Luteram nebija ne mazākās vēlēšanās satikties ar fanātiķiem, kuru rīcība bija atnesusi tik lielu ļaunumu. Viņš zināja, ka tie ir cilvēki ar neveselīgu spriedumu un nesavaldītām kaislībām, kas, apgalvodami, ka ir saņēmuši sevišķu gaismu no Debesīm, tomēr nespēja panest visniecīgāko pretimrunāšanu vai pat vislaipnāko pārmetumu un padomu. Nekaunīgi apgalvojot, ka tiem dota visaugstākā autoritāte, viņi prasīja, lai ikviens nejautājot atzītu viņu pretenzijas. Bet, kad tie pieprasīja tikšanos, Luters piekrita, un viņš tik sekmīgi atmaskoja viņu izlikšanos, ka krāpnieki tūlīt atstāja Vitenbergu.
Uz laiku fanātisms bija apklusināts, bet dažus gadus vēlāk tas uzliesmoja ar vēl lielāku spēku un briesmīgākām sekām. (191) Par šīs kustības vadītājiem Luters sacīja: "Svētie Raksti viņiem bija tikai nedzīvs burts, un tie visi sāka kliegt: "Garu, garu!" bet es noteikti neiešu tur, kur viņu gars tos ved. Lai Dievs savā žēlastībā mani pasargā no draudzes, kas sastāv tikai no svētiem. Es vēlos dzīvot kopā ar pazemīgajiem, nespēcīgajiem un slimajiem ļaudīm, kuri apzinās savus grēkus un pastāvīgi nopūšas, no sirds dziļumiem saucot uz Dievu pēc Viņa mierinājuma un atbalsta." (4)
Tomass Mincers, visaktīvākais no fanātiķiem, bija spējīgs vīrs, kas, ievirzot enerģiju pareizā gultnē, varētu darīt daudz laba, bet viņš nebija iemācījies patiesas reliģijas pašus vienkāršākos pamatlikumus. "Viņu bija pārņēmusi kāre reformēt pasauli, un viņš, tāpat kā visi tādas idejas sajūsmināti cilvēki, aizmirsa, ka reformācija jāiesāk ar sevi." Tas godkārīgi tīkoja pēc stāvokļa un iespaida un nevēlējās būt otrais pat ne aiz Lutera. Viņš paziņoja, ka reformatori, liekot Rakstu autoritāti pāvesta varas vietā, ir izveidojuši tikai citādu pāvesta varas formu. Par sevi viņš apgalvoja, ka ir dievišķi pilnvarots veicināt patiesu reformu. "Kam ir šis gars," sacīja Mincers, "tam ir patiesā ticība, kaut arī viņš savā dzīvē Rakstus nekad nebūtu redzējis." (4)
Fanātiskie skolotāji vadījās no iespaidiem, katru domu un impulsu uzskatot par Dieva balsi, rezultātā tie aizgāja lielās galējībās. Daži pat sadedzināja savu Bībeli, izsaukdamies: "Burts nokauj, bet Gars dara dzīvu!" Mincera mācība izpatika cilvēka kārei pēc apbrīnojamām lietām un apmierināja lepošanās tieksmi, paaugstinot cilvēku domas un uzskatus pāri Dieva Vārdam. Tūkstoši bija pieņēmuši viņa mācības. Drīz viņš apsūdzēja kā nepareizu visu kārtību atklātajos dievkalpojumos un paziņoja, ka paklausīt firstiem nozīmē vienlaicīgi kalpot Dievam un Beliālam.
Ļaudis, kas jau bija sākuši atbrīvoties no pāvestības jūga, nespēja pacietīgi panest civilās varas ierobežojumus. (192) Mincera revolucionārās mācības, kas pretendēja uz dievišķu apstiprinājumu, tautu noveda tik tālu, ka tā vairs negribēja atzīt nekādu pakļautību un neierobežoti nodevās savai iedomai un nesavaldībai. Tad sekoja visbriesmīgākās nemiera un sacelšanās dienas, kad Vācijas lauki mirka asinīs.
Dvēseles mokas, kuras Luters kādreiz izcieta Erfurtē, tagad viņam uzmācās ar divkāršu spēku, redzot, ka fanātisma izraisītās sekas pierakstīja reformācijai. Pāvestu atbalstošie firsti paziņoja – un daudzi bija gatavi tam ticēt, ka sacelšanās ir Lutera mācību likumīgs iznākums. Lai gan apvainojumam nebija ne mazākā pamatojuma, tas tomēr reformatoram sagādāja lielas ciešanas. Tāda patiesības apkaunošana, nostādot to blakus viszemiskākam fanātismam, bija pārāk traģiska, lai viņš to varētu panest. No otras puses, Luteru ienīda arī sacelšanās vadoņi, tāpēc ka viņš bija ne tikai pretojies to mācībām un noraidījis viņu pretenzijas uz dievišķo inspirāciju, bet arī pasludinājis tos par dumpiniekiem pret civilo varu. Atriebjoties tie viņu nosauca par vienkāršu krāpnieku, un tagad šķita, ka viņš pār sevi ir izsaucis gan firstu, gan tautas ienaidu.
Romas piekritēji priecājās, cerēdami drīz piedzīvot reformācijas izsīkšanu. Viņi apvainoja Luteru pat par tiem maldiem, kurus tas ar vislielāko dedzību bija centies norāt. Fanātiķu partijai, kas melojot apgalvoja, ka cieš lielu netaisnību, izdevās iemantot tautas masu simpātijas, un kā bieži notiek ar tiem, kas nostājas netaisnības pusē, viņus uzskatīja par mocekļiem. Tādā veidā ļaudis juta līdzi tieši tiem, kas ar visu enerģiju pretojās reformācijai, un slavināja viņus kā nežēlības un apspiešanas upurus. Tas bija sātana darbs, tā paša sacelšanās gara ierosināts, kas vispirms parādījās Debesīs.
Sātans pastāvīgi cenšas cilvēkus pievilt un novest tik tālu, lai viņi grēku sauktu par taisnību un taisnību par grēku. Cik sekmīgs gan ir bijis viņa darbs! Cik bieži Dieva uzticīgie kalpi ir saņēmuši nopēlumus un pārmetumus tikai tāpēc, ka bezbailīgi aizstāvējuši patiesību! (193) Vīrus, kas nav nekas cits kā sātana aģenti, slavē, viņiem glaimo un uzskata pat par mocekļiem, kamēr tos, kurus uzticības dēļ vajadzētu cienīt un atbalstīt, atstāj vienus, turot aizdomās un šauboties par viņu godīgumu.
Viltots svētums un neīsta godbijība joprojām dara savu krāpšanas darbu. Dažādos veidos atklājas tas pats Lutera dienu gars, kas cilvēkus novērš no Rakstiem, liekot tiem vadīties no savām jūtām un iespaidiem, paklausību Dieva likumiem uzskatot par lieku un nevajadzīgu. Tas ir viens no sātana vissekmīgākajiem cīņas paņēmieniem skaidrības un patiesības apkaunošanai.
Luters bezbailīgi aizstāvēja Evaņģēliju pret uzbrukumiem, kas nāca no visām pusēm. Visās cīņās pierādījās, ka Dieva Vārds ir varens ierocis. Ar šo Vārdu viņš karoja pret pāvesta nelikumīgi piesavināto autoritāti un skoloto vīru racionālistisko filozofiju, tajā pašā laikā stingri kā klints nostādamies pret fanātismu, kas mēģināja piebiedroties reformācijai.
Katrs no šiem pretestības elementiem savā īpatnējā veidā nobīdīja pie malas Svētos Rakstus un kā reliģiskās patiesības un atziņas avotu paaugstināja cilvēcisko gudrību. Racionālisms dievināja saprātu, padarot to par reliģijas kritēriju. Romas piekritēji, apgalvojot, ka viņu augstākais priesteris inspirāciju mantojis tieši no apustuļiem un ka šī inspirācija paliek nemainīga uz visiem laikiem, pavēra plašas iespējas visdažādākajiem pārspīlējumiem un samaitātības veidiem, visu to apslēpjot zem apustulisko pilnvaru mēteļa. Iedvesma, uz ko pretendēja Mincers un viņa biedri, nebija nekas vairāk kā tikai neprātīgas iedomas, kas atstāja postošu iespaidu uz jebkuru autoritātes veidu, kā cilvēcisko, tā dievišķo. Īstā kristietība par inspirētās patiesības lielāko vērtību un visas inspirācijas mērauklu pieņem Dieva Vārdu.
Atgriezies no Vartburgas, Luters pabeidza tulkot Jauno Derību, un drīz pēc tam vācu tauta Evaņģēliju ieguva savā valodā. (194) Visi, kas mīlēja patiesību, šo tulkojumu saņēma ar lielu prieku, bet tie, kas vairāk cienīja cilvēku tradīcijas un priekšrakstus, to nicinot noraidīja.
Priesterus satrauca doma, ka tagad vienkāršā tauta pati varēs ar viņiem diskutēt par Dieva Vārda priekšrakstiem un līdz ar to atklāsies viņu nezināšana. Pret Gara zobenu miesas prāta ieroči bija bezspēcīgi. Roma izmantoja visu savu autoritāti, lai aizkavētu Rakstu izplatīšanos, tomēr ne dekrēti, ne lāsti, ne spīdzināšanas neko nepanāca. Jo vairāk Bībeli nolādēja un aizliedza, jo lielāka kļuva tautas vēlēšanās uzzināt, ko tā īsti māca. Visi, kas vien prata lasīt, dedzīgi centās paši iepazīties ar Dieva Vārdu. Daudzi to ņēma visur līdz, lasīja un atkal pārlasīja, ātrāk neliekoties mierā, kamēr lielu daļu jau zināja no galvas. Redzot, ar kādu labvēlību bija uzņemta Jaunā Derība, Luters nekavējoties sāka tulkot Veco Derību un, tiklīdz kāda daļa jau bija pabeigta, tūlīt to laida apgrozībā.
Kā pilsētās, tā ciematos – visur ar vienādu prieku apsveica Lutera rakstus. "Ko Luters un viņa draugi sarakstīja, to citi izplatīja. Mūki, kas bija pārliecinājušies par klosteru dzīves nelikumību un kas ilgo bezdarbību vēlējās pārmainīt pret rosīgāku dzīvesveidu, bet kuriem pašiem Dieva Vārda sludināšanai nepietika zināšanu, apstaigāja apkārtējos novadus, iegriežoties ciematos un lauku mājās, un pārdeva tur Lutera un viņa draugu grāmatas. Drīz vien Vācijā bija daudz šādu drosmīgu kolportieru." (5)
Bagātie un nabagie, mācītie un nemācītie – visi ar dziļu interesi lasīja šos rakstus. Vakaros ciemu skolu skolotāji tos skaļi lasīja mazām ļaužu grupām, kas sapulcējās pie ģimenes pavarda. Ik reizes dažas dvēseles tika pārliecinātas par patiesību, un, priecīgi uzņēmušas Vārdu, tās savukārt labo vēsti stāstīja tālāk citiem. (195) Piepildījās inspirētie vārdi: "Kad kļūst izprotami Tavi vārdi, tie apgaismo un dara vientiesīgos gudrus." (Ps. 119:130) Iepazīšanās ar Rakstiem lielā mērā izmainīja ļaužu domas un sirdis. Pāvesta kundzība saviem pavalstniekiem bija uzlikusi dzelzs jūgu, kas tos turēja nezināšanā un pagrimumā. Cilvēki sīkumaini pieķērās māņticīgai formu ievērošanai, bet visā viņu kalpošanā sirds un prāts tikpat kā nepiedalījās. Lutera sludināšana, atklājot Dieva Vārda skaidrās patiesības, un pēc tam pats Vārds, ielikts vienkāršo ļaužu rokās, atmodināja viņu snaudošos spēkus, ne tikai darot tīru un cēlu viņu garīgo dabu, bet sniedzot jaunus spēkus un enerģiju arī cilvēka intelektam.
Visu šķiru pārstāvjus tagad varēja redzēt ar Bībeli rokās aizstāvam Reformācijas mācības. Pāvesta piekritēji, kas Rakstu pētīšanu bija atstājuši priesteriem un mūkiem, tagad tos aicināja iziet uz priekšu un atspēkot šīs jaunās atziņas. Bet, tā kā priesteri un mūki nepazina ne Rakstus, ne Dieva spēku, tie nespēja pastāvēt pret tiem, kurus paši bija nosaukuši par nemācītiem ļaudīm un ķeceriem. "Nelaimīgā kārtā," atzina kāds katoļu rakstnieks, "Luters savus sekotājus ir pārliecinājis neticēt nevienam citam orākulam kā vienīgi Svētajiem Rakstiem." (5) Ļaudis bariem pulcējās klausīties, kā patiesību aizstāv maz izglītoti cilvēki, diskutējot pat ar mācītiem un daiļrunīgiem teologiem. Līdzko šo lielo vīru argumentiem stājās pretī ar Dieva Vārda vienkāršajām mācībām, tā tūlīt atklājās viņu apkaunojošā nezināšana. Strādnieki, kareivji, sievietes un pat bērni Bībeli pazina labāk nekā priesteri un mācītie doktori.
Kontrasts starp Evaņģēlija mācekļiem un pāvesta māņticības aizstāvjiem izglītoto aprindās nebija mazāk uzkrītošs kā vienkāršās tautas vidū. "Pretēji hierarhijas vecajiem cīnītājiem, kas bija pametuši novārtā valodu studijas un iepazīšanos ar literatūru, (..) rīkojās garīgi domājošie jaunieši, kas nodevās studijām, pētīja Rakstus un iepazinās ar senatnes slavenajiem gara pieminekļiem. (196) Pateicoties darbīgam prātam, cēlai dvēselei un bezbailīgai sirdij, šie jaunie cilvēki drīz ieguva tādas zināšanas, ka ilgu laiku neviens nespēja ar tiem sacensties. (..) Tādēļ, kad šie jaunie reformācijas aizstāvji kādā sanāksmē sastapās ar Romas doktoriem, viņi tiem uzbruka tik vienkārši un paļāvīgi, ka šie nezinošie vīri bija spiesti apmulsumā palikt klusu, lai tad no visiem saņemtu pelnītu nicināšanu." (5)
Kad Romas garīdzniecība redzēja, ka viņu sanāksmes tiek mazāk apmeklētas, tā lūdza valsts iestāžu palīdzību un ar visiem tās rīcībā esošajiem līdzekļiem pūlējās atgūt savus klausītājus. Bet jaunajās mācībās ļaudis bija atraduši to, kas apmierināja viņu dvēseles vajadzības, tādēļ tie novērsās no vadītājiem, kas viņus tik ilgi bija "barojuši" ar māņticīgo rituālu un cilvēcisko tradīciju nevērtīgajām sēnalām.
Kad pret patiesības skolotājiem iedegās vajāšanas, viņi ņēma vērā Kristus vārdus: "Kad tie jūs vajā vienā pilsētā, tad bēdziet uz citu." (Mat. 10:23) Gaisma iespiedās it visur. Kur vien bēgļi atrada sev viesmīlīgi atvērtas durvis, tur viņi palika un sludināja Kristu, reizēm baznīcā, bet, ja tas nebija iespējams, tad personīgos namos vai brīvā dabā. Kur vien viņus uzklausīja, tur tiem bija iesvētīts templis. Tik enerģiski un pārliecinoši sludinātā patiesība izplatījās ar neatvairāmu spēku.
Gan garīdzniecība, gan laicīgās autoritātes veltīgi pūlējās apslāpēt šo ķecerību. Veltīgi tās ķērās arī pie tādiem līdzekļiem kā apcietināšana, spīdzināšana un zobens. Tūkstošiem ticīgo savu pārliecību apzīmogoja ar asinīm, un tomēr darbs gāja uz priekšu. Vajāšanas tikai veicināja patiesības izplatīšanu, un fanātisms, ko sātans pūlējās ar to savienot, deva iespēju daudz skaidrāk saskatīt kraso atšķirību starp sātana darbu un Dieva darbu.