[171] Draudzes reformēšanai vajadzīgo darba rīku izvēlē atklājās tas pats dievišķais plāns, kas draudzes sākotnējā dibināšanā. Debesu Skolotājs pagāja garām šīs zemes lielajiem vīriem, titulētajiem un bagātajiem, kas kā tautas vadoņi bija pieraduši saņemt godu un slavu. Viņi bija tik lepni un tā paļāvās uz savu izdaudzināto pārākumu, ka tos vienkārši nebija iespējams pārveidot par citiem cilvēkiem līdzi jūtošiem vīriem un pazemīgā Nācarieša līdzstrādniekiem. Tādēļ aicinājums – "Nāciet Man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem" (Mat. 4:19) – atskanēja neizglītotajiem, smagā darbā norūdītajiem Galilejas zvejniekiem. Šie mācekļi bija pazemīgi un pieņēma pamācības. Jo mazāk tos bija ietekmējušas tā laika nepareizās mācības, jo sekmīgāk Kristus viņus varēja veidot un sagatavot savam darbam. Tā notika arī Lielās Reformācijas dienās. Vadošie reformatori bija vīri ar neievērojamu izcelsmi – cilvēki, kas savu laikabiedru vidū atšķīrās ar to, ka viņus mazāk kā citus valdzināja sabiedrisko šķiru dižošanās, kā arī liekulības un garīdzniecības intrigu iespaidi. Lielāku sekmju iegūšanai Dieva plānā paredzēts izmantot pazemīgus darba rīkus. Tad godu nedos cilvēkiem, bet Tam, kurš ar viņu starpniecību strādā tā, lai tie vēlētos un darītu Viņa labo prātu.
Tikai dažas nedēļas pēc Lutera piedzimšanas Saksijas kalnrača būdiņā, Alpu kalnos, nelielā ganu mājoklī, pasaulē nāca Ulrihs Cvinglijs. (172) Viņa apkārtnes iespaidi bērnībā un pirmās izglītības laikā iegūtais to sagatavoja uzdevumam nākotnē. Uzaugdams vareno un krāšņo dabas ainavu vidū, viņš jau agri aptvēra Dieva varenību un majestāti. Jaunekļa ilgas aizdedzināja nostāsti par dzimtenes kalnājos veiktajiem varonīgajiem darbiem. Un, apsēdies blakus savai dievbijīgai vecmāmiņai, viņš uzmanīgi klausījās nedaudzajos dārgajos Bībeles stāstos, ko tā bija atradusi starp baznīcas leģendām un tradīcijām. Ar nenogurstošu interesi viņš sekoja vēstījumiem par sentēvu un praviešu iespaidīgajiem darbiem, par ganiem, kas sargāja ganāmpulkus Palestīnas pakalnos, kur ar tiem sarunājās eņģeļi, par Betlēmes Bērnu un Golgātas Vīru.
Līdzīgi Luteram, arī Cvinglija tēvs vēlējās, lai viņa dēls iegūtu labu izglītību, un tāpēc zēnu jau agri aizsūtīja prom no dzimtās ielejas. Viņa prāts attīstījās ātri, un drīz vien radās problēma, kur atrast piemērotus un spējīgus skolotājus. Trīspadsmit gadu vecumā viņš devās uz Berni, kur tajā laikā atradās ievērojamākā Šveices skola. Tomēr tieši šeit uzglūnēja briesmas, kas draudēja iznīcināt viņa daudzsološo dzīvi. Mūki neatlaidīgi pūlējās to ievilināt kādā klosterī. Dominikāņi un franciskāņi sacentās par popularitāti tautā. To viņi mēģināja panākt ar baznīcu pārmērīgu izrotāšanu, ar ceremoniju krāšņumu un slavenu relikviju un brīnumdarošu svētbilžu spēku.
Bernes dominikāņi saprata, ka, ja tiem izdotos dabūt savā pusē talantīgo un izglītoto jaunekli, tad viņi būtu sev nodrošinājuši gan peļņu, gan godu. Jaunība, dabiskās oratora un rakstnieka spējas un viņa apdāvinātība mūzikā un dzejā dotu daudz lielākus panākumus cilvēku pievilināšanā viņu dievkalpojumiem un ordeņa ienākumu pavairošanai nekā visa ārišķība un greznība. Ar viltību un glaimiem tie centās panākt Cvinglija iestāšanos viņu klosterī. Studiju laikā Luters sevi apraka klostera cellē, un viņš pasaulei tā arī būtu zudis, ja Dieva aizgādība to nebūtu atbrīvojusi. Cvinglijam Kungs nepieļāva nonākt tādās briesmās. Aizgādība apstākļus kārtoja tā, ka tēvs uzzināja par mūku nolūkiem. (173) Viņš negribēja atļaut dēlam kļūt par mūku dīkās un nevērtīgās dzīves līdzgaitnieku. Saprazdams, ka tiek apdraudēta jaunekļa turpmākās dzīves lietderība, viņš tam pavēlēja nekavējoties atgriezties mājās.
Dēls pavēlei paklausīja, tomēr, atgriezies dzimtajā pusē, tikai īsu brīdi jutās apmierināts. Pēc kāda laika tas devās uz Bāzeli un turpināja iesāktās studijas. Šeit Cvinglijs pirmo reizi dzirdēja Evaņģēliju par Dieva brīvi piedāvāto žēlastību. Seno valodu skolotājs Vitembahs, studējot grieķu un ebreju valodu, bija nonācis saskarē ar Svētajiem Rakstiem, un tagad dievišķās gaismas stari tika izlieti pār audzēkņiem, kas pie viņa mācījās. Viņš droši apliecināja, ka ir kāda patiesība, kas daudz senāka un bezgalīgi vērtīgāka par skoloto vīru un filozofu izteiktajām teorijām. Šī senā patiesība vēstīja, ka Kristus nāve ir grēcinieka vienīgā izpirkšanas maksa. Cvinglijam šie vārdi bija kā pirmie gaismas stari pirms rītausmas.
Drīz Cvinglijs aizbrauca no Bāzeles, lai sāktu savu dzīves darbu. Vispirms viņš strādāja kādā Alpu draudzē netālu no dzimtās ielejas. Iesvētīts par priesteri, viņš "ar visu savu dvēseli nodevās dievišķās patiesības pētīšanai, jo labi saprata," saka kāds cits viņa laika reformators, "cik daudz jāzina tam, kuram uzticēts Kristus ganāmpulks". (1) Jo vairāk viņš pētīja Rakstus, jo skaidrāk atklājās kontrasts starp tur izteiktajām patiesībām un Romas ķecerībām. Viņš pakļāvās Bībelei kā Dieva Vārdam, kā vienīgajai pietiekošajai un nekļūdīgajai visu lietu mērauklai. Viņš saprata, ka Bībelei pašai sevi jāizskaidro. Tādēļ tas neuzdrošinājās izskaidrot Rakstus tā, lai tie atbilstu kādai iepriekš pieņemtai teorijai vai doktrīnai, bet uzskatīja par savu pienākumu uzzināt, kāda ir Bībeles tiešā un nepārprotamā mācība. Pilnīgai un pareizai tās nozīmes izpratnei viņš centās izmantot katru palīglīdzekli, dedzīgi izlūdzoties Svētā Gara klātbūtni, kas, kā viņš to atzina, atklās Rakstus visiem, kas neliekuļoti un ar lūgšanām vēlēsies ar tiem iepazīties. (174)
"Raksti," sacīja Cvinglijs, "nāk no Dieva, ne no cilvēka, un tas pats Dievs, kas ir visas gaismas Avots, ikvienam ļauj saprast, ka tur runā Viņš. Dieva Vārds (..) nevar pievilt, tas ir ļoti gaišs un atklāj pats sevi, tas dvēselē ienes gaismu par pestīšanu un žēlastību, iepriecina to Dievā, dara to pazemīgu un cilvēks aizmirst sevi un sāk saprast, kas ir Dievs." (2) Šo vārdu patiesīgumu Cvinglijs pats bija pārbaudījis. Runājot par saviem piedzīvojumiem šajā laikā, viņš vēlāk rakstīja: "Kad (..) es iesāku pilnīgi nodoties Svētajiem Rakstiem, tad filozofija un teoloģija manī vienmēr izraisīja nesaskaņas. Beidzot biju spiests secināt: "Tev jāatstāj visi meli un jāmācās pazīt Dieva prāts tikai no Viņa vienkāršā Vārda." Tad es sāku lūgt gaismu no Dieva, un Raksti kļuva daudz vieglāk saprotami." (2)
Cvinglija sludinātā mācība nebija saņemta no Lutera. Tā bija Kristus mācība. "Ja Luters sludina Kristu," sacīja "Šveices reformators, "tad viņš dara tieši to, ko es. Taču viņš Kristum ir pievērsis daudz vairāk cilvēku nekā es. Tomēr tas nav svarīgi. Es negribu nest nevienu citu vārdu kā tikai Kristus vārdu, kura kareivis es esmu un kurš vienīgais ir mans Vadonis. Nekad neesmu Luteram rakstījis nevienu vienīgu vārdu, ne arī Luters man. Un kāpēc? (..) Lai atklātos, cik apbrīnojami harmoniski darbojas Dieva Gars, jo mēs abi bez kādas slepenas vienošanās tik saskanīgi sludinām Kristus mācību." (3)
1516. gadā Cvinglijam piedāvāja garīdznieka vietu Einsīdelnes klosterī. Šeit viņš vēl tuvāk varēja iepazīties ar Romas samaitātību un kā reformators atstāt iespaidu, kas būtu jūtams tālu aiz viņa dzimtajiem Alpiem. Viens no galvenajiem Einsīdelnes svētumiem bija jaunavas Marijas svētbilde, par kuru stāstīja, ka tai piemīt brīnumdarošs spēks. (175) Virs klostera vārtiem atradās uzraksts: "Šeit iegūstama pilnīga grēku piedošana." (4) Šo jaunavas Marijas gleznu svētceļnieki apmeklēja vienmēr, bet lielajās gadskārtējās tās iesvētīšanas dienās ļaudis masveidīgi plūda no visām Šveices daļām un pat no Francijas un Vācijas. Cvinglijs, kuru tas viss ļoti sāpināja, izmantoja šo izdevību, lai māņticības vergiem pasludinātu Evaņģēlijā atrodamo brīvību.
"Neiedomājieties, " viņš sacīja, "ka Dievs šajā templī ir tuvāk pieejams nekā jebkurā citā radības daļā. Lai kāda būtu zeme, kur jūs dzīvojat, Dievs arī tur vienmēr ir atrodams. Viņš jūs dzird (..). Vai neko nedodoši darbi, gari svētceļojumi, ziedojumi, svētbildes, jaunavas Marijas vai svēto piesaukšana var jums sagādāt Dieva žēlastību? (..) Kam gan der lielais vārdu daudzums, kuros mēs ietērpjam savas lūgšanas? Ko dod mirdzoša cepure, gludi apcirpta galva, garš, krokots tērps vai ar zeltu izšūtas kurpes? (..) Dievs uzlūko sirdi, bet mūsu sirdis atrodas tālu no Viņa." "Kristus," viņš turpināja, "kas vienreiz pie krusta upurēts, ir tāds upuris, ar kuru pilnīgi tika samaksāts par ticīgo grēkiem uz visu mūžību." (4)
Daudziem klausītājiem tādi vārdi nepatika. Tie jutās ļoti vīlušies, dzirdot, ka viņu grūtais ceļojums veikts veltīgi. Viņi nespēja aptvert Kristū brīvi piedāvāto piedošanu. Tie labprāt apmierinājās ar veco ceļu uz Debesīm, kuru bija iezīmējusi Roma. Viņi vairījās no cita labāka ceļa meklēšanas grūtībām. Uzticēt savu glābšanu priesteriem un pāvestam bija vieglāk, nekā pašam meklēt skaidru sirdi.
Bet cita ļaužu šķira vēsti par pestīšanu Kristū uzņēma ar prieku. Romas noteiktās ceremonijas nebija atnesušas mieru dvēselei, un tie ticībā pieņēma viņus salīdzinošā Pestītāja asinis. Šie cilvēki atgriezās savās mājās, lai arī citiem atklātu dārgo gaismu, kuru bija saņēmuši. Tādā veidā patiesību aiznesa no ciemata uz ciematu, no pilsētas uz pilsētu, un svētceļnieku skaits uz jaunavas Marijas svētbildi jūtami samazinājās. (176) Mazāki kļuva atnestie ziedojumi un līdz ar to arī Cvinglija alga. Bet, redzot, ka tiek salauzta fanātisma un māņticības vara, viņš tikai priecājās.
Baznīcas autoritātes nebija aklas pret Cvinglija veikto darbu, bet pagaidām tās atturējās iejaukties. Vēl arvien cerot viņu piesaistīt savai lietai, tie pūlējās panākt uzvaru ar glaimiem, bet pa to laiku ļaužu sirdīs iesakņojās patiesība.
Darbs Einsīdelnē Cvingliju sagatavoja plašākam laukam, kur drīz vien tam vajadzēja sākt strādāt. Pēc trim tur pavadītiem gadiem viņu aicināja par sludinātāju Cīrihes katedrālē. Tajā laikā tā bija Šveices savienības ievērojamākā pilsēta, kuras iespaids izplatījās visai tālu. Garīdznieki, kuru aicināts viņš ieradās Cīrihē, tomēr negribēja pieļaut nekādus jauninājumus, tādēļ centīgi pūlējās paskaidrot jaunā sludinātāja pienākumus.
"Ar visiem spēkiem," viņi sacīja, "centies vairot katedrāles ienākumus, nepalaižot garām ne vismazāko lietu. No kanceles un no biktskrēsla pamudini ticīgos maksāt visus desmitos un nodevas, tā ar saviem ziedojumiem pierādot mīlestību baznīcai. Tev jābūt čaklam arī to ienākumu palielināšanā, kas tiek saņemti no slimniekiem, no misēm un vispār no katra baznīcas rituāla."