atsacīsies uzklausīt patiesības vārdus. (23) Drausmīgs aklums! Dīvaina apmātība!
Divas dienas pirms Pasā svētkiem, kad Kristus bija atstājis templi, nosaukdams jūdu vadoņus par liekuļiem, Viņš vēlreiz kopā ar mācekļiem devās uz Eļļas kalnu un tur apsēdās zāļainā nogāzē, no kurienes varēja pārredzēt pilsētu. Vēlreiz Viņa skats kavējās pie tās torņiem, pilīm un mūriem. Vēlreiz Viņš uzlūkoja templi tā žilbinošajā skaistumā, kas greznoja svēto kalnu.
Tūkstoš gadus iepriekš dziesminieks bija slavējis Dieva labvēlību pret Izraēlu, ka Viņš šo svētnīcu darījis sev par mājokli. "Un Salemā bija Viņa telts, un Ciānā bija Viņa dzīvoklis." (Ps. 76:3) Viņš "izredzēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, kas Viņam mīļš bija kļuvis. Viņš cēla savu svētnīcu līdzīgi augstajiem kalniem (..)." (Ps. 78:68,69) Pirmo templi uzcēla Izraēla vēstures vislaimīgākajā posmā. Ķēniņš Dāvids šim mērķim bija sakrājis milzīgas bagātības, un dievišķā inspirācija plānoja tā celtniecību. (1. Laiku 28:12,19) Darbu pabeidza visgudrākais Izraēla valdnieks Salamans. "Šis templis bija viskrāšņākā celtne, kādu pasaule jebkad redzējusi. Tomēr pravietis Hagaja, Kunga pamācīts, par otro templi sacīja: "Šī pēdējā nama godība būs lielāka nekā tā pirmā (..). Ir visus pagānus Es kustināšu, un tad nāks visu tautu Prieks. Un Es piepildīšu šo namu ar godību, saka Kungs Cebaots." (Hag. 2:10,8, Glika tulk.)
Pēc tam, kad Nebukadnecars pirmo templi izpostīja, to apmēram 500 gadus pirms Kristus dzimšanas atjaunoja ļaudis, kas no cilvēka mūžu ilgas gūstniecības bija atgriezušies tuksnesīgajā un gandrīz vai neapdzīvotajā zemē. Viņu vidū vēl atradās veci vīri, kas atcerējās Salamana tempļa godību, un, kad jaunajai celtnei lika pamatu, tie raudāja, redzot, ka tā būs mazvērtīgāka par iepriekšējo. Viņu izjūtas spēcīgi aprakstījis pravietis: "Kurš ir jūsu starpā atlicis, kas šo namu redzējis viņa pirmā godībā un to tagad redz? (24) Vai šis pret viņu nav it kā nekas jūsu acīs?" (Hag. 2:4, Glika tulk.) Un tad arī tika dots apsolījums, ka šī pēdējā nama godība būs lielāka nekā iepriekšējā.
Tomēr krāšņumā otrais templis nespēja līdzināties pirmajam, to arī nepagodināja redzamas dievišķas klātbūtnes zīmes, kādas bija pirmajā templī. Tā iesvētīšanu neiezīmēja pārdabiskas varas atklāsme. Nebija redzams nekāds godības mākonis, kas piepildītu no jauna uzcelto svētnīcu. No debesīm nekrita uguns, lai aprītu upuri uz altāra. Vissvētākajā vietā starp ķerubiem vairs nemājoja "šekina", tur nebija arī šķirsta, žēlastības krēsla un liecības galdiņu. No Debesīm neatskanēja balss, kas jautājošajam priesterim darītu zināmu Jehovas gribu.
Gadu simteņiem jūdi bija veltīgi pūlējušies izskaidrot, kā piepildīsies ar Hagaja starpniecību dotais Dieva apsolījums, tomēr lepnums un neticība aptumšoja viņu prātu, un tie nesaprata pravieša vārdu īsto nozīmi. Otro templi nepagodināja Jehovas godības mākonis, bet gan tās Būtnes dzīvā klātbūtne, kurā mājo visa Dievības pilnība, kas pats bija miesā nācis Dievs. Kad Nācaretes Vīrs mācīja un dziedināja dievnama svētajos pagalmos, uz savu templi tiešām bija atnācis "visu tautu Prieks". Kristus klātbūtne un vienīgi tā otrā tempļa godību darīja pārāku par pirmo. Bet Izraēls bija noraidījis Debesu sniegto Dāvanu. Un līdz ar pazemīgo Mācītāju, kurš šajā dienā izgāja pa tempļa zelta vārtiem, to uz visiem laikiem atstāja arī godība. Sāka piepildīties Pestītāja vārdi: "Jūsu nams jums tiks atstāts postā." (Mat. 23:38)
Kristus pravietiskie vārdi par tempļa sagraušanu mācekļos radīja bijību un izbrīnu, un viņi vēlējās pilnīgāk saprast tikko dzirdētā nozīmi. Tempļa krāšņuma vairošanai pēdējā laikā, vairāk kā četrdesmit gadus, bija veltītas bagātīgas dāvanas, rūpīgs darbs un arhitektu pūles. Hērods Lielais tā labā devīgi izšķieda romiešu un jūdu bagātību, un pat pasaules imperators tam bija atvēlējis lielas vērtības. (25) Daļu celtnes veidoja gandrīz pasakaina lieluma balta marmora akmeņi, kurus šim mērķim atsūtīja no Romas, un tieši tiem mācekļi pievērsa sava Kunga uzmanību, sacīdami: "(..) Lūk, kādi akmeņi un kādas ēkas!" (Marka 13:1)
Šiem vārdiem Kungs deva svinīgu un pārsteidzošu atbildi: "(..) Patiesi, Es jums saku: šeit akmens uz akmens nepaliks, kas netiks nopostīts." (Mat. 24:2)
Mācekļi ar Jeruzālemes krišanu tajā laikā saistīja notikumus, kas iezīmēs Kristus personīgo nākšanu laicīgā godībā, lai nosēstos universālas impērijas tronī, sodītu nepaklausīgos jūdus un atbrīvotu tautu no romiešu jūga. Kungs jau viņiem bija stāstījis, ka nāks otrreiz. Tādēļ Jeruzālemes iznīcinošo sodību pieminēšana viņu prātu pievērsa šai otrajai atnākšanai, un, sapulcējušies ap Pestītāju Eļļas kalnā, tie jautāja: "Saki mums, kad šīs lietas notiks, un kāda būs Tavas atnākšanas un pastarā laika zīme?" (Mat. 24:3)
Nākotne mācekļiem žēlastībā tika apslēpta. Ja viņi tajā laikā būtu pilnīgi aptvēruši šīs abas bijājamās patiesības – Pestītāja ciešanas un nāvi un pilsētas un tempļa izpostīšanu –, tad tas viņus pilnīgi satriektu. Kristus tiem atklāja galveno notikumu būtību, kas risināsies virs zemes pirms laika beigām. Toreiz mācekļi Viņa vārdus ne visai labi saprata, un to nozīmei vajadzēja paplašināties tālāk līdz laikam, kad Dieva ļaudīm būs nepieciešama tajos ietvertā pamācība. Kristus izteiktajam pravietojumam bija divkārša nozīme: runājot par Jeruzālemes izpostīšanu, tas simboliski norādīja arī uz pēdējās lielās dienas briesmām.
Jēzus saviem ieinteresētajiem mācekļiem stāstīja, kādām sodībām jānāk pār atkritušo Izraēlu, īpaši uzsverot atmaksu, kas tautai jāsaņem par Mesijas atmešanu un krustā sišanu. Par šo drausmīgo notikumu iepriekš liecinās nepārprotamas zīmes, bet pati šausmīgā stunda pienāks pēkšņi un ātri. Tādēļ Pestītājs savus sekotājus brīdināja: (26) "Kad jūs redzēsit izpostīšanas negantību stāvam svētā vietā, par ko pravietis Daniēls sacījis, – kas to lasa, lai uzmana –, lai tad tie, kas ir Jūdu zemē, bēg kalnos." (Mat. 24:15,16; Lūk. 21:20,21) Kad uz svētās zemes, dažus simtus metru aiz pilsētas, pacelsies romiešu elkus dievinošie karogi, tad Kristus sekotājiem jābēg un jāmeklē patvērums kalnos. Kad parādīsies brīdinājuma zīme, tad tie, kas vēlas izglābties, vairs nedrīkst vilcināties. Visā Jūdu zemē, kā arī pašā Jeruzālemē nekavējoties jāpaklausa bēgšanas signālam. Kas šajā brīdī atradīsies uz mājas jumta, tas nedrīkstēs nokāpt savā namā pat ne visvērtīgāko mantu glābšanai. Tie, kas darbosies tīrumā vai vīna dārzā, nedrīkstēs atgriezties pēc virsdrēbēm, kas novilktas, strādājot dienas karstumā. Neviens nedrīkstēs kavēties ne mirkli, lai neskartu vispārējā bojāeja.
Hēroda valdīšanas laikā Jeruzāleme bija izveidota ne tikai ļoti skaista, bet, uzceļot torņus, mūrus un nocietinājumus, palielinājās arī tās dabīgās aizsardzības spējas, tā ka pilsēta kļuva šķietami neieņemama. Kas šajā laikā atklāti pravietotu par tās izpostīšanu, to nosauktu par ārprātīgu panikas cēlāju, tāpat kā kādreiz Nou. Bet Kristus bija sacījis: "Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs." (Mat. 24:35) Grēku dēļ Jeruzālemei draudēja sods, un stūrgalvīgā neticība tās likteni padarīja nenovēršamu.
Ar pravieti Mihu Kungs bija paziņojis: "Tādēļ uzklausiet jūs, Jēkaba nama vecākie, un jūs, Izraēla nama likteņu lēmēji, jūs, kas nicināt taisnību un visu, kas taisns, apgriežat otrādi. Jūs, kas ceļat Ciānu ar asinsizliešanu un Jeruzālemi ar netaisnību! Tās priekšnieki spriež tiesu par samaksu, tās priesteri māca tieslietas par atlīdzību, tās pravieši tulko likteni par naudu un turklāt paļaujas uz to Kungu un saka: "Vai tad tas Kungs nav mūsu vidū? Mums ļaunums neuzies!" (Mihas 3:9-11)
Šajos vārdos patiesi attēlota Jeruzālemes iedzīvotāju samaitātība un paštaisnība. (27) Pretendējot uz stingru Dieva bauslības priekšrakstu ievērošanu, viņi pārkāpa visus tās principus. Tie ienīda Kristu, tāpēc ka Kristus skaidrība un svētums atklāja viņu netaisnību, apsūdzēja Jēzu kā visu bēdu cēloni, lai gan posts pār tiem nāca viņu pašu grēku rezultātā. Kaut arī tie zināja, ka Kristus ir nevainīgs, tomēr deklarēja, ka Viņa nāve nepieciešama tautas drošības labā. "Ja mēs Viņu tā palaidīsim," sacīja jūdu vadoņi, "visi sāks ticēt Viņam, un romieši nāks un atņems mums zemi un tautu." (Jāņa 11:48) Ja Kristus tiktu upurēts, tad tie atkal varētu kļūt par stipru un vienotu nāciju. Lūk, kā tie sprieda, un piekrita sava augstā priestera lēmumam, ka labāk mirt vienam cilvēkam nekā aiziet bojā veselai tautai.
Tā jūdu vadoņi bija cēluši "Ciānu ar asinīm un Jeruzālemi ar netaisnību". Un, kaut gan viņi nogalināja savu Glābēju, tāpēc ka Jēzus norāja to grēkus, šo cilvēku paštaisnība tomēr bija tik liela, ka viņi sevi joprojām uzskatīja par Dieva pagodinātu tautu un gaidīja, ka Kungs tos atbrīvos no ienaidniekiem. "Tāpēc," turpināja pravietis, "tieši jūsu dēļ Ciānu uzars kā tīrumu un Jeruzālemi pārvērtīs par drupu kaudzi, un dievnama kalns kļūs par mežainu augstieni." (Mihas 3:12)